Tur viņam bija taisnība.
Kur tad ir tās atmiņas kartes?
Pie manis.
Es ceru, ka tā, jo, ja tās ir pie kāda cita, mums ir ziepes. Viņi zinās, ka esmu tiem uz pēdām. Būs grūti izskaidrot, kāpēc ierakstīju sarunas ar viceprezidenta biroja vadītāju. Man vajag tās kartes, Stefānij.
Nedabūsiet, Lerij. Man ir šāds ieteikums. Varbūt vienkārši piesakieties pats, atzīstieties, ka uzpirkāt kongresmeņus, un lūdziet federālo aizsardzību. Tad varēsiet stāstīt šīs pasaciņas visiem, kam nebūs slinkums klausīties.
Deilijs atlaidās krēslā. Vai zināt, man šķita, ka mēs abi beidzot varēsim parunāt kā cilvēki. Taču nē, jūs atkal paliekat pie sava. Es darīju to visu tāpēc, ka tā vēlējās prezidents.
Tas jau bija interesantāk.
Viņš zināja, kā jūs izrīkojaties ar Kongresu?
Kā gan citādi es Baltajā namā tik strauji varēju virzīties uz augšu? Viņš gribēja, lai lēmumi tiktu pieņemti, un es gādāju, lai tas notiek. Prezidentam bija labi panākumi Kongresā, un tas arī izskaidro, kāpēc viņš tik viegli tika pie otrā termiņa.
Vai jums ir kādi pierādījumi, ka viņš ir tajā iesaistīts?
Danielsa sarunu ieraksti? Nē. Tikai realitāte, Stefānij. Kādam jāgādā, lai viss notiek. Tā tas pasaulē iekārtots. Es esmu Danielsa cilvēks. Es to zinu, un viņš to zina.
Stefānija pameta skatienu uz Kasiopeju un atcerējās, ko viņa bija teikusi, braucot šurp. Viņas tiešām nezināja, kam var uzticēties, ieskaitot prezidentu.
Deilijs piecēlās no galda un nosvieda pāris dolāru dzeramnaudai. Jūs ar Grīnu līdz šim domājāt, ka tas notiek Danielsa politiskā mantojuma dēļ. Es jums sastāstīju to, ko jūs vēlējāties zināt, lai iemidzinātu jūsu modrību. Deilijs papurināja galvu. Runa ir par to, vai Danielss paliks pie dzīvības. Nav vērts ar jums tērēt laiku. Es ar to tikšu galā citādi.
Malone soļoja pa priekšu pa drūmo kalnu nogāzi. Virs galvas lidinājās ērgļi un maitasputni. Zeltainā saules gaisma cepināja galvu un karsēja sasvīdušo ķermeni. Uz takas bija sabiruši sīki akmeņi, cieto augsni veidoja sakaltis māls un smiltis.
Pa līkumaino čūskas taku viņi uzkāpa līdz virsotnei, kur trīs sagāzušies klints bluķi veidoja tuneli pāri kalna korei. No akmeņiem nobira smalki putekļi, nošalcot kā ūdens. Par spīti karstajai saulei, koridorā bija vēsi. Viņš ēnā atviegloti uzelpoja. Izeja vīdēja trīsdesmit pēdu attālumā.
Pēkšņi priekšā nozibēja kaut kas sarkans.
Redzējāt? viņš jautāja.
Jā, atbildēja Pema.
Viņi apstājās un vēroja, kā zibsnis atkārtojas.
Tad viņi saprata, kas notiek. Pusdienlaika saules stari, iespraucoties plaisās starp trim klinšu bluķiem, apspīdēja sārto granītu un iekrāsoja tuneli tumši sarkanā krāsā.
Neparasta parādība.
Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu.
Acīmredzot, viņš ieminējās, šajā apvidū ir daudz niknu sarkanu čūsku.
Pusceļā viņš pamanīja granītā iegrebtus vārdus. Viņš apstājās, nolasīja latīņu vārdus un iztulkoja tos angliski.
Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Viņš zināja šos vārdus. No Otrās Mozus grāmatas. To Dievs teica Mozum no degošā ērkšķu krūma.
Vai tas notika šeit? jautāja Pema.
To neviens nezina. Visas trīs reliģijas pieņem, ka īstā vieta bija Džebel Musa kalns kādas divdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes. Bet kas gan to var zināt?
Tuneļa galā viņu sagaidīja pēkšņs silta gaisa vilnis, un viņš ielūkojās izliektajā farsh, kur zaļoja cipreses. Dzidri zilajās debesis slīdēja viegli, balti mākonīši kā sausas zāles kušķi. Viņš kā ķirzaka piemiedza acis zvērojošajā saulē.
