Ceturtdaļjūdzi uz austrumiem kailo līdzenumu nomainīja drūmas granīta klintis, kas neizteiksmīgi slējās juku jukām, virsotnēm mijoties ar nogāzēm. Vai Aleksandrijas bibliotēka bija tur? Visas zīmes nenoliedzami rādija uz to.
Viņš turpināja planēt lejup.
Kādas robainas klints pakājē apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā viņš pamanīja nelielu ēku. Viņš pavilka stūrēšanas troses, virzīdamies tuvāk vietai, kur gatavojās nolaisties Pema Malone. Gluda tuksneša smilšu josla. Bez akmeņiem. Tas labi.
Pametis skatienu augšup, viņš redzēja, ka Malone seko viņa piemēram.
Šo novākt būs grūtāk, nekā viņš bija domājis sākumā. Toties viņš bija apbruņots. Viņš tāpat kā Malone bija paturējisklosterī paņemto pistoli kopā ar rezerves patronām. Baznīcā, pamostoties no bezsamaņas pēc sitiena pa galvu, ierocis vēl bija pie viņa. Tas viņam šķita savādi.
Kāda jēga bija tam uzbrukumam?
Vai nav vienalga?
Vismaz viņš bija gatavs uz visu.
Malone parāva virves, lai virzītu nolaišanos. Instruktors Lisabonas gaisa karabāzē teica, ka jaunie izpletņi ir citādi, un viņam bija taisnība. Lēna, līgana nolaišanās. Armijnieki nebija sajūsmā par Pemu iesācēja, kas līdz pat pēdējam brīdim nemaz nezinās, ka būs jālec -, taču rīkojums sadarboties bija saņemts no Pentagona, tāpēc viņi neiebilda.
Koton, tu maitasgabal! viņš izdzirdēja Pemas ķērcienu. Tu, nolādētais maita!
Viņš paraudzījās lejup.
Pema bija piecsimt pēdas virs zemes.
Piezemējoties saliec ceļus, viņš uzsauca. Tev labi sanāk. Viss būs kārtībā.
Ej dirst! viņa bļāva.
Tas nelīdzēs. Uzmanies! Gatavojies!
Viņš vēroja, kā Pema nokrīt un aizslīd pa smiltīm, un izpletnis saplok viņai aiz muguras. Viņš redzēja, kā Makolums atsprādzē somu, kas atritinājās viņa priekšā, un piezemējas, paliekot stāvus.
Malone pievilka stūrēšanas auklas un palēnināja nolaišanos, gandrīz apturot to. Viņš atlaida piesprādzēto somu un juta, kā zābaki pieskaras smiltīm.
Viņš arī palika uz kājām.
Krietns laiks bija pagājis kopš iepriekšējā lēciena, taču viņš ar prieku pārliecinājās, ka vēl spēj to paveikt. Atsprādzējis slēdžus, viņš atbrīvojās no izpletņa saitēm.
To pašu darīja arī Makolums.
Pema joprojām gulēja zemē. Viņš piegāja klāt, jau iepriekš zinādams, kas tagad sekos.
Viņa pielēca kājās. Tu, sūdabrāli! Tu izmeti mani no tās velna lidmašīnas. Viņa gribēja uzklupt Malonem, taču nebija atbrīvojusies no izpletņa, un tas tagad kā enkurs ierobežoja viņas kustības.
Viņš turējās drošā attālumā.
Nojūdzies esi? viņa auroja. Tu neteici ne pušplēsta vārda, ka būs jālec.
Kā tad citādi mēs šeit nokļūtu? viņš mierīgi apjautājās.
Vai esi ko dzirdējis par nolaišanos?
Šī ir Ēģiptes teritorija. Pietiekami bīstami jau bija lēkt dienā. Taču naktī lēkt pat man šķita par traku.
Pemas zilajās acīs uzliesmoja tāds niknums, kādu viņš vēl nebija redzējis.
Mums bija jānokļūst šeit tā, lai izraēlieši neko neuzzinātu. Nolaisties nebūtu iespējams. Ceru, ka viņi vēl joprojām seko tam tavam pulkstenim, kas viņus neaizvedīs nekur.
Tu esi idiots, Koton. Pilnīgi nojūdzies kretīns. Tu izmeti mani no lidmašīnas.
Izmetu gan, vai ne?
Viņa trīcošām rokām ķērās pie slēdžiem, pūlēdamās atbrīvoties no izpletņa.
Pema, vai tu nomierināsies?
Viņa turpināja meklēt īsto sprādzi, tad pārtrauca.
Mums bija jānokļūst šeit, viņš turpināja. Lidmašīna bija lieliski piemērota. Mēs tikai pa ceļam izlēcām, un neviens neko neuzzināja. Šis ir diezgan neapdzīvots apvidus, mazāk par trim cilvēkiem uz kvadrātjūdzi. Šaubos, vai mūs kāds redzēja. Un, kā jau teicu tu vienmēr gribēji zināt, ko es īsti daru. Lūdzu. Tagad tu redzi.
