Kāpēc tad neizstāstīji par Geriju, kad tas bija noticis?
Tu nebiji pelnījis patiesību. Vismaz tā es toreiz domāju. Tikai pagājušajā gadā es īsti apjautu šo kļūdīšanos. Tu mani krāpi. Es arī tevi krāpu, taču man gadījās bērns. Tev taisnība. Vajadzēja uzreiz izstāstīt. Taču tā spriež nobrieduši cilvēki, bet mēs, kā jau tu teici, abi bijām jauni un dumji.
Viņa apklusa. Malone neiejaucās.
Tāpēc arī es visu laiku dusmojos uz tevi, Koton. Jo nosodīju sevi. Taču tāpēc arī beidzot pateicu tev par Geriju. Tu taču saproti, ka mani neviens nespieda teikt. Ja es būtu turpinājusi klusēt, tu tā arī nemūžam neuzzinātu. Bet es gribēju izbeigt melus. Gribēju noslēgt mieru ar tevi.
Un arī ar sevi pašu.
Viņa lēni pamāja ar galvu. Visvairāk. Viņas balss aprāvās.
Kāpēc tu sekoji man pie Hadāda mājas? Tu taču zināji, ka būs apšaude.
Teiksim, ka tas bija kārtējais muļķīgais gājiens.
Taču viņš zināja labāk. Laiks pateikt patiesību. Tu nevari atgriezties Atlantā. Lidostā tev sekoja kāds vīrietis. Tāpēc es aicināju tevi līdzi.
Viņas sejā parādījās domīgas neizpratnes izteiksme. Tev vajadzēja to pateikt.
Jā, vajadzēja.
Kāpēc lai kāds man sekotu?
Meklē izdevīgu bridi. Varbūt labāk jānoslēpj pēdas.
Viņš redzēja, ka Pema saprot, ko viņš grib teikt.
Viņi grib mani nogalināt?
Viņš paraustīja plecus. Nav ne jausmas. Tur jau tā nelaime. Mēs tikai minam.
Viņa atlaidās gultā, pārāk nogurusi, sāpju nomocīta un apstulbusi, lai strīdētos. Ko tu tagad darīsi? Hadāds ir miris. Izraēliešiem vajadzētu likties mierā.
Un tas mums dod lielisku priekšrocību sameklēt to, ko meklēja Džordžs. To varoņa pārbaudījumu. Viņš atstāja visas šīs lietas ar nolūku. Viņš vēlējās, lai mēs to izdarām.
Pema nolaida galvu uz spilvena. Nē. Viņš gribēja, lai tu to izdari.
Malone redzēja, kā viņa sāpēs saviebjas. Atnesīšu ledu, ko pielikt pie pleca. Tas palīdzēs.
Es ar tevi nestrīdēšos.
Viņš piecēlās, paņēma tukšo spainīti un devās uz durvīm.
Es gribētu zināt, kas ir tik svarīgs, lai tā dēļ būtu vērts mirt, viņa teica.
Viņš apstājās. Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik maz tas var būt.
Laikam piezvanīšu Gerijam, kamēr tu būsi projām, ieminējās Pema. Gribu pārliecināties, ka viņam klājas labi.
Pasaki, ka es ilgojos pēc viņa.
Viņam tur ir labi?
Henriks rūpēsies par viņu. Neraizējies.
Kur tad sāksim meklējumus?
Labs jautājums. Taču, raugoties pāri istabai uz somā atrastajām grāmatām, viņš zināja, ka atbilde ir tikai viena.
30. NODAĻA LONDONA 21:00
Seibrs raudzījās pa logu tumsā. Viņa aģents bija sagaidījis Maloni Hītrovas lidostā un izsekojis viņu līdz šim dzīvoklim, kurš atradās cienīgā divslīpju jumtiem rotātu namu kvartālā, kur cilvēku dzīve rit rāmi, netraucēti un piedienīgi.
Kā jau īstiem britiem.
Aģents arī bija dzirdējis mājas iekšienē šāvienus un redzējis Malones un kāda svešinieka apšaudi, kurā lode aizķēra amerikāņa bijušo sievu. Uzbrucējs aizbēga, bet Malone ar bijušo sievu uz brīdi atkal iegriezās mājā, tad aizgāja, nesdami ādas mugursomu.
Tas bija pirms vairākām stundām, un kopš tā brīža viņš no šā aģenta vairs nebija saņēmis nekādu ziņu. Tiesa gan, krietnu laiku viņš bija pavadījis lidojumā no Ķelnes uz Londonu, tomēr nu jau aģentam bija pēdējais laiks pieteikties.
Viņš bija noguris, taču, arvien vairāk tuvojoties mērķim, juta jaunu enerģijas pieplūdumu.
Džordža Hadāda dzīvoklī iekļūt nebija grūti. Seibrs iedomājās, vai Hadāds vēl būs tur, taču neviena nebija. Sienas bija izraibinātas ar kartēm. Gaismodams ar mazLi lukturīti, Seibrs izpētīja kartes un nebija pārsteigts, redzot, ka visās attēloti Vidējie Austrumi. Arī lielākā daļa grāmatu un nekārtīgās kaudzēs sakrauto papīru bija veltīti šai tēmai.
Aleksandrijas bibliotēkai.
Jau veselu stundu viņš trūcīgajā lukturīša gaismā pētīja šos materiālus. Viņš iedomājās par Hadāda likteni. Vīrs, kuru Kotons Malone vajāja uz ielas, neapšaubāmi bija izraēlietis. Jonass Rotenburgā bija skaidri pavēstījis, ka uz Londonu dodas likvidētāju vienība. Vai Malone tos iztraucēja? Vai viņi paguva izpildīt uzdevumu? Vai arī Hadāds ir aizbēdzis un atkal paslēpies? Tas nebija zināms, jo Seibra aģents rīkojās pareizi, palikdams kopā ar Maloni.
Seibrs nejuta uzvaras prieku, lai gan saskaņā ar plānu bija izdevies atrast Hadāda mājokli. Atlika tikai cerēt, ka arī aģents tikpat sekmīgi tiks galā ar savu uzdevumu.
Datora pārbaudīšanu Seibrs bija pataupījis saldajam ēdienam, taču tagad bija pienācis laiks ķerties pie tā. Tāpēc viņš ieslēdza datoru un pievērsa skatienu ekrānam.
Par spīti juceklim dzīvoklī, izrādījās, ka elektronisko informāciju Hadāds glabājis pedantiski.
Seibrs atvēra dažus failus un ieskatījās tajos.
Hadāds bija rūpīgi ievācis ziņas par Aleksandrijas bibliotēku. Interesanti bija tas, ka viņš bija pievērsies ari Sargiem. Seibram par tiem bija pastāstījis Alfrēds Hermans. Dažas trūkstošās ziņas bija piegādājis Jonass. Taču kādā no Hadāda failiem atklājās kaut kas vairāk.
…to izcelsme nav zināma, visas liecības zudušas jau senos laikos, kad ļaudis savā neprātā nesodīti iznīcināja cilvēces vēsturi.
l.īdz otrajam gadsimtam cilvēki bija labi apguvuši kara un spīdzināšanas mākslu. Daudzās pasaules malās bija izveidojušās impērijas, kurās bija iedibināti likumi un zināma drošība. Taču tas neglāba pavalstniekus no pašu valdniekiem. Izveidojās reliģija, un priesteri labprāt kļuva par despotu sabiedrotajiem. Taču ap otro gadsimtu Ēģiptē izveidojās kāds reliģisks ordenis, kura biedri pielūdza nevis varu, bet zināšanu saglabāšanu.
Tika ierīkoti pavisam vienkārši klosteri, kuros pulcējās līdzīgi domājoši cilvēki ar līdzīgiem mērķiem. Tie atradās vientuļās, nepieejamās vietās, un ļaudis no tiem vairījās. Viena ordeņa grupa bija īpaši veiksmīga. Tās biedri strādāja Aleksandrijas bibliotēkā par rakstvežiem un kalpotājiem. Šādā amatā viņiem bija pieejamas visas zināšanu bagātības, un, kamēr cilvēce arvien vairāk uzkrāja mantību un apguva slepkavošanas mākslu, šis grupējums noslēdzās sevī.
Sākotnēji viņi tikai pārrakstīja tekstus, bet vēlāk sāka tos piesavināties. To darīt viņi bija spiesti bibliotēkas milzīgā apjoma dēļ (vairāki simti tūkstoši manuskriptu), turklāt nākamajos trīssimt gados, kad bibliotēka arvien vairāk grima nežēlastībā, tekstus zagt kļuva arvien vieglāk, jo nebija arī precīzas uzskaites. Kad septītajā gadsimtā sākās musulmaņu iebrukums, Sargiem jau piederēja liela daļa Aleksandrijas bibliotēkas. Un tad viņi arī pazuda un parādījās tikai laiku pa laikam, lai uzaicinātu izraudzītus cilvēkus nākt studēt viņu krājumus.
Seibrs turpināja lasīt, brīnīdamies, kur gan Džordžs Hadāds ieguvis tik sīkas ziņas. Šis palestīnietis tiešām prata sagādāt pārsteigumus.
Pēkšņi viņš ar acs kaktiņu uztvēra kustību. Ēnas bija sakustējušās. Kāds tumšs stāvs lavījās viņam tuvāk.
Viņš atrāva rokas no tastatūras. Diemžēl viņam nebija ieroča. Seibrs apsviedās apkārt, gatavs cīņai.
Datora ekrāna gaismā parādījās sieviete.
Viņa aģente.
Tik muļķīgi riskējot, vari nokļūt briesmās, viņš aizrādīja.
Man nav tāda noskaņojuma.
Viņš regulāri izmantoja šīs aģentes pakalpojumus visā Lielbritānijā. Viņa bija slaida, ar smalkiem sejas vaibstiem. Melnie mati šoreiz bija gludi sasukāti un sapīti biezā bizē.