Nosvilināt visu, ko Malone gada laikā bija sarūpējis, bija nepieciešams. Nekā personiska. Tikai darbs. Un, ja Malone nesagādās prasīto, Seibrs bez mazākās vilcināšanās nogalinās puiku.
Blakus stāvošais holandietis tas, kurš bija zvanījis Malonem, ieklepojās, taču turpināja klusēt. Viens no Seibra stingrākajiem noteikumiem, ko viņš bija licis ielāgot jau no paša sākuma, bija runāt tikai tad, kad tevi uzrunā. Viņam nebija ne laika, ne patikas pļāpāt.
Vēl dažas minūtes viņš pavēroja ugunsgrēku. Tad iečukstēja mikrofonā pie atloka:
Visiem palikt gatavībā. Mēs zinām, uz kurieni viņi dodas, un jūs zināt, kas jādara.
5. NODAĻA 4:00
Malone novietoja auto pie Kristiangādes llenrika Torvaldsena savrupnama, kas slējās Dānijas Zēlandes austrumu krastā, līdzās Orezundam. Viņš bija atbraucis divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Kopenhāgenas ar savu auto jaunāka modeļa Mazda, ko naktīs vienmēr atstāja dažu kvartālu attālumā no grāmatveikala, pie Kristianburgas pils.
Norāpies no jumta, viņš bridi vēroja, kā ugunsdzēsēji pūlas apvaldīt liesmas, kas plosījās viņa mājā. Viņš saprata, ka grāmatas ir pagalam; tās, kuras nebūs sadegušas, neglābjami sabojās karstums un dūmi. Vērodams posta ainu, viņš pretojās niknuma uzplūdiem, atcerēdamies kādu sen apgūtu patiesību nedrīkst dusmoties uz ienaidnieku, Tas aptumšo spriešanas spējas. Nē. Viņam nebija laika dusmoties. Bija jādomā.
Taču Pema traucēja.
Kas tur dzīvo? viņa jautāja.
Kāds draugs.
Pema sāka iztaujāšanu jau pa ceļam, bet viņš neko daudz nestāstīja, un tas, šķiet, Pemu vēl vairāk saniknoja. Bet viņam vispirms bija jāparunā ar kādu citu cilvēku.
Tumšais nams bija īsts dāņu baroka meistardarbs trīs stāvus augsts, būvēts no ķieģeļiem, ar smilšakmens apdari, rotāts ar eleganti izliektu vara jumtu. Viens spārns bija pavērsts pret jūru, otrs projām no tās. Pirms trīssimt gadiem to bija uzcēlis kāds Torvaldsenu dzimtas pārstāvis, kam bija veiksmīgi izdevies pārvērst lielus daudzumus it kā nevērtīgas kūdras par kurināmo stikla ražošanai. Nākamās Torvaldsenu paaudzes gadsimtu gaitā rūpīgi uzturēja šo namu un padarīja Adelgade Glasvaerker, kura firmas zīme bija divi apļi ar līniju zem tiem, par Dānijas izcilāko stikla ražošanas uzņēmumu. Šo mūsdienīgo koncernu vadīja pašreizējais ģimenes galva Henriks Torvaldsens cilvēks, kura dēļ Malone pārvācās dzīvot uz Dāniju.
Malone piesoļoja pie masīvajām parādes durvīm. Atskanēja zvanu melodija, kas atgādināja Kopenhāgenas baznīcu pašā dienas vidū. Viņš nospieda zvana pogu vēl un vēlreiz, tad sāka dauzīt durvis ar dūri. Vienā augšstāva logā iedegās gaisma, tad vēl vienā. Pēc brīža nograbēja slēdzenes un durvis atvērās. Lai gan vīrietis, kas nostājās viņa priekšā, bija tikko piecēlies no gultas, viņa rūsganie mati bija saķemmēti, sejā savaldīgas pieklājības izteiksme, bet mugurā rūpīgi izgludināti kokvilnas rītasvārki.
Jespers. Torvaldsena namzinis.
Pamodiniet viņu! Malone dāņu valodā pavēlēja.
Un kāds būtu iemesls tik pārsteidzīgai rīcībai četros no rīta?
Paskatieties uz mani. Viņš bija nosvīdis, nokvēpis un novārtījies ar netīrumiem. Vai ir pietiekami svarīgs?
Jāatzīst, ka laikam gan.
Mēs pagaidīsim kabinetā. Man vajag datoru.
Malone vispirms atvēra savu Dānijas e-pasta kastīti, lai pārbaudītu, vai nav pienākusi vēl kāda ziņa, bet nekā nebija. Pēc tam viņš pieslēdzās Magelāna nodaļas slepenajam serverim, izmantojot paroli, ko viņam bija piešķīrusi bijusī priekšniece Stefānija Nelle. Lai gan Malone bija aizgājis no dienesta un vairs nestrādāja Tieslietu departamentā, Stefānija kā atlīdzību par nesen Francijā sniegtu palīdzību bija sagādājusi viņam tiešu saziņas līniju. Ņemot vēra laika starpību -Atlantā vēl bija tikai desmit pirmdienas vakarā -, viņš zināja, ka sūtījums nonāks tieši pie viņas.