Vajadzēja atstāt mani Portugālē.
Tā nebūtu laba doma. Izraēliešiem tu būtu nevēlama lieciniece. Tev drošāk bija pazust kopā ar mums.
Ne. Tu man neuzticies. Tāpēc tev labāk paturēt mani sev tuvumā.
Jā, tas arī man ienāca prātā.
Kādu bridi viņa klusēja, it kā sākdama kaut ko apjaust. Nu labi, Koton, viņa ierunājās pārsteidzoši mierīgi. Tu pierādīji savu taisnību. Mēs esam šeit. Sveiki un veseli. Vai tagad tu varētu atbrīvot mani no tiem pinekļiem?
Viņš piegāja un atsprādzēja Pemas izpletņa siksnas.
Viņa pacēla rokas un ļāva izpletņa somai noslīdēt zemē. Tad ar labo ceļgalu iespēra viņam pa kājstarpi.
Apdullinošas sāpes izšāvās caur mugurkaulu un ietriecās smadzenēs. Kājas sagrīļojās, un viņš sabruka zemē.
Elpa aizžņaudzās.
Sen viņš nebija dabūjis tādu kāvienu.
Saliecies embrija pozā, viņš gaidīja, kad mokošās sāpes pierims.
Ceru, ka tas tev nāca par labu, aiziedama noteica Pema.
68. NODAĻA vīne 9:28
Hermans iegāja bibliotēkā un aizvēra durvis. Viņš nebija īsti labi gulējis, taču, kamēr Torvaldsens nebija pieļāvis kļūdu, neko nevarēja pasākt. Kad tas notiks, viņš būs gatavs. Seibrs varbūt ir pazudis, bet Hermanam bija ari citi vīri, kuri darīs visu, ko vien viņš liks. Viņa apsardzes priekšnieks itālietis sen jau skaidri bija licis saprast, ka labprāt vēlētos Seibra amatu. Viņš nekad nebija pievērsis uzmanību šim ierosinājumam, taču, tā kā Ērgļa nagu tuvumā nebija un viņam bija vajadzīga palīdzība, viņš bija licis itālietim būt gatavībā.
Vispirms jāizmēģina diplomātiski līdzekļi. Tie vienmēr ir labāki. Varbūt izdosies vienoties ar Torvaldsenu, kad tas būs pārliecinājies, ka Vecās derības sagrozījumu pierādīšana pasaulei ir iedarbīgs politikas instruments, ja ar to pareizi rīkojas. Vēsture liecina, ka sajukums un haoss daudzkārt ir veiksmīgi pārvērsts peļņā. Visi satricinājumi Vidējos Austrumos ietekmē naftas cenas. Zināt, kas sekos, būtu nenovērtējami, bet pašiem ietekmēt notiekošo kaut kas neiedomājams. Ordeņa biedri gūs bagātīgu peļņu.
Un savs labums atlēks ari jaunajam sabiedrotajam Baltajā namā.
Taču, lai to visu panāktu, bija vajadzīgs Seibrs.
Ko viņš meklēja Sīnajā?
Un kopā ar Kotonu Maloni…
Tās abas viņam šķita labas zīmes. Seibra plāns bija iekārdināt Maloni doties meklēt Aleksandrijas saikni. Pēc tam veiksme bija atkarīga no Malones. Seibrs vai nu izspiedīs no viņa visu, ko tas zina, un pēc tam viņu novāks, vai arī metīsies ar Maloni uz vienu roku, lai redzētu, uz kurieni viņš aizvedīs. Laikam Seibrs bija izvēlējies otro variantu.
Vairākus gadus Hermans bija domājis, kas notiks, kad viņa vairs nebūs, jo saprata, ka Margarete nesīs ģimenei postu. Vēl ļaunāk viņa pati neapzinājās savu muļķību. Viņš bija mēģinājis meitu izglītot, taču visi pūliņi bija veltīgi. Patiesību sakot, viņš priecājās, ka Torvaldsens nolaupījis Margareti. Varbūt izdosies atbrīvoties no šā traucēkļa? Taču par to viņš šaubījās. Dānis nebija slepkava, lai cik bravūrīgi arī izrunātos.
Seibrs viņam tiešām bija iepaticies. Daudzsološs jauns cilvēks. Viņš labi prata klausīties un rīkojās ātri, bet nekad neapdomīgi. Hermans bieži bija iedomājies, ka Seibrs varētu būt lielisks augstā amata pārņēmējs. Hermanu dzimtā neviens cits nebija palicis. Un viņam bija jānodrošina bagātības saglabāšana.
Bet kāpēc Seibrs nebija pieteicies?
Vai notika vēl kaut kas?
Aizgaiņājis šaubas, viņš pievērsās steidzamākajam jautājumam. Drīz būs nākamā asamblejas sēde. Vakar viņš bija iekārdinājis ordeņa biedrus ar savu plānu. Šodien viņš pateiks visu līdz galam.