Kur un kad?
Viņš ieteica Kronborgas pili. Vienpadsmitos.
Malone zināja šo vietu. Netālu, uz tuksnesīga zemes pleķīša, ar skatu uz Orezundu. Šekspīrs bija iemūžinājis šā drūmā cietokšņa piemiņu, padarot to par "Hamleta" darbības vietu. Mūsdienās tas bija populārākais tūrisma objekts Skandināvijā.
Viņš ierosināja tikties balles zālē. Ceru, tu zini, kur tā atrodas?
Es būšu tur.
Koton, es darīšu visu, ko spēju, lai tev palīdzētu.
Ņemot vērā visu notikušo, tas ir mazākais, ko tu vari pasākt.
Un viņš nolika klausuli.
7. NODAĻA VAŠINGTONA OTRDIENA. 4. OKTOBRIS, 4:00
Stefānija iegāja Savienoto Valstu ģenerālprokurora O. Brenta Grīna mājā. Šoferis tikko bija atvedis viņu no Džordžtaunas. Viņa bija zvanījusi Grīnam pirms pusnakts, īsi pastāstījusi par notikušo un lūgusi tikšanos aci pret aci. Prokurors lūdza mazliet laika informācijas ievākšanai, un Stefānija bija spiesta piekrist.
Grīns gaidīja viņu savā kabinetā.
Viņš bija kalpojis prezidentam visu pirmo termiņu un bija viens no nedaudzajiem kabineta locekļiem, kas bija ar mieru palikt arī uz otro. Viņš bija populārs kristīgo un konservatīvo ideju aizstāvis Jaunanglijas vecpuisis, kura godīgo vārdu nebija aptraipījusi pat skandāla ēna. Pat šajā agrajā stundā viņš bija možs un enerģijas pilns. Viņa kazbārdiņa un mati bija rūpīgi frizēti, kalsnais augums ietērpts ierastajā sīksvītrotajā uzvalkā. Kad prezidents uzaicināja Grīnu darbā Tieslietu departamentā, viņš sešus termiņus bija pavadījis Kongresā un ticis ievēlēts par Vermontas gubernatoru. Atklātība un tiešums nodrošināja viņam labas attiecības ar abām politiķu nometnēm, bet spilgta rakstura trūkums, šķiet, neļāva virzīties vēl augstāk pa karjeras kāpnēm.
Stefānija nekad nebija bijusi Grīna mājā un bija iedomājusies, ka mājoklis būs padrūms un garlaicīgs, līdzīgs tā saimniekam. Taču izrādījās, ka telpas ir siltas un mājīgas iekārtotas dzeltenīgos, pelēkbrūnos un bāli zaļos toņos ar sarkanbrūniem un oranžiem akcentiem. Hemingveja stils tā līdzīgus interjerus reklamēja kāda mēbeļu firma Atlantā.
Šis ir ļoti neparasts jautājums pat jums, Stefānij, pēc sasveicināšanās paziņoja Grīns. Vai ir kādi jaunumi no Malones?
Viņš atpūtās pirms došanās uz Kronborgu. Ņemot vērā laika starpību, tagad viņš droši vien jau ir ceļā.
Grīns aicināja Stefāniju apsēsties. Šķiet, ka problēma kļūst arvien nopietnāka.
Brent, mēs jau esam par to runājuši. Kāds okšķeris, kurš ieņem augstu amatu, piekļuvis slepenajai datu bāzei. Mēs zinām, ka nokopēti Aleksandrijas saiknes faili.
FIB to izmeklē.
Jāsmejas! FIB direktors ir tik dziļi ielīdis prezidenta pakaļā, ka nav ko baidīties par Baltā nama darboņu atmaskošanu.
Kolorīti, kā vienmēr, bet precīzi. Diemžēl tā ir vienīgā pieejamā izmeklēšanas procedūra.
Mēs varētu to papētīt.
Tā var izpelnīties tikai nepatikšanas.
Pie tām es esmu pieradusi.
Grīns pasmaidīja. Jā, esi gan. Viņš brīdi klusēja. Interesanti, cik daudz jūs pati īsti zināt par šo saikni?
Kad pirms pieciem gadiem sūtīju Kotonu cīniņā, man lika saprast, ka man nekas nav jāzina. Tas nebija nekāds brīnums. Šādas slepenas lietas gadās bieži, un es toreiz neraizējos. Bet tagad man ir jāzina.
Grīna sejai pārslīdēja raižu ēna. Es droši vien tūlīt pārkāpšu veselu kaudzi federālo likumu, tomēr piekritu, ka pienācis laiks jums uzzināt.