Kad istabā ienāca Torvaldsens, viņš pacēla skatienu no ekrāna. Pavecais dānis acīmredzot bija ģērbies bez steigas. Viņa nelielo, salīkušo augumu, kam izslieties neļāva stīvais mugurkauls, sedza plats džemperis ķirbju krāsā. Biezie, sudrabainie mati bija pieglausti uz vienu pusi, kuplās uzacis spītīgi spurojās. Lūpu kaktiņos un pierē bija gadu ievilktas dziļas rievas, bet bālā āda liecināja, ka viņš nemēdz uzturēties saulē. Malone zināja, ka tā ari ir viņa dāņu draugs reti izgāja no mājas. Eiropā, kur mantota dzimtas nauda bija mērāma miljardos, Torvaldsens bija visu bagātāko cilvēku sarakstu augšgalā.
Kas notiek? noprasīja Torvaldsens.
Henrik, tā ir Pema, mana bijusi sieva.
Torvaldsens viņai uzsmaidīja. Priecājos iepazīties.
Mums nav laika tādām muļķībām, atcirta Pema, nepievēršot uzmanību namatēvam. Mums jāglābj Gerijs.
Torvaldsens pievērsās Malonem. Koton, tu izskaties briesmīgi, bet viņa izskatās noraizējusies.
Noraizējusies? atkārtoja Pema. Es tikko izrāpos no degošas mājas. Mans dels ir pazudis. Esmu pārguruši pēc lidojuma un divas dienas neesmu neko ēdusi.
Likšu kaut ko pagatavot. Torvaldsena balss joprojām bija pavisam mierīga, it kā notiekošais nebūtu nekas neparasts.
Es negribu ēst. Man jāglābj dēls.
Malone izstāstīja Torvaldsenam visu, kas bija noticis Kopenhāgenā, un piebilda: Māja diemžēl ir pagalam.
Tā ir mazākā bēda.
To dzirdot, Malone gandrīz pasmaidīja. Tas viņam Torvaldsenā vislabāk patika. Vienmēr uzticams draugs, lai kas arī notiktu.
Pema soļoja šurpu turpu kā būrī ieslodzīta lauvene. Malone ievēroja, ka viņa kopš iepriekšējās tikšanās ir mazliet novājējusi. Viņa vienmēr bija bijusi slaida, ar gariem, sarkanīgiem matiem, un ari bālā, vasarraibumainā āda laika gaitā nebija mainījusies. Viņas drēbes bija tikpat saplosītas ka nervi, tomēr kopumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga kā toreiz, pirms daudziem gadiem, kad Malone bija viņu apprecējis drīz pēc iestāšanās flotes juridiskajā korpusa. Tā bija Pērnas galvenā nelaime lielisks izskats apvienojumā ar smagu raksturu. Pat tagad viņas no asarām apsarkušajās zilajās acis zvēroja nevaldāmas dusmas. Viņa bija gudra un izglītota sieviete, bet pašlaik viņu bija pārņēmis apjukums, izmisums, niknums un bailes. Malone zināja, ka tas nesola neko labu.
Ko tu gaidi? viņa nošņācās.
Malone uzmeta skatienu datora ekrānam. Viņš vel gaidīja atļauju piekļūt aģentūras serverim. Bet, tā ka viņš vairs neatradās aktīvajā dienestā, viņa pieprasījums tika nosūtīts apstiprināšanai pašai Stefānijai. Viņš zināja ari to, ka, pamanījusi viņa vārdu, Stefānija uzreiz atsauksies.
Vai tas ir tava darba dēļ? Pema nerimās. Tev nodedzināja māju. Mēģināja tevi nošaut. Vai tāds bija tavs darbs? Redzi, ko esi panācis? Redzi, kas tagad notiek?
Malones kundze, ierunājās Henriks.
Nesauciet mani tā! viņa atcirta. Vajadzēja nomainīt uzvārdu. Kad šķīrāmies, veselais saprāts lika man tā darīt. Taču es nepaklausīju. Negribēju, lai tas ir citāds nekā Gerijam.. Nedrīkst teikt nevienu sliktu vārdu par viņa dārgo tētuku. Ne vārdiņa. Jā, Koton, tu viņam esi īsts ideāls. Varonis tā zēna acīs. Kaut kas neticams!
Viņa vēlējās izlādēt dusmas strīdā, un Malone gandrīz vai ilgojās, kaut būtu laiks atbildēt ar to pašu.
Dators iepīkstējās. Ekrānā parādījās Magelāna nodaļas piekļuves lappuse.
Viņš ievadīja paroli, un jau pēc mirkļa tika atvērts divpusējas saziņas kanāls. Parādījās vārdi TEMPĻA ORDEŅA BRUŅINIEKI. Stefānijas kodētā pieteikšanās. Viņš ierakstīja FONTĒNAS ABATIJA šajā vietā viņi abi pirms dažiem mēnešiem bija atraduši šā viduslaiku ordeņa mūsdienu atliekas. Pēc mirkļa ekrānā parādījās jautājums: