Kāpēc vienkārši nepalūdzāt manu palīdzību?
Ko niekus! Jūs taču nespējat atrasties ar mani vienā telpā. Vai tad būsiet ar mieru palīdzēt? Es iedomājos ja ielūrēsiet pa logu un redzēsiet, kas notiek, tad arī daudz labprātīgāk ieklausīsieties. Kā tagad.
Vai jūs vēl kukuļojat Kongresu?
Jā. Es un vēl kāds tūkstotis citu lobiju. Pie velna, tas jau ir gandrīz vai olimpiskais sporta veids.
Stefānija uzmeta skatienu Kasiopejai, bet nekādi trauksmes signāli netika doti. Daudzus galdiņus bija aizņēmušas ģimenes un paveci pāri.
Aizmirstiet to visu. Tā ir mazākā no mūsu galvassāpēm.
Es nezināju, ka mums ir galvassāpes.
Notiek vēl daudz kas. Viņš kāri iedzēra dažus malkus apelsīnu sulas. Velns, viņi liek klāt cukuru. Bet garšīga gan.
Ja jūs tik daudz ēdat, kā varat palikt tik tievs?
Stress. Labākā diēta pasaulē. Viņš nolika glāzi uz galda. lr sākta sazvērestība, Stefānij.
Ar kādu mērķi?
Mainīt prezidentu.
Tas bija kaut kas jauns.
To var izskaidrot tikai tā. Viņš atstūma šķīvi. Viceprezidents atrodas Eiropā, ekonomikas samita. Bet man ziņoja, ka viņš vēlu pagājušajā naktī atstāja viesnīcu un devās satikties ar cilvēku, vārdā Alfrēds Hermans. It kā pieklājības vizītē. Taču viceprezidents nav tas cilvēks, kas kaut ko darītu tikai pieklājības pēc. Viņš visu dara ar noteiktu mērķi. Viņš jau iepriekš ir ticies ar šo Hermanu. Es pārbaudīju.
Un atklājāt, ka Hermans vada organizāciju ar nosaukumu Zelta aunādas ordenis.
Deilija sejā parādījās izbrīns. Es zināju, ka jūs palīdzēsiet. Tātad jūs jau to zinājāt.
Es tikai gribu zināt, kāpēc tas ir tik svarīgi.
Šis grupējums nodarbojas ar politisku ietekmēšanu un jau ir aptvēris visu pasauli. Hermans un viceprezidents ir draugi jau kādu laiku. Esmu dzirdējis baumas par viņu un ordeni, taču viceprezidents nav no runīgajiem. Es zinu, ka viņš grib kļūt par prezidentu, gatavojas kandidēt vēlēšanās, taču, manuprāt, viņš meklē īsāku ceļu.
Par to Danielss nebija teicis ne vārda.
Vai jums vēl ir tās atmiņas kartes, ko paņēmāt no manas mājas?
Viņa pamāja ar galvu.
Vienā no tām ir digitāli telefonsarunu ieraksti. Tikai daži, bet sasodīti interesanti. Tās ir viceprezidenta biroja vadītāja sarunas īsts sūdabrālis, ne pielikt, ne atņemt. Viņš nopludināja Aleksandrijas saikni taisnā ceļā Alfrēdam Hermanam.
Un kā jūs to uzzinājāt?
Es tur biju.
Stefānijas sejā nepakustējās ne vaibsts.
Biju klāt, tieši līdzās viņam. Tāpēc ierakstīju visu sarunu. Mēs pirms pieciem mēnešiem Ņujorkā satikāmies ar Hermanu. Atdevām viņam visu. Tad arī es iesaistīju Diksoni.
Arī tas bija kas jauns.
Jā. Es devos pie viņas un pastāstīju, kas notiek ar saikni. Pateicu arī par tikšanos ar Hermanu.
Tas nebija diez ko saprātīgi.
Tobrīd šķita, ka tā vajag. Izraēlieši bija vienīgie sabiedrotie, ko es varēju sadabūt. Taču viņi nodomāja, ka Hermans to visu iecerējis, lai radītu viņiem sarežģījumus. Un tāpēc dabūju sev uz kakla Diksoni kā auklīti. Viņš iedzēra vēl sulu. Bet tas nemaz nebija tik slikti.
Es tūlīt apvemšos.
Deilijs papurināja galvu. Pēc tam, kādu mēnesi vēlāk, mēs ar viceprezidenta biroja vadītāju bijām divatā. Lai kāds sūdabrālis būdams, viņš tomēr ir arī lielībnieks. Tieši tas arī pazudina šādus tipus. Mēs iedzērām pa glāzei, un viņš sāka pļāpāt. Tad man jau bija radušās aizdomas, tāpēc kabatā nēsāju diktofonu. Tovakar izdevās ierakstīt interesantas lietiņas. t
Kasiopeja piecēlās no galdiņa un piegāja pie stikla sienas. Ārā, ēnainajā stāvlaukumā, mašīnas piebrauca un aizbrauca.