Malone raudzījās pār klinšaino piekalni uz Kronborgas cietoksni. Kādreiz tā lielgabali bija pavērsti pret ārzemju kuģiem, kas šķērsoja jūras šaurumus ceļā uz Baltijas jūru un atpakaļ, un ievāktās nodevas pildīja Dānijas valsts kasi. Tagad bāli dzeltenīgie mūri cienigi slējās pret dzidri zilajām debesīm. Vairs nekalpojot par cietoksni, šī ēka bija ziemeļu renesanses arhitektūras piemineklis ar astoņstūrainiem torņiem, asām torņu smailēm un zaļiem vara jumtiem, kas vairāk atgādināja Holandi nekā Dāniju. Tas gan nebija nekāds brīnums, nosprieda Malone, jo pils projektēšanā sešpadsmitajā gadsimtā bija aktīvi piedalījies kāds holandietis. Viņam patika šī vieta. Ļaužu pilnos tūrisma objektos ir viegli palikt neredzamiem. Aģentūras laikos viņš bieži bija rīkojis tikšanās tieši šādās vielās.
Brauciens no Kristiangādes ilga tikai piecpadsmit minūtes. Torvaldsena nams atradās pusceļā starp Kopenhāgenu un Helsingoru rosīgo ostas pilsētu līdzās cietoksnim. Malone savulaik bija apmeklējis gan Kronborgu, gan Helsingoru, klaiņojis pa pludmalēm, meklēdams dzintaru jauka atpūta svētdienas pēcpusdienā. Šodien viss bija citādi. Viņš bija sasprindzis un modrs. Gatavs cīņai.
Ko mēs gaidām? jautāja Pema. Viņas seja bija sastingusi kā maska.
Viņš bija spiests ņemt līdzi ari Pemu. Viņa izmisīgi uzstāja, draudot sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, ja nevarēs braukt. Malone gan saprata, kāpēc Pema negrib palikt un gaidīt viņu Torvaldsena mājā. Spriedze un gaidīšana neziņā ir mokoša.
Aģents teica vienpadsmitos, viņš atgādināja.
Mēs jau esam zaudējuši pietiekami daudz laika.
Tā nebija veltīga laika zaudēšana.
Pēc sarunas ar Stefāniju viņš dažas stundas bija pagulējis. Pārguris un bezmiega nomocīts, viņš nespēs glābt Geriju. Viņš bija ari pārģērbies, uzvelkot rezerves drēbes no mugursomas. Pemas apģērbu iztīrīja Jespers. Viņi bija paēduši vieglas brokastis.
Tagad viņš bija gatavs visam.
Viņš ieskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri desmitiem.
Stāvlaukumu sāka piepildīt mašīnas. Drīz parādīsies arī autobusi. Visi grib redzēt Hamleta pili.
Viņam tā bija tukša vieta.
Ejam.
Šī saikne ir cilvēks, iesāka Grīns. Viņa vārds ir Džordžs Hadāds. Bībeles pētnieks no Palestīnas.
Stefānija zināja šo vārdu. Hadāds bija personiski pazīstams ar Maloni un pirms pieciem gadiem bija īpaši lūdzis Malones palīdzību.
Un kas ir šis noslēpums, kas ir Gerija Malones dzīvības vērts?
Pazudusī Aleksandrijas bibliotēka.
Jūs jokojat.
Grīns pašūpoja galvu. Hadāds domāja, ka ir to atradis.
Un kāda tam nozīme šodien?
Tam var būt visai liela nozīme. Ši bibliotēka bija vislielākais zināšanu krājums pasaulē. Tā darbojās sešsimt gadu, līdz septītā gadsimta vidum, kad musulmaņi beidzot iekaroja Aleksandriju un iznīcināja visu, kas bija pretrunā ar islāmu. Pusmiljons pergamenta tīstokļu, rokraksti, kartes viss. Bibliotēkā glabājās viss. Bet mūsdienās nav atrasta ne mazākā papīra skranda.
Bet Hadāds atrada?
-Tā viņš lika noprast. Viņš strādāja pie kādas Bībeles teorijas. Nezinu, kāda tā bija, bet šīs teorijas pierādījums it kā atradās pazudušajā bibliotēkā.
Kā viņš to zināja?
To arī es nezinu, Stefānij. Bet pirms pieciem gadiem, kad mūsu cilvēki Rietumkrastā, Sīnajā un Jeruzālemē, pieprasīja dažas pavisam nekaitīgas atļaujas vīzas, piekļuvi arhīviem, arheoloģisko izrakumu veikšanai -, izraēlieši pēkšņi satrakojās. Tad arī Hadāds lūdza Malones palīdzību.
Aklu misiju, kas man nepalika.
Akla misija nozīmēja, ka Malonem bija uzdots aizsargāt Hadādu, bet viņš nedrīkstēja uzdot tam jautājumus. Stefānija atcerējās, ka ari pašam Malonem nepatika šis noteikums.
Hadāds, turpināja Grīns, uzticējās tikai Malonem. Tāpēc arī Kotons viņu paslēpa un šodien vienīgais zina Hadāda atrašanās vietu. Acīmredzot administrācijai nebija iebildumu pret Hadāda slēpšanos, ja vien viņi bija noteicēji par piekļuvi viņam.