Mēs esam atnākuši uz bibliotēku, atbildēja Makolums.
-Šis ir tikai klosteris, vientuļš patvērums. Mums nav bibliotēkas.
Malone jau bija iedomājies, kā Sargi nodrošinās pret viltvāržiem. Ceļojums varēja prasīt daudz laika, un nevienā pārbaudījuma posmā nebija noteikts ilguma ierobežojums. Tāpēc droši vien bija vēl kāds pēdējais uzdevums, kas nebija minēts pārbaudījuma tekstā.
Mēs esam aicinātie un esam izturējuši pārbaudījumu, viņš paziņoja. Mēs meklējam ieeju bibliotēkā.
Torņa logs aizvērās.
Tas bija rupji, pukojās Pema.
Malone noslaucīja no pieres sviedrus. Viņi nesteidzas vērt vaļā vārtus katram, kas var te atklīst.
Logs atvērās atkal, un jaunais vīrietis jautāja:
Jūsu vārds?
Makolums jau gribēja atbildēt, bet Malone satvēra viņa roku. Ļauj man, viņš čukstēja. Pacēlis skatienu augšup, viņš paziņoja:
Džordžs Hadāds.
Un kas ir šie cilvēki?
Mani draugi.
Vīrietis stingri raudzījās viņā, it kā pūlēdamies noteikt, vai var viņam uzticēties.
Vai drīkstu jautāt?
Protams.
Jūsu ceļš uz šejieni. Izstāstiet to.
Vispirms uz Belemu un Sv. Hieronīma klosteri, pēc tam uz Bethlehem.org un beidzot uz šejieni.
Logs aizvērās.
Malone dzirdēja, kā no vārtiem tiek noņemti aizbīdņi, pēc tam smagās koka vērtnes mazliet pavērās un iznāca bārdainais jauneklis. Viņš bija ģērbies platās, apakšdaļā sašaurinātās biksēs, rūsganā apmetni, kas bija sabāzts aiz bikšu jostas un apsiets ar auklu. Kājās viņam bija sandales.
Nostājies Malones priekšā, viņš paklanījās. Esiet sveicināts, Džordž Hadād. Jūs esat izturējis pārbaudījumu. Vai vēlaties redzēt bibliotēku?
Jā gan.
Jauneklis pasmaidīja. Tad nāciet iekšā un atrodiet meklēto.
Viņi pa vienam sekoja iekšā pa vārtiem, tumšā koridorā ar augstām akmens sienām, kas aizsedza sauli. Trīsdesmit soļi, pēc tam pagrieziens taisnā leņķī, un viņi atkal bija nokļuvuši dienas gaismā mūru iekšienē, zaļojošā dārzā, kur auga cipreses, palmas, vīnstīgas, ziedi un pat pastaigājās pāvs.
Skanēja maiga flautas melodija. Malone pamanīja ari pašu spēlētāju, kas sēdēja uz viena no balkoniem, kas bija uzcelti uz masīviem koka balstiem. Ēkas bija saspiedušās cieši kopā, visas dažāda lieluma un izskata. Viņš pamanīja pagalmus, kāpnes, dzelzs margas, velvētas arkas, smailus jumtus un šauras galerijas. Miniatūrā akveduktā no vienas laukuma puses uz otru plūda ūdens. Visas celtnes šķita nejauši saradušās cita citai līdzās. Tas atgādināja viduslaiku ciematu.
Viņi sekoja Salmcepurim.
Ja neskaita flautistu, nebija redzams neviens cilvēks, bet visapkārt valdīja tīrība un kārtība. Saules stari apspīdēja aizkarus pie logiem, taču aiz rūtīm nebija manāma nekāda kustība. Terasveidīgās sakņu dobēs bagātīgi sārtojās tomāti. Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pie jumtiem bija nemanāmi piestiprināti saules paneļi un vairāki satelīta antenu šķīvji, paslēpti aiz koka vai akmens nojumēm, kas šķita pilnīgi piederīgas šīm ēkām. Kā Disnejlendā, viņš nodomāja, kur tehniskas lietas nepamana, pat ja tās ir acu priekšā.
Salmcepuris apstājās pie koka durvīm un atslēdza tās ar lielu misiņa atslēgu. Viņi iegāja milzīgā ēdamzālē, ko rotāja Mozum veltīti sienu gleznojumi. Smaržoja pēc desām un skābiem kāpostiem. Griestu dēļi bija pamīšus šokolādes brūni un sviesta dzelteni, bet vidū tos rotāja blāvi zils dimanta formas panelis ar zeltainām zvaigznēm.
Jūsu ceļojums noteikti bija ilgs, teica Salmcepuris. Mums ir ēdiens un dzēriens.
Uz viena galda stāvēja paplāte ar brūniem maizes klaipiem un trauki ar tomātiem, sīpoliem un eļļu. Citā traukā bija dateles. Vēl vienā trīs lieli granātāboli. No tējkannas cēlās tvaiki un uzvirmoja tējas smarža.
