Tu domā, ka Makolums nolaupīja Geriju?
Viņš vai vismaz kāds, kura labā viņš strādā.
Un ko mēs darīsim?
Malone izvilka no somas rezerves aptveres un ielika formastērpa kabatā. Sekosim viņam.
Pa kurām durvīm?
Uz šo jautājumu tu jau atbildēji Lisabonā, kad teici, ka Tomass Beinbridžs atstājis norādes. Es lidmašīnā izlasīju viņa romānu. Tur nav nekā pat attāli līdzīga mūsu pieredzētajam. Viņa pazudusī bibliotēka atrodas Ēģiptes dienvidos. Nav nekāda varoņa pārbaudījuma. Nekā. Bet tā lapene dārzā tas ir pavisam kas cits. Es visu laiku domāju par Makoluma iedotā pārbaudījuma pēdējo daļu. Nebūtu jēgas, nokļūstot šeit, tā vienkārši iesoļot iekšā.
Ja vien nepieliek kādam pie pieres ieroci.
Tas tiesa. Tomēr kaut kas nav kārtībā. Viņš norādīja uz durvīm. Ar šādu nodrošinājumu iebrucēju var viegli maldināt. Un kur visi pazuduši? Viss klosteris kā izmiris.
Viņš vēlreiz pārlasīja burtus virs durvīm.
VSOVODA
Un tad viņš saprata.
Tu visu laiku man neliki mieru, prašņādama, kāds labums no eidētiskās atmiņas.
Nē. Es tikai gribēju zināt, kāpēc tu neatceries manu dzimšanas dienu vai mūsu kāzu jubileju.
Viņš pasmaidīja. Šoreiz laba atmiņa lieti noder. Pārbaudījuma pēdējā daļa. Pievers uzmanību burtiem. Lapene Beinbridža namā. Romiešu burti.
Viņš skaidri iztēlojās tos acu priekšā.
D O. V. O. S. V. A. V. V. M
Atceries, tu jautāji, kāpēc D un M atdalīti no pārējiem astoņiem. Viņš norādīja uz durvīm. Tagad mēs zinām. Ar vienu var iekļūt iekšā. Ar otru laikam izkļūt ārā. Par vidējo daļu man nav īstas skaidrības, bet to mēs uzzināsim.
76. nodaĻa vīne
Torvaldsens novērtēja situāciju. Viņam bija jāpārspēj Hermans, un tieši tāpēc viņš bija zem svītera paslēpis ieroci. Sv. Augustīna un Sv. Hieronīma vēstules joprojām bija viņa rokā. Taču ari Hermanam bija ierocis.
Kāpēc tu nolaupīji Geriju Maloni? viņš jautāja.
Nevēlos, lai tu mani pratini.
Varbūt darīsi man to prieku, ja jau es drīz dodos projām?
Lai viņa tēvs darītu to, kas vajadzīgs mums. Un tas iedarbojās. Malone aizveda mūs taisnā ceļā uz bibliotēku.
Torvaldsens atcerējās viceprezidenta pieņēmumus iepriekšējā vakarā un nolēma uzstāt. Tu to zini?
Es vienmēr zinu, Henrik. Tāda ir mūsu atšķirība. Tāpēc arī es vadu šo organizāciju.
Tās biedriem nav ne jausmas par taviem plāniem. Viņi tikai domā, ka saprot. Viņš mēģināja izdibināt vēl kaut ko. Viņš bija aizsūtījis Geriju paslēpties divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, lai nejauši netiktu izpausts iepriekšējā vakarā noklausītais. Tad viņiem abiem draudētu vislielākās briesmas. Un otrkārt viņš zināja, ka Hermans būs bruņots, tāpēc viņam bija jāstājas tam pretī vienam.
Viņi uzticas padomei, teica Hermans. Un mēs nekad neesam viņus pievīluši.
Torvaldsens pacilāja vēstules. Vai šīs tu vēlējies man rādīt?
Hermans pamāja ar galvu. Es cerēju, ka, pārliecinājies par Bībeles nepatiesumu, kļūdām pašā tās būtībā, tu sapratīsi, ka mēs tikai gatavojamies pavēstīt pasaulei to, ko vajadzēja uzzināt jau pirms tūkstoš piecsimts gadiem.
V&i pasaule ir tam gatava?
Par to es negribu strīdēties, Henrik. Viņš draudoši pavērsa ieroča stobru pret Torvaldsenu. Toties gribu, lai tu pasaki, kā uzzināji par šīm vēstulēm.
Tāpat kā tu, Alfrēd, es vienmēr visu zinu.
Ieroča stobrs nepakustējās. Es tevi nošaušu. Šī ir mana dzimtene, un es pratīšu visu noklusināt, kad tevis vairs nebūs. Tā kā pie tevis jau ir mana meita, es to izmantošu savā labā. Izgudrošu kādu pasaciņu par neveiksmīgu izpirkuma izspiešanas plānu. Tas nav tik svarīgi. Tev jau būs vienalga.
Tu laikam tiešām vēlies manu nāvi.
Bez šaubām. Tā daudz ko atvieglotu.
Tajā bridi Torvaldsens izdzirdēja steidzīgus solus un ieraudzīja, kā Gerijs izlec no krūmiem un metas virsū Alfrēdam Hermanam. Zēns bija gara auguma, slaids un spēcīgs. Ar savu svaru viņš nogāza veco vīru no kājām, un pistole izslīdēja tam no rokas.
Gerijs atrāvās no pretinieka un paķēra ieroci.
Uzbrukuma pārsteigtais Hermans pieslējās uz ceļiem, pūlēdamies atgūt elpu.
Torvaldsens piecēlās un paņēma no Gerija ieroci. Stingri to satvēris, viņš, neļaudams Hermanam piecelties, iesita tam pa galvu ar pistoles spalu.
Austrietis apdullināts nogāzās zemē.
Tas bija muļķīgi, Torvaldsens norāja Geriju. Es pats būtu ticis galā.
Kā? Viņš uz jums mērķēja ar ieroci.
Torvaldsens negribēja atzīt, ka tiešām bija nonācis bezizejas situācijā, tāpēc tikai saspieda zēna plecu. Labi teikts, puis. Tikai citreiz gan tā nedari.
Labi, Henrik. Kā teiksiet. Citreiz ļaušu, lai jūs nošauj.
Torvaldsens pasmaidīja. Tāds pats kā tēvs.
Ko tagad? Tur ārā ir vēl viens tips.
Viņš aizveda Geriju līdz durvīm un pačukstēja:
Izej ārā un saki viņam, ka Hermana kungs viņu sauc. Tad ļauj viņam ienākt. Es par viņu parūpēšos.
Malone iegāja tunelī, kas bija apzīmēts ar burtu D. Tas bija šaurs, divu cilvēku platumā, un stiepās dziļi klints iekšienē. Ceļš divreiz pagriezās. Tuneli apgaismoja nelielas elektriskas svecītes. Vēsajā, noslēpumainajā gaisā bija jaušams kāds kodīgs aromāts, kas dzēla acīs. Vēl pēc dažiem pagriezieniem viņi iegāja telpā, ko rotāja krāšņi sienu gleznojumi. Malone ar apbrīnu nopētīja mākslas darbus. Pastarā tiesa, kur elles liesmas gāžas upē, jesaja koks. Tajā pusē, no kuras viņi bija iznākuši, bija izkaltas septiņas durvis ar vienu romiešu burtu virs katrām no tām. Arī pretējā sienā bija septiņas durvis, katras apzīmētas ar vienu burtu.
DM VSOAI
Mēs iesim pa O durvīm, vai ne? jautāja Pema.
Viņš pasmaidīja. Tu esi apķērīga. Lapenē parādīts šā labirinta plāns. Vēl būs septiņi šādi krustpunkti. V O S V A V V. Tie vēl ir atlikuši. Tomass Beinbridžs atstāja svarīgu norādi, taču tai nav nekādas nozīmes, kamēr nenokļūst šeit. Tāpēc Sargi trīssimt gadu nelikās par to ne zinis. Tā neko nenozīmē.
Kamēr nenonāk šajā žurku alu labirintā.
Viņi devās arvien tālāk pa līkumainām ejām, maldinošiem gaiteņiem un strupceļiem. Malone nespēja aptvert, kāds laiks un izdoma veltīti šo tuneļu izbūvei. Taču Sargi ar to nodarbojās vairāk nekā divtūkstoš gadu pietiekami daudz laika gan atjautībai, gan pamatīgumam.
Viņi nonāca vēl septiņās krustcelēs, un Malone ar gandarījumu katrā no tām virs kādām durvīm ieraudzīja vajadzīgo burtu. Viņš turēja ieroci gatavībā, bet priekšā nekas nebija dzirdams. Katru krustceļu telpu rotāja citādi brīnumaini hieroglifi, ēģiptiešu ornamenti, alfabēta burtu gravējumi un ķīļraksta simboli.
No septītajām krustcelēm ieejot kārtējā tunelī, viņš zināja, ka atlicis pēdējais ceļa posms.
Viņi nogriezās ap stūri, un gaisma, kas plūda no pretējām durvīm, bija daudz spilgtāka nekā pārējās krustcelēs. Varbūt tur gaidīja Makolums, tāpēc viņš lika Pemai turēties aiz muguras un lavījās uz priekšu.
Gaiteņa galā viņš, turēdamies ēnā, ielūkojās pa durvīm.
Telpa bija plaša, kādas četrdesmit kvadrātpēdas liela, to apgaismoja kroņlukturi pie griestiem. Divdesmit pēdas augstās sienas bija klātas ar mozaīku kartēm. Ēģipte. Palestīna. Jeruzāleme. Mezopotāmija. Vidusjūra. Kartes nebija detalizētas, krasta līnijas izzuda nezināmās tālēs, un uzraksti bija grieķu, arābu un ebreju valodā. Pie pretējās sienas atkal bija septiņas durvis. Ar burtu M apzīmētās droši vien arī bija ieeja pašā bibliotēkā.