Droši vien kāds jau ir izsaucis ugunsdzēsējus un glābējus, taču Malone nedomāja gaidīt, kad tiks padotas trepes.
Pema klepoja vēl mokošāk, un arī viņš pats tik tikko spēja paelpot. Viņš satvēra sievietes plecus. Skaties uz augšu, viņš pavēlēja, norādīdams uz karnīzi. Pieķeries pie tās un virzies uz sānu sienas pusi. Tur varēsi nolēkt uz blakus mājas jumta.
Pema iepleta acis. Traks esi? Mēs esam ceturtajā stāvā.
Pema, šī māja tūlīt var uzsprāgt. Iekšā ir gāzes vadi. Šāvēji gribēja izraisīt ugunsgrēku. Viņi nešāva šajā stāvā, jo vēlējās, lai mēs izglābtos.
Pema, šķiet, neko no viņa teiktā nesaprata.
Mums jātiek projām, pirms ierodas policija un ugunsdzēsēji.
Viņi var palīdzēt.
Vai gribi pavadīt turpmākās astoņas stundas, atbildot uz jautājumiem? Mums ir tikai septiņdesmit divas.
Pema uzreiz aptvēra viņa domu gailu un paraudzījās uz karnīzi. Koton, es nevaru. Viņas balsi vairs nebija dzirdams pārmetums.
Mums jāglābj Gerijs. Nedrīkst kavēties. Skaties uz mani un dari tieši tāpat.
Uzmetis plecā mugursomu, viņš izrausās pa logu un pieķērās pie karnīzes raupjajiem akmeņiem, kas bija pietiekami plāni, lai varēlu stingri noturēties. Karādamies aiz rokām, viņš sprīdi pa sprīdim virzījās uz priekšu, uz mājas stūra pusi. Vēl tikai mazs gabaliņš ap stūri, un viņš nolēca uz blakus mājas plakanā jumta.
Pieskrējis pie nama fasādes malas, viņš paraudzījās uz augšu. Pema vēl stāvēja pie loga. Nāc, nekavējies! Dari tāpat kā es.
Viņa vilcinājās.
Trešajā stāvā norībēja sprādziens. Pār Hojbro laukumu nobira stikla lausku lavīna. Liesmas iekvēlojās spožāk. Pema paslēpās istabā. Nepareizi. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās logā, mežonīgi klepodama.
Nāc tūlīt! Malone uzkliedza.
Beidzot Pema laikam bija sapratusi, ka citas izvēles nav. Tāpat kā Kotons viņa izliecās pa logu un pieķērās pie karnīzes. Tad izrāpās ārā un palika karājamies aiz rokām.
Malone redzēja, ka viņa ir aizmiegusi acis. Vari neskatīties. Tikai pārvieto plaukstas sprīdi pa sprīdim.
Pema tā arī darīja.
Malone atradās astoņu pēdu attālumā no viņas. Taču viņai izdevās tīri labi. Soli pa solītim ar plaukstām. Tad viņš pamanīja lejā abus uzbrucējus. Viņi bija atgriezušies, šoreiz ar šautenēm.
Viņš aši sameklēja mugursomā pistoli un divreiz izšāva uz figūrām piecdesmit pēdu attalumā. Šāvienu troksnis asi atbalsojās pret namu sienām laukuma malās.
Kāpēc tu šauj? jautāja Pema.
Nāc tikai.
Atskanēja vēl viens šāviens, un lejā stāvošie cilvēki metās bēgt.
Pema bija nonākusi lidz ēkas stūrim. Malone aši uzmeta viņai skatienu. Apej apkārt un nāc uz manu pusi.
Viņš raudzījās tumsā, bet no svešiniekiem nebija ne vēsts. Pema karājās gaisā, ar vienu roku turēdamās pie karnīzes, bet ar otru taustīdamās pēc atbalsta. Tad viņa zaudēja līdzsvaru. Un krita.
Malone pasniedzās, joprojām turēdams rokā ieroci, un pamanījās satvert sievieti. Bet tad viņi abi sabruka uz jumta. Pema smagi elpoja. Viņš arī. Iezvanījās mobilais.
Malone aizrāpoja pie mugursomas, sameklēja telefonu un atrāva vaļā vāciņu.
Izklaidējaties? apjautājās jau pazīstamā balss.
Vai varat pateikt, kāpēc bija jāuzspridzina mans veikals? -Jūs taču teicāt, ka nekur nebrauksiet.
Man jārunā ar Geriju.
Noteikumus izvirzu es. Jūs jau esat iztērējis trīsdesmit sešas minūtes no savām septiņdesmit divām stundām. Es ieteiktu pasteigties. No tā atkarīga jūsu dēla dzīvība.
Klausulē iestājās klusums.
Iekaucās sirēnas. Malone paķēra somu un pielēca kājās. Jāiet.
Kas zvanīja?
Mūsu ļaundaris.
Kas viņš ir?
Maloni pārņēma pēkšņas dusmas. Man nav ne jausmas.
Bet ko viņš grib?
To, ko es nedrīkstu viņam dot.
Kā to saprast nedrīksti? No tā atkarīga Gerija dzīvība. Paskaties apkārt! Viņi uzspridzināja tavu veikalu.
Ak, Pema! Ja tu nebūtu pateikusi, es nebūtu to pamanījis.
Viņš pagriežas, lai ietu.
Pema sagrāba viņa roku. Uz kurieni?
Meklēt atbildes.
4. NODAĻA
Dominiks Seibrs stāvēja Hojbro laukuma talākaja gala un vēroja, kā deg Kotona Malones grāmatveikals. Spilgti dzeltenas ugunsdzēsēju mašīnas jau stavēja pie majas un no šļūtenēm šļāca ūdeni liesmojošajos logos.
Tiktāl viss kārtībā. Malone devies ceļā. Kārtība no haosa. Viņa devīze. Viņa dzīve.
Viņi nokāpa no blakus esošās mājas jumta, paziņoja balss viņa rācijas austiņā.
Uz kurieni viņi devās? viņš iečukstēja mikrofonā pie žaketes atloka.
Uz Malones auto.
Tieši mērķī.
Ugunsdzēsēji skraidīja pa laukumu, vilkdami šļūtenes uz visam pusēm, laikam lai neļautu liesmām izplatīties. Uguns trakoja ar baudu. Laikam senas un retas grāmatas ir labs kurināmais. Drīz no Malones mājas paliks pāri tikai pelnu kaudzīte.
Vai viss pārējais kārtībā? viņš noprasīja blakus stāvošajam vīrietim, vienam no diviem nolīgtajiem holandiešiem.
Es pats parbaudīju. Pilnā gatavībā.
Gaidāmajam pasākumam bija nepieciešama rūpīga planošana. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas var izdoties, mērķis bija pārāk netverams un grūti sasniedzams. Taču, ja pēdas, kurām viņš sekoja, kaut kur arī aizvedīs, viņš būs sagatavojies.
Taču viss bija atkarīgs no Malones.
Viņa īstais vārds bija Harolds Erls, un nekur biogrāfijā nebija atrodams izskaidrojums, kā radusies iesauka Kolons [1] malonem bija četrdesmit astoņi viņš bija vienpadsmit gadus vecāks par Seibru. Taču viņi abi bija amerikāņi, dzimuši Džordžijā. Malones māte bija dzimusi dienvidniece, bet tēvs flotes virsnieks, kura komandētā zemūdene bija nogrimusi, kad dēlam bija tikai desmit gadu. Interesanti bija tas, ka Malone bija sekojis tēva pēdās, mācījies Flotes akadēmijā un lidotāju skolā, bet tad pēkšņi mainījis plānus un ar valsts stipendiju izstudējis juristos. Viņš tika norīkots darbā tieslietu korpusā, kur pavadīja deviņus gadus. Pirms trīspadsmit gadiem viņš atkal mainīja plānus, pārgāja uz Tieslietu departamentu, bet no turienesT uz nesen izveidoto Magelāna nodaļu, kas nodarbojās ar Amerikas visslepenāko izmeklēšanu starptautiskā mērogā.
Tur viņš palika līdz pagājušajam gadam, kad, uzdienējis līdz augstāka virsnieka amatam, aizgāja agrīnā pensijā, atstāja Ameriku, pārcēlās uz Kopenhāgenu un iegādājās tur seno grāmatu veikalu.
Pusmūža krīze? Nepatikšanas ar valdību?
Seibrs droši nezināja.
Malone bija šķiries. Varbūt tāpēc? Kas zina… Malone bija noslēpumains lips. Lai gan viņš, protams, bija grāmatu mīļotājs, tomēr nekas visos izlasītajos psiholoģiskajos raksturojumos pietiekami neizskaidroja viņa krasās dzīvesveida izmaiņas.
Viss uzzinātais tikai vēl vairāk apstiprināja Malones kompetenci.
Viņš tīri labi prala vairākas valodas, viņam nebija manītas nekādas atkarības vai fobijas, raksturīga patstāvīga motivācija un nelokāma uzticība mērķim, turklāt viņš bija apveltīts ar eidētisko atmiņu, par ko Seibrs viņu apskauda.
Kompetents, pieredzējis, gudrs. Pavisam citāds nekā Scibra nolīgtie muļķi četri holandieši ar niecīgām prāta spējām, zemu morāles līmeni un apšaubāmu disciplīnu.
Viņš palika stāvot ēnā, bet Hojbro laukumā sāka pulcēties ziņkārīgo pūļi, lai vērotu ugunsdzēsēju darbu. Aukstais nakts gaiss saldēja vaigus. Dānijas rudens vairāk atgādināja ziemu, un viņš sabāza kabatās dūrēs sažņaugtās rokas.