No naktī noklausītās sarunas Torvaldsens noprata, ka abi šie zinību vīri, kas dzīvoja dažādās senās pasaules malās, Hieronīma mūža darba tapšanas laikā apmainījās ar vēstulēm. Hermans bija paskaidrojis viceprezidentam par Bībeles manipulācijām, bet Torvaldsens vēlējās izprast to pilnībā. Tāpēc viņš sameklēja tulkojuma lappuses un sāka skaļi lasīt angļu tekstu.
Mans skolotais brāli Augustiņ, bija laiks, kad es ticēju, ka "Septuagint" ir brīnumains darbs. Es to izlasīju Aleksandrijas bibliotēkā. Uzzinot seno rakstītāju domas,
kas paustas stāstījumā par izraēliešu grūto likteni, ticība, kas pilda manu dvēseli, uzliesmoja jaunā spēkā. Taču tagad šim priekam sekoja apjukums. Strādājot pie senā teksta tulkojuma, arvien vairāk pārliecinos, kāda vaļība pieļauta "Septuagint". Veselas lappuses iztulkotas nepareizi. ļeruzāleme nav atsevišķa apdzīvota vieta, bet apgabals, kur atrodas daudzas apdzīvotas vietas. Vissietākā no upēm jordāna nav upe, bet gan kalnu grēda. Arī vietu nosaukumi lielākoties ir nepareizi. Grieķu tulkojums neatbilst senebreju oriģinālam. Izskatās, ka ir mainīts viss vēstījums, un nevis nezināšanas pēc, bet tīši.
Hieronīm, mans draugs, tev uzticēts grūts uzdevums, ko vēl vairāk sarežģī mūsu dižā misija. Tas, ko tu atklāji, nav palicis nepamanīts arī citiem. Es arī esmu daudz laika pavadījis Aleksandrijas bibliotēkā. Daudzi no mums ir lasījuši šos manuskriptus. Es izlasīju llerodota aprakstu par ceļojumu uz Palestīnu piektajā gadsimtā pirms mūsu Kunga dzimšanas. Viņš redzēja, ka šajā persiešu pārvaldītajā apgabalā dzīvo sīrieši. Viņš neatrada neko, kas liecinātu par izraēliešu vai jūdu klātbūtni. Nebija ne Jeruzalemes, ne Jūdas. Tas man šķita visai pārsteidzoši, ņemot vērā, ka vecajā tekstā minēts, ka tieši tajā laikā Jeruzalemē ticis pārbūvēts jūdu templis un Jūda bija liela un varena province, ļa tā būtu, tad šis grieķu zinību vīrs būtu to pamanījis, jo viņš ir izslavēts kā dedzīgs vērotājs. Es izpētīju, ka pirmoreiz senās Izraēlas atrašanās vietu tagadējā Palestīnā minējis romietis Strabo. Viņa darbā "Vēsture" viss ir sīki aprakstīts, un man bija izdevība izlasīt to bibliotēkā. Strabo darbs tika pabeigts divdesmit trīs gadus pēc mūsu Kunga dzimšanas, tātad viņš to rakstīja laikā, kad Kristus dzīvoja. Strabo atzīmē, ka vārds "Jūdeja" pirmoreiz tiek attiecināts uz Palestīnu grieķu valdīšanas laikā, jo grieķu valodā jūdu apzīmētu zemi apzīmē ar vārdu "loudaia". Tas bija tikai gadsimtu pirms mūsu Kunga dzimšanas. Tātad kādā brīdi, starplaikā starp Herodota un Strabo ceļojumu, kurus šķīra kādi četrsimt gadi, jūdi apmetās Palestīnā. Pats Strabo rakstīja par lielu skaitu izraēliešu, kuri aizbēga no kādas zemes dienvidos un apmetās Palestīnā. Viņš skaidri nepateica, no kādas zemes, taču, ņemot vērā Ēģiptes tuvumu un vieglo piekļūšanu tai, iziešana droši vien notikusi no turienes uz Palestīnu. Taču šim secinājumam nav nekādu pierādījumu. Strabo rakstīja, ka šo stāstu uzzinājis no Aleksandrijas jūdiem, ar kuriem kopā pavadījis daudz laika. Viņš brīvi pārvaldīja ebreju valodu un savā grāmatā "Vēsture" minēja, ka atradis kļūdas "Septuagint". Viņš rakstīja, ka Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki, kuri pārtulkoja veco tekstu grieķu valodā, vienkārši saistīja šo tekstu ar to, ko uzzināja no saviem laikabiedriem jūdiem. Strabo rakstīja, ka Aleksandrijas jūdi bija aizmirsuši savu pagātni un tāpēc mierīgā garā veidoja to no jauna.
Mans skolotais brāli Augustiņ, esmu izlasījis ļosifa Flāvija darbus. Šī jūda rakstiem ir liels svars. Viņš dzīvoja gadsimtā pēc mūsu Kunga dzimšanas. Viņš skaidri norāda, ka Palestīna ir vecajā tekstā minētā zeme, un piezīmē, ka šis apvidus ir vienīgais viņam zināmais, kur pastāvēja jūdu politiska sistēma. Vēlākā laikā Cēzarejas Eisēbijs mūsu visaugstākā imperatora Konstantīna vārdā piešķīra vecajā tekstā minētos nosaukumus vietām Palestīnā. Esmu lasījis viņa darbu "Par vietu nosaukumiem Svētajos rakstos". Taču pēc vecā senebreju teksta izpētes skaidri redzams, ka Eisēbija darbā ir kļūdas. Viņš, šķiet, brīvi piemērojis vietvārdiem nozīmes un dažos gadījumos vienkārši minējis, tomēr viņa darbam ir liela nozīme. Dievbijīgi un ticīgi svētceļnieki izmanto to kā ceļvedi.
Hieronīm, mans draugs, šis uzdevums mums jāveic ar lielu uzcītību. Mūsu reliģija vēl tikai veidojas, un no
visām pusēm to apdraud briesmas. No taviem centieniem ir atkarīga mūsu izdzīvošana. Vecā teksta tulkojums latīņu valodā ļaus to izlasīt daudziem. Lūdzu tevi nemainīt to, ko iesākuši "Septuagint" radītāji. Mūsu Kungs Kristus dzīvoja Palestīnā. Vēstī, ko mēs gatavojamies paust jaunajā derībā, mums jābūt vienotiem. Es saprotu, ko tu vēlies pateikt ka vecajā tekstā laikam nav aprakstīta izraēliešu dzīve zemē, ko mēs tagad saucam par Palestīnu. Kāpēc lai tas būtu tik svarīgi? Mūsu mērķis ir pavisam citāds nekā "Septuagint" radītājiem. Mūsu Jaunajai derībai jābūt Vecās piepildījumam. Tikai šādi tās vēstījums tiks pacelts augstākā pakāpē nekā Vecajai derībai. Savienojot Veco ar ļauno, mēs pierādīsim, cik liela nozīme bija mūsu Kungam Kristum un cik svarīga ir Viņa vēsts. Kļūdas, ko esi pamanījis "Septuagint", nevajag labot. Kā jau pats teici, jūdi, kuri palīdzēja tulkotājiem, bija aizmirsuši savu pagātni. Viņi neko nezināja par savas tautas dzīvi senos laikos, bet tikai to, kas ar tiem notika viņu pašu laikā. Tāpēc tavā tulkojumā Palestīnai, kuru mēs pazīstam, jāpaliek tādai pašai abās derībās. Tāds ir mūsu uzdevums, dārgais brāl, mūsu misija. No mums atkarīga mūsu reliģijas un mūsu Kunga Kristus nākotne, un Viņš mūs iedvesmo izpildīt Viņa gribu.
Torvaldsens beidza lasit.
Šeit bija skaidri redzams, ka divi baznīcas pamatlicēji, iespējams, gudrākie un izcilākie, nodarbojas ar Vecās deribas latīņu tulkojuma sagrozīšanu. Hieronīma rīcībā nenoliedzami bija oriģinālais senebreju valodā sarakstītais manuskripts, un viņš bija pamanījis kļūdas tā iepriekšējā tulkojumā grieķu valodā. Augustīns zināja par Herodotu un Strabo. Pirmais no tiem tiek uzskatīts par vēstures, otrais ģeogrāfijas pamatlicēju. Viens grieķis, otrs romietis. Vīri, kuri dzīvoja dažādos gadsimtos un būtiski izmainīja vēsturi. Strabo "Ģeogrāfija" pastāvēja vēl joprojām un tika uzskatīta par vienu no vērtīgākajiem senajiem tekstiem, kas daudz ko atklāj par tā laika pasauli, bet "Vēsture" bija zudusi.
Nebija saglabājusies neviena kopija.
Tomēr Augustīns to bija lasījis.
Aleksandrijas bibliotēkā.
Ko tas viss nozīmē? jautāja Gerijs.
Ļoti daudz.
Ja senā baznīca viltojusi Vecās derības tulkojumu, pielāgojot tās vārdus atbilstoši saviem mērķiem, tam varētu būt graujošas sekas.
Hermanam bija taisnība. Kristieši noteikti iesaistīsies cīņā.
Domas drudžaini šaudījās Torvaldsena galvā, pūloties aptvert Zilā krēsla padomnieka plānus. Šajos gados viņš no sarunām bija nopratis, ka Hermans nav ticīgs. Viņš uzskatīja reliģiju par politisku instrumentu, bet ticību par spieķi vājajiem. Viņš ar lielu prieku noskatīsies triju galveno reliģiju mokās, uzzinot, ka Vecā derība ir pavisam citāda, nekā visi domājuši līdz šim.
Lappuses Torvaldsena rokās bija neizsakāmi vērtīgas. Tās bija daļa no Hermana pierādījumiem. Taču Zilā krēsla padomniekam bija vajadzīgs vēl kas vairāk. Un tāpēc tik svarīga bija Aleksandrijas bibliotēka. Ja tā vēl pastāvēja, tā varēja būt vienīgā vieta pasaulē, kur atrodams mīklas atminējums. Taču tās atrašana bija Malones ziņā, ja jau viņš bija ceļā uz Sīnaju.
Viņš novēlēja draugam veiksmi.