Un tieši tas arī bija vajadzīgs.
Torvaldsens cauri augiem un stikla sienām redzēja, ka tuvojas namatēvs. Viņš pamanīja tā stingro gaitu un apņēmīgo izturēšanos. Pazina arī apsardzes priekšnieku.
Gerij, nāk Hermana kungs. Aizej tālākajā galā un paslēpies aiz tām puķēm. Viņš droši vien būs nikns, un man būs jātiek ar viņu galā. Tu nedrīksti iejaukties, kamēr es tevi nepasaukšu. Vai apsoli?
Zēns pamāja ar galvu.
Nu tad ej un stāvi klusu.
Zēns aizlavījās pa taciņu mākslīgi veidotajā tropu mežā un pazuda lapotnē.
Hermans apstājās ārpusē. Gaidi šeit, viņš pavēlēja apsardzes priekšniekam. Gādā, lai neviens man netraucē.
Tad viņš atvēra koka durvis un iespraucās iekšā garām ādas priekškaram. Tauriņi klusi lidinājās šurpu turpu siltajā gaisā. Mūzika vēl nebija ieslēgta. Torvaldsens bija iekārtojies vienā no krēsliem, kuros pēdējās sarunas laika sēdēja Hermans un Seibrs. Uzreiz pamanījis vēstules, Hermans izvilka no kabatas ieroci.
Pie tevis ir mans īpašums, viņš stingri paziņoja.
Jā, ir. Un tu droši vien vēlies dabūt to atpakaļ.
Henrik, tas vairs nav smieklīgi.
Pie manis ir tava meita.
Esmu nolēmis, ka varu dzīvot ari bez viņas.
Par to es nešaubos. Tikai diez vai viņa arī to zina?
Man vismaz vēl ir mantinieks.
Šis bija sāpīgs dūriens. Vai tev kļuva labāk, to pasakot?
Daudz labāk. Bet, kā tu trāpīgi norādīji, Margarete nesīs postu šai ģimenei, kad manis vairs nebūs.
Varbūt viņa ir līdzīga savai mātei? Cik atceros, viņa ari bija emocionāla sieviete.
Daudzējādā ziņā. Taču es neļaušu Margaretei kaitēt mūsu panākumiem. Ja esi nolēmis nodarīt viņai ko ļaunu, lai notiek. Man vajag manu īpašumu.
Torvaldsens pacilāja vēstules. Tu droši vien esi tās lasījis.
Daudzreiz.
Runājot par Bībeli, tu vienmēr izteicies ļoti stingri. Tavi iebildumi bija trāpīgi un, jāatzīst, labi pamatoti. Torvaldsens brīdi klusēja. Es tā padomāju… Pasaulē ir divi miljardi kristiešu, mazliet vairāk par miljardu musulmaņu un apmēram piecpadsmit miljoni ebreju. Un šajās lappusēs rakstītie vārdi sadusmos viņus visus.
Tāds ir reliģijas trūkums. Nekādas cieņas pret patiesību. Viņiem visiem ir vienalga, kāda ir īstenība, viņiem pietiek ar to, kas tiek par tādu uzdots.
Torvaldsens paraustīja plecus. Kristiešiem būs jāuzzina netīkamais fakts, ka viņu Bībele gan Vecā, gan Jaunā derība ir sagrozīta, jūdi uzzinās, ka Vecā derība ir stāsts par viņu senču dzīvi citur, nevis Palestīnā. Bet musulmaņi atklās, ka viņu svētā zeme, vissvētākā vieta pasaulē, sākotnēji bija ebreju dzimtene.
Henrik, man nav laika tādām runām. Atdod vēstules, un mans apsardzes priekšnieks pavadīs tevi projām no mana īpašuma.
Un kā tu to paskaidrosi ordeņa biedriem?
Tevi izsauca uz Dāniju. Steidzamās darba darīšanās. Viņš paraudzījās apkārt. Kur ir Malones dēls?
Torvaldsens paraustīja plecus. Kaut kur klaiņo pa parku. Es viņam pieteicu neiekulties nepatikšanās.
Tev pašam vajadzētu klausīt šādam padomam. Es zinu par tavu saistību ar Izraēlu un pieņemu, ka esi jau paziņojis viņiem par mūsu plāniem. Taču, kā jau droši vien esi dzirdējis, viņi zina, ka mēs tāpat kā viņi meklējam Aleksandrijas bibliotēku. Viņi ir mēģinājuši mūs aizkavēt, taču līdz šim tas nav izdevies. Bet tagad jau ir par vēlu.
Tu Joti uzticies savam darbiniekam. Viņš var tevi pievilt.
Hermans nedrīkstēja izrādīt šaubas. Viņš lepni paziņoja:
Nekad!
Malone piecēlās no galda un izvilka no mugursomas ieroci.
Es jau domāju, cik ilgi tu tā sēdēsi? teica Pema.
Pietiekami ilgi, lai saprastu, ka mūsu draugs neatgriezīsies.
Viņš uzlika plecā mugursomu un atvēra ārdurvis. Ne cilvēku balsu. Ne pakavu klaudzoņas. Ne flautas skaņas. Klosteris šķita reizē svēts un rēgains.
Zvani ieskandēja trešo pēcpusdienas stundu.
Viņš devās uz priekšu gar dažādām ēkām, kuru sienām bija sakaltušu lapu krāsa un izskats. Dzeltenbrūns tornis ar izliektu jumtu svinīgi slējās debesīs. Nelīdzenais ielas segums liecināja par tās lielo vecumu. Vienīgās dzīvības pazīmes bija drēbes apakšveļa, zeķes, bikses -, kas žāvējās uz kāda balkona.
Ap stūri sinpēdu attālumā viņš pamanīja Makolumu un Salmcepuri šķērsojam nelielu laukumu ar strūklaku. Acīmredzot klosterim bija pieejama aka, ja jau ūdens netrūka. Tāpat arī elektrības, spriežot pēc saules enerģijas paneļu un satelītu antenu skaita.
Makolums turēja pie Salmcepura galvas pistoles stobru.
Prieks apzināties, ka esam pareizi novērtējuši savu sabiedroto, viņš čukstēja.
Viņš laikam grib redzēt to brīnumu pirmais.
Tas gan ir rupji. Vai iesim?
Seibrs turēja ieroci pie Sarga pakauša. Viņi pagāja garām vēl dažām ēkām un devās arvien dziļāk klosterī, kur cilvēka roku darinājums saplūda ar dabu.
Šis rēgainais klusums viņam bija pretīgs.
Cieši pie klints sienas atradās pieticīga baznīca prīmulu dzeltenā krāsā. Tās velvētais joms ar dabisko apgaismojumu bija pārpildīts ar ikonām, altārgleznām un freskām. Vesels sudraba un zelta svečturu mežs slējās pār bagātīgām mozaīkām rotāto grīdu. Šāds krāšņums pārsteidzoši atšķīrās no baznīcas necilās fasādes.
Šī nav bibliotēka, viņš iebilda.
Pie altāra parādījās kāds vīrs. Viņš arī bija melnīgsnējs, bet mazāks augumā un ar pelēcīgi sirmiem matiem. Un vecāks. Varbūt ap septiņdesmit.
Laipni lūdzu, viņš ierunājās. Es esmu Bibliotēkas glabātājs.
Atbildīgais par to?
Man ir tas gods.
Gribu redzēt bibliotēku.
Tad jums vispirms jāatbrīvo cilvēks, kuru esat sagrābis.
Seibrs atgrūda Sargu. Labi. Viņš pievērsa stobru Bibliotēkas glabātājam. Vediet mani.
Protams.
Malone un Pema iegāja baznīcā. Divas rindas balti krāsotu monolīta granīta kolonnu ar zeltītiem kapiteļiem un Vecās derības praviešu un Jaunās derības apustuļu medaljoniem. Freskās pie sienām attēlots, kā Mozus saņem Derības šķirstu un ierauga degošo ērkšķu krūmu. Stikla vitrīnās glabājās relikvāriji, svētā vakarēdiena šķīvji, vīna kausi un krusti.
No Makoluma un Salmcepura nebija ne vēsts.
Nišā labajā pusē Malone pamanīja divas bronzas lādes. Vienā bija simtiem nodzeltējušu galvaskausu, sakrautu baisā grēdā. Otrā lādē bija atbaidošā juceklī sasviesti visdažādākie cilvēku kauli.
Sargi? jautāja Pema.
Droši vien.
Saules apgaismotajā jomā vēl kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Nebija solu. Viņam ienāca prātā, vai varbūt tā ir pareizticīgo baznīca. Pēc rotājumiem bija grūti spriest, jo tie šķita raibs dažādu reliģiju sajaukums.
Viņš šķērsoja mozaīkas grīdu un devās pie pretējās nišas.
Tur uz akmens plaukta spoža vitrāžas loga fonā sēdēja cilvēka skelets izšūtā purpurkrāsas mantijā ar kapuci, it kā jautājoši piešķiebis galvu. Kaulainajos pirkstos, uz kuriem vēl bija saglabājušās sakaltušas miesas un nagu atliekas, viņš bija sažņaudzis zizli un rožukroņi. Granīta pamatnē bija iekalti trīs vārdi.
CVSTOS RERVM PRVDENTIA
Apdomība ir lietu sargs, viņš pārtulkoja, taču, pietiekami labi saprazdams grieķu valodu, viņš zināja, ka pirmo vārdu varētu tulkot ari kā gudrība. Vēstījuma jēga bija skaidra abējādi.
Baznīcas priekšpusē aiz ikonostasa atskanēja troksnis, it kā atvērtos un aizvērtos durvis. Turēdams ieroci gatavībā, viņš spēra soli uz priekšu un ieslīdēja pa durvīm grezni rotāta paneja vidū.