Viņš runāja par divdesmit piekto labojumu. Kā viņš to pētījis, iedziļinājies visos sīkumos. Jautāja, ko es par to zinu, bet tas nebija daudz. Es izlikos vienaldzīgs un piedzēries, lai gan nebiju ne tāds, ne tāds.
Stefānija zināja, kas teikts Konstitūcijas divdesmit piektajā labojumā.
Ja prezidents tiek atlaists no amata, kā arī viņa nāves vai atkāpšanās gadījumā par prezidentu kļūst viceprezidents.
71. NODAĻA sīnaja pussala
Malone ieskatījās pulkstenī. 11:58. Viņš jau vienreiz bija ielūkojies caur loga ailēm, bet nekas nebija redzams. Pema un Makolums stāvēja lejā un noraudzījās, kā viņš balansē uz četrpadsmit akmeņiem.
Pienāca pusdienlaiks, un tālumā ieskanējas baznīcas zvanu melodija.
Cik spocīgi, ieminējās Pema. Šeit, tuksneša vidū.
Viņš piekrita. Izklausās savādi. Kā no debesim, viņš nodomāja.
Saule cepināja. Armijas formastērps bija sviedriem piemircis.
Viņš atkal ieskatījās logu ailēs.
Acu priekšā parādījās vesela virkne punktu, kas stiepās pār kalnu grēdas muguru. Kā melnas acis tie iespējams, vientuļnieku alas izraibināja klinšu sienu. Tad viņš kaut ko pamanīja. Uz viena kalna nogāzes augšup stiepās akmeņaina taka. Kamieļu ceļš? Pirms aizbraukšanas viņš Lisabonā bija uzzinājis, ka šā reģiona kalnos slēpjas ieplakas ar auglīgu zemi, ko vietējie beduīni sauc par farsh. Parasti tur ir atrodams ūdens, un tieši tur arī apmetas nedaudzie šā apvidus iedzīvotāji. Sv. Katrīnas klosteris dienvidos, pie Mozus kalna, atradās šādā farsh. Viņš pieņēma, ka apkart jābūt ari citām šādām ielejām.
Viņš vēroja, kā ēnas izgaist un granīta kalnu krāsa no zilganpelēkas pārvēršas par biešu sarkanu. Līkumainā taka uz kalna nogāzes, tagad tumši sarkanbrūna, atgādināja čūskas siluetu. Abas logu ailes apņēma šo skatu kā gleznas rāmis.
Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu.
Kaut ko redzi? prasīja Pema.
Visu.
Stefānija sašutusi paskatījās uz Leriju Deiliju. Jūs gribat teikt, ka viceprezidents gatavojas noslepkavot prezidentu?
Manuprāt, tieši tas pašlaik notiek.
Un kā gan var būt, ka jūs vienīgais visā pasaulē esat to pamanījis?
Nezinu, Stefānij. Varbūt vienkārši esmu tik gudrs. Taču zinu, ka kaut kas briest.
Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Tāpēc arī Danielss bija viņu sūtījis.
Lerij, jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.
Stefānij, jūs rīkojaties kā tajā anekdotē, kur cilvēks meklē pazaudētu monētu zem ielas laternas. Iet garām kāds cits un jautā, ko viņš dara. Tas atbild: "Meklēju pazudušo naudas gabalu." Otrs jautā: "Kur tu to pazaudēji?" Pirmais norāda tālumā un saka: "Tur kaut kur." Otrs brīnās: "Kāpēc tad meklē šeit?" Tas atbild: "Tāpēc, ka te ir gaisma." Tā ir arī jūsu kļūda, Stefānij. Beidziet meklēt tur, kur ir gaisma, un skatieties tur, kur jāskatās.
Tad dodiet kādu konkrētu pierādījumu.
Kaut es varētu. Ir tikai tādi sīkumi, kas papildina cits citu. Tikšanās, no kurām viceprezidents izvairās, lai gan kā kandidātam viņam tās būtu vajadzīgas. Naidojas ar cilvēkiem, kuri viņam vēlāk būtu noderīgi. Neliekas ne zinis par partiju. Nekā uzkrītoša. Tikai tādi sīkumi, kurus es kā pieredzējis politikas vilks pamanu. Tas viss ir zināms tikai dažiem administrācijas ļaudīm. Bet tie neko nemēdz izpaust.
Vai Brents Grīns ir viens no viņiem?
Nav ne jausmas. Brents ir savāds cilvēks. Svešinieks visiem. Es vakar mēģināju viņu mazliet ietekmēt. Piedraudēju. Taču viņš nenobijās. Es gribēju redzēt, kā viņš to uzņems. Pēc tam kad jūs uzradāties manā mājā un atradāt to grāmatu, es sapratu, ka jūs būsiet mana sabiedrotā.
Kļūdījāties, Lerij. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Prezidentu nogalināt nav viegli.
Es gan tā nedomāju. Katrs, kurš izdarījis vai mēģinājis izdarīt atentātu pret prezidentu, bijis vājprātīgs, fanātiķis vai veiksminieks. Iedomājieties, ko varētu paveikt profesionāļi.