Viņš piegāja pie atvilktnes, kas bija iebūvēta grāmatplaukta apakšējā daļā. Tur viņš glabāja karti, kuras izgatavošanu bija pasūtījis pirms trim gadiem. Tas pats zinātnieks, kuram viņš bija uzdevis pārbaudīt Hadāda teoriju, bija arī atzīmējis savus atklājumus kartē. Viņš bija pavēstījis, ka daudzi bībeliskie vietu nosaukumi lieliski iederas Asiras ģeogrāfijā.
Taču Hermans vēlējās redzēt pats savām acīm.
Salīdzinot Svētajos rakstos minētās vietas ar vietu nosaukumiem ebreju valodā gan Vecajā derībā, gan dabā, eksperts
bija atradis tādas Bībelē minētas vietas kā Gilgala, Sidona, al-Laiša, Dana, Hebrona, Beršeba un Dāvida pilsēta. Viņš izņēma karti.
Tās attēls jau bija saglabāts arī sapulču zāles datorā. Drīz ordeņ? biedri redzēs to, ko viņš pats apbrīnoja jau sen.
Tika atrisināts pat jautājums par Jeruzālemes divdesmit sešiem vārtiem, kas minēti Laiku, Ķēniņu, Cakarijas un Nehemijas grāmatā. Mūru ieskautai pilsētai parasti bija ne vairāk par četriem vārtiem pa vieniem uz katru debesspusi. Tāpēc divdesmit seši šķita apšaubāmi jau no paša sākuma.
Taču visur Vecajā derībā vārtu apzīmēšanai bija lietots vārds shaar. Šim vārdam tāpat kā daudziem citiem bija vairākas nozīmes, un viena no tām bija kalnu pāreja. Interesanti bija tas, ka kalnu grēdā, kas atdalīja jaunatklāto Jeruzālemes teritoriju no jūdas, bija tieši divdesmit sešas vienādas ejas. Viņš atcerējās savu pārsteigumu, to uzzinot. Ķēniņa vārtus, Cietuma vārtus, Strūklakas vārtus, Ielejas vārtus un citus, kas aprakstoši apzīmēti Vecajā derībā, gandrīz pilnīgi precīzi vadoties pēc to atrašanās vēl joprojām esošu ciematu tuvumā varēja saistīt ar kalnu pārejām Jordānas kalnu grēdā, kas atrodas Asirā.
Bet Palestīnā nebija nekā pat attāli līdzīga.
Pierādījumi šķita neapgāžami.
Vecās derības notikumi nerisinājās Palestīnā. Tas viss notika simtiem jūdžu uz dienvidiem Arābijā. To zināja ari I Iieronīms un Augustīns, taču tīši atļāva Septuagint kļūdām ne tikai saglabāties, bet arī izvērsties, vēl vairāk pārveidojot Veco derību, lai tās vārdi kļūtu par neapstrīdamiem pareģojumiem viņu Jaunās derības evaņģēlijiem. Jūdiem nebūs ļauts tas prieks baudīt monopoltiesības uz Dieva vārdu. Lai jaunā reliģija varētu uzplaukt, kristiešiem bija vajadzīga saistība.
Tāpēc viņi to izveidoja.
Vislabāk butu atrast Bībeli senebreju valodā no pirmskristietības laikiem, taču arī Strabo "Vēsturē" atrastos atbildes uz daudziem jautājumiem. Ja bibliotēka vēl pastāv, viņam atlika tikai cerēt, ka vismaz viena vai abas šīs grāmatas būs saglabājušās.
Viņš piegāja pie vitrīnas, ko vakarnakt bija rādījis viceprezidentam. Amerikānis nebija sajūsmā, bet vai nav vienalga? Jaunais Amerikas prezidents pieredzēs šo atklājumu izraisīto haosu. Tomēr viņš cerēja, ka Torvaldsens gan pratīs novērtēt šos senos rokrakstus. Pasniedzies apakšā, viņš nospieda slepeno pogu. Atverot vitrīnu, viņš pirmajā mirklī neticēja savām acīm.
Tukšums.
Vēstules un tulkojumi bija pazuduši. Kā? Taču ne jau viceprezidents. Viņš redzēja, kā tas ar visu autoeskortu atstāj pili. Neviens cits par šo slēptuvi nezināja.
Bija tikai viens iespējams izskaidrojums.
Torvaldsens.
Dusmās viņš pieskrēja pie rakstāmgalda, pacēla tālruņa klausuli un lika izsaukt apsardzes priekšnieku. Tad izņēma no atvilktnes revolveri.