Cieši pie pretējās nogāzes milzīgu krauju paēnā slējās mūri un celtnes, kas šķita izaugušas no pašām klintīm. To krāsas dzeltena, brūna un balta kā maskēšanās tērps saplūda ar apkārtni. Sargtorņi slējās mākoņos. Zaļie slaido ciprešu silueti izcēlās pret oranžajiem jumta dakstiņiem. Celtņu izmēros un formās nebija vērojama skaidra loģika. Savādais ēku sablīvējums Malonem atgādināja Itālijas kalnu pakājē redzēta zvejnieku ciemata mežonīgo burvību.
Klosteris? jautāja Pema.
Kartē bija norādīts, ka šajā apvidū tādi ir tris. Un neviens nav īpaši slepens.
Akmens pakāpienu taka veda lejup. Pakāpieni bija stāvi, pa trim kopā starp slīpiem gludas klints posmiem. Apakšā cita taka stiepās pāri ieplakai, garām mazam ezeriņam ciprešu paēnā un līkločiem vijās augšup uz klostera ieeju.
Šī ir īstā vieta.
Stefānija vēroja, ka Deilijs iziet no restorāna. Kasiopeja pienāca, apsēdās pie galdiņa un apjautājās:
Uzzināji ko noderīgu?
Viņš apgalvo, ka Danielss zinājis, ko viņš dara.
Ko citu viņš varēja teikt?
Deilijs nepieminēja to, ka mēs vakar bijām Kempdeividā.
Neviens mūs neredzēja, tikai tie aģenti un Danielss.
Tā tiešām bija. Viņas vienas pārnakšņoja namiņā, kur pie
durvīm dežurēja divi aģenti. Kad viņas piecēlās, cepeškrāsnī bija sagatavotas brokastis. Danielss pats viņām piezvanīja un lika sarunāt tikšanos ar Deiliju. Tātad Deilijs tiešām to nezināja vai izlikās nezinām.
Kāpēc lai prezidents vēlētos, lai mēs tiekamies ar Deiliju, zinot, ka tas var pateikt kaut ko pretēju viņa apgalvojumiem? viņa jautāja drīzāk pati sev, nevis Kasiopejai.
Pievieno šo jautājumu pārējo neskaidrību sarakstam.
Pa lielo skatlogu Stefānija vēroja, kā Deilijs smagi soļo pa
grantēto stāvlaukumu pie sava Ltind Rover. Šis cilvēks viņai nekad nebija paticis. Beidzot atradusi pierādījumus viņa netīrajiem darījumiem, viņa juta patiesu gandarījumu.
Taču tagad viņa sāka šaubīties.
Atradis auto stāvlaukuma tālākajā galā, Deilijs iesēdās pie stūres.
Viņām arī bija jādodas projām. Laiks sameklēt Brentu Grīnu un noskaidrot, ko viņš uzzinājis. Danielss nebija licis runāt ar Grīnu, taču viņas nolēma, kas tas būs noderīgi.
Jo īpaši tagad.
Norībēja sprādziens, satricinot ēku.
Pārbīli nomainīja apjausma, ka restorāns nav cietis. Skaļie izsaucieni un daži kliedzieni pieklusa, kad arī pārējie atskārta, ka ēka stāv kā stāvējusi.
Viss bija kārtībā.
Tikai ne ārā.
Pa lielo fasādes logu viņa vēroja liesmu apņemto Lerija Deilija Land Rover.
72, nodaĻa sīnaja pussala
Malone piegāja pie koka vārtiem ar metāla apkalumiem. Saulē sakarsuši granīta mūri, kuru pamati balstījās uz milzīgiem kontrforsiem, pārgāja slīpās terasēs, kur auga cipreses, apelsīnu, citronu un olīvu kociņi. Pamati bija cieši apvīti ar vīnstīgām. Silts vējš dzenāja smiltis.
Nevienas dzīvas dvēseles.
Virs vārtiem Malone pamanīja vēl vienu latīņu uzrakstu, šoreiz no 118. psalma, un nolasīja šo vēstījumu.
ŠIE IR TAISNĪBAS VĀRTI, TAISNIE PA TIEM IEIES.
Ko darīsim? jautāja Pema. Malone bija pamanījis, ka naidīgās apkārtnes ietekmē arī viņas oma kļuva arvien drūmāka.
Tā droši vien domāta apmeklētājiem. Viņš norādīja uz zvana auklu.
Augstu virs vārtiem koka tornī karājās dzelzs zvans. Viņš piegāja un parāva auklu. Zvans nošķindēja vairākas reizes. Viņš jau gatavojās paraut vēlreiz, kad augstu vārtu tornī atvērās logs un parādījās bārdains jauns vīrietis ar salmu cepuri galvā.
Kā varu jums palīdzēt? viņš angļu valodā jautāja.