Cik laipni no jūsu puses, pateicās Malone.
Ļoti laipni, piebilda Makolums. Bet mēs vēlētos redzēt bibliotēku.
Jaunekļa kalsnajā sejā pavīdēja īgnums, bet tikai uz mirkli. Mēs ieteiktu vispirms paēst un atpūsties. Turklāt pirms ieiešanas jums vajadzētu nomazgāties.
Makolums paspēra soli. uz priekšu. Mēs esam izturējuši jūsu pārbaudījumu. Tagad vēlamies redzēt bibliotēku.
Vispār jau pārbaudījumu izturēja Hadāda kungs, un viņš arī ir pelnījis ieejas tiesības. Jums vai sievietei uzaicinājums netika izteikts. Salmcepuris pievērsās Malonem. Par šo cilvēku iesaistīšanu jūsu uzaicinājums būtu zaudējis spēku.
Kāpēc tad es esmu šeit?
Tika pieļauts izņēmums.
Kā jūs zinājāt, kas es esmu?
-Jūs pateicāt pārbaudījumā minēto ceļu uz šejieni.
Neteicis vairs ne vārda, Salmcepuris izgāja no ēdamzāles un aizvēra aiz sevis durvis.
Viņi stāvēja klusēdami.
Beidzot Pema ierunājās: Es esmu izsalkusi.
Malone piekrita. Viņš nolika mugursomu uz galda. Nu tad pieņemsim viņu viesmīlību.
73, nodaĻa mērilenda
Stefānija un Kasiopeja izskrēja no restorāna. Lerijam Deilijam vairs nevarēja līdzēt. Viņa auto bija pārvērties melnā, vēl degošā lūžņu kaudzē. Sprādziens bija iznīcinājis tikai šo vienu mašīnu, gandrīz nemaz neskarot blakus stāvošās.
Uzbrukums noteiktam mērķim.
Pazūdam, mudināja Kasiopeja.
Stefānija piekrita.
Viņas pieskrēja pie Suburbart un ielēca iekšā, Stefānija pie stūres. Ielikusi atslēgu aizdedzē, viņa tomēr vilcinājās un noprasīja: Kā tev šķiet?
Ja vien prezidents nav ielicis šajā vāģī spridzekli, mums nekas nedraud. Kamēr bijām iekšā, neviens pie tā nepienāca.
Stefānija pagrieza atslēgu. Motors iedarbojās. Braucot projām, viņas redzēja, kā policijas auto nogriežas ap stūri un iebrauc stāvlaukumā.
Ko viņš tev pastāstīja? jautāja Kasiopeja.
Stefānija īsuniā atstāstīja sarunu. Es nodomāju, ka viņš gvelž muļķības. Par sazvērestībām, lai nogalinātu Danielsu. Bet tagad…
Pa pretējo joslu garām aizjoņoja ātrās palīdzības auto.
Tiem nav kur steigties, viņa noteica. Viņš aizgāja bojā, pat nepaguvis attapties.
Tik dramatiski, ieminējās Kasiopeja. Ir arī daudz klusāki veidi, kā viņu novākt.
Ja vien tīši nevēlas piesaistīt tam uzmanību. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks uzspridzināts savā automašīnā… Tā būs liela sensācija.
Stefānija brauca mierīgi, daudz lēnāk par atjauto ātrumu, virzīdamās ārā no pilsētas, uz šoseju. Pie krustojuma viņa apstājās un pagriezās uz dienvidiem.
Uz kurieni tagad? jautāja Kasiopeja.
Jāatrod Grīns.
Pēc piecām jūdzēm atpakaļskata spogulī parādījās kāds auto, kas strauji tuvojās. Stefānija domāja, ka tas tūlīt viņu panāks un aizjoņos tālāk pa gandrīz tukšo divjoslu brauktuvi. Taču pelēkais Ford turējās cieši aiz Suburban. Viņa pamanīja priekšējā sēdeklī divus cilvēkus.
Mums ir aste.
Viņas brauca ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā pa līkumainu ceļu mežainā lauku apvidū. Tīrumu un mežu vidū vīdēja tikai retas lauku mājas.
Ford pasažieru puses logā parādījās pistole. Nopaukšķēja šāviens, un lode atsitās pret apvidus auto aizmugures vējstiklu, taču tas nesaplīsa.
Lai Dievs svētī slepeno dienestu, noteica Stefānija. Necauršaujams stikls.
Bet riepas gan ne.
Kasiopejai bija taisnība. Stefānija piedeva gāzi, bet arī sekotāji neatpalika. Viņa strauji parāva stūri pa kreisi un iegriezās pretējā joslā, samazinot ātrumu, lai vajātāji pabrauktu garām. Tie, garām braukdami, raidīja vairākus šāvienus Suburban sānos, bet lodes atlēca no mašīnas.