Lai Margarete iet pie velna!
69. NODAĻA sīnaja pussala
Malonem vēl joprojām ļodzījās kājas un smeldza kājstarpe. Pema pēc niknā strīda klusēja, bet Makolums tālredzīgi turējās nomaļus un neiejaucās. Taču Malone nedrīkstēja žēloties. Viņš pats bija Pemu izaicinājis, un viņa tikai pienācīgi atbildēja.
Viņš paraudzījās uz visām pusēm vientulīgajos plašumos. Saule ātri cēlās augstāk un gaiss sakarsa kā cepeškrāsns. Izņēmis no somas GPS ierīci, viņš pārliecinājās, ka mērķa precīzā atrašanās vieta 28° 41.41Z, 33° 38° 38.44A ir nepilnas jūdzes attālumā.
Labi, Makolum. Kas tālāk?
Tas izņēma no kabatas papīra lapiņu un nolasīja: "Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu. Taču pievērs uzmanību burtiem. Briesmas draud tam, kurš ierodas lielā ātrumā, ja izraudzītais ceļš būs pareizs, ceļojums būs drošs."
Tas arī ir viss pārbaudījums, viņš paziņoja.
Malone domās atkārtoja mīklainos vārdus.
Pema apsēdās zemē un iedzēra malku ūdens. Anglijā lapenē bija Pusēna gleznas attēls. Kas tur bijn? Kapakmens ar uzrakstu? Acīmredzot arī Tomass Beinbridžs atstājis mums dažas norādes.
Arī Malone jau bija iedomājies to pašu.
Vai nolaižoties redzēji to ēku? viņš jautāja Makolumam. Kādu ceturtdaļjūdzi uz rietumiem. Koordinātas norāda uz turieni.
šķiet, ka virziens ir skaidrs.
Malone uzmeta plecā mugursomu. Pema piecēlās. Viņš pajautāja:
Vai esi pietiekami izgāzusi dusmas?
Viņa paraustīja plecus. Izmet vēlreiz mani no lidmašīnas, tad redzēsi.
Jūs abi vienmēr tā plēšaties? brīnījās Makolums.
Malone sāka iet. Tikai tad, kad esam kopā.
Malone tuvojās ēkai, ko bija redzējis no gaisa. Nekāda izcilā tā nebija. Zema, strupa, ar izdrupušu dakstiņu jumtu, izļodzītiem pamatiem, kas it kā pamazām grima zemē. Ārējās sienas bija tikpat platas, cik augstas, un tās rotāja tikai divi logi bez stikliem apmēram desmit pēdu augstumā. Biezās, satrunējušās ciedru koka durvis greizi karājās melnās dzelzs eņģēs.
Viņš atvēra tās ar kājas spērienu.
Viņus sveica tikai ķirzaka, metoties bēgt pār zemes klona grīdu.
Koton!
Viņš pagriezās. Pema rādīja uz kādu klinti. Viņš piegāja tuvāk, sausajai zemei čirkstot zem kājām.
Izskatās līdzīga kapakmenim tajā iekaltajā attēlā Beinbridža namā.
Labs novērojums. Viņš nopētīja augsto akmens taisnstūri ar noapaļoto augšmalu. Aplūkoja sānus, meklēdams kalumus, sevišķi uzrakstu Et in areadia ego. Nekā nebija. Tas nebija nekāds brīnums, jo tuksnesis sen būtu izdzēsis visas zīmes.
Mēs esam īstajā vietā, un šis bluķis tiešām izskatās pēc kapakmens lapenes attēlā.
Viņš atcerējās varoņa pārbaudījuma vārdus. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma.
Viņš atbalstījās pret izdrupušajiem akmeņiem.
Ko tagad, Malone? jautāja Makolums.
Ziemeļpusē slējās pakalni, pamazām pārejot akmeņainos
kalnos, kur šauras takas stiepās dziļi starp melnām klintīm. Saule cēlās augstāk, tuvojoties dienas vidum, un debesis kvēloja kā uguns.
Viņš atkal pārcilāja atmiņā pārbaudījuma vārdus.
Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu.
Belemā viss bija tik acīm redzams vēstures un tehnoloģijas maisījums, kas laikam bija Sargu raksturīgākais paņēmiens. Turklāt mērķis taču bija panākt, lai aicinātajam izdodas izturēt pārbaudījumu. Šī daļa bija grūtāka.
Bet ne neiespējama.
Viņš pārlaida skatienu pussabrukušajai ēkai un primitīvajam kapakmenim.