Seibrs nespēja noticēt tik pārsteidzošai veiksmei. Viņš bija atradis Aleksandrijas bibliotēku! Visapkārt bija ruļļi, papirusi, pergamenti un grāmatas, ko vecais virs sauca par kodeksiem nelieli sējumi ar trauslām, nobrūnējušām lapām, saguldīti plauktos cits citam līdzās kā līķlši.
Kāpēc gaiss ir tik svaigs? viņš jautāja.
Ventilatori pievada sauso gaisu no ārpuses, bet šeit kalns to atvēsina. Tas arī ir viens no pēdējo gadu desmitu jauninājumiem. Mani priekšteči Sargi bija izdomas bagāti. Viņi ļoti nopietni izturējās pret saviem pienākumiem. Vai jūs arī tā darīsiet?
Viņi stāvēja trešajā telpā ar nosaukumu Mūžības zāle. Augstu pie sienas lepojās vēl viens mozaīkas hieroglifs tupošs vīriņš ar augstu paceltām rokām kā futbola tiesnesim. Visā telpas garumā ar šaurām ejām stiepās plaukti ar kodeksiem. Bibliotēkas glabātājs bija paskaidrojis, ka šīs ir septītā gadsimta grāmatas no laikiem neilgi pirms tam, kad īsto Aleksandrijas bibliotēku pēdējoreiz izlaupīja musulmaņi.
Daudz kas tika izglābts pēdējos mēnešos pirms politiskās varas maiņas, stāstīja Bibliotēkas glabātājs. Šo vārdii vairs nav nekur citur uz šis planētas. Ja tos izpētītu, mainītos daudzi fakti un notikumi, ko pasaule uzskata par vēsturi.
Šādas runas Seibram' patika. Tas viss nozīmēja vienu varu. Viņam bija jāuzzina vairāk, turklāt airi. Malone droši vien jau piespiedis kādu citu Sargu izvest viņu caur labirintu. Taču sāncensis varēja ari vienkārši gaidīt, kamēr viņš iznāks ārā. Tas šķita pat ticamāk. Seibrs bija iezīmējis katras durvis, pa kurām viņi izgāja, ieskrāpējot akmenī krustiņu. Atrast atpakaļceļu nebūs grūti. Un tad viņš tiks galā ar Maloni.
Bet vispirms bija jānoskaidro jautājums, kas nelika mieru Alfrēdam Hermanam.
Vai šeit ir kādi manuskripti par Veco derību?
Hadāds nopriecājās, ka viesis beidzot nonācis pie sava apmeklējuma mērķa. Viņš bija ļoti nopūlējies, lai to panāktu. Pēc savas nāves inscenēšanas Londonā viņš gaidīja, vai ar noklausīšanās mikrofoniem un videokamerām aprīkotajā dzīvoklī iegriezīsies vēl kāds. Un, protams, šis pats vīrs, kurš tagad draudēja viņam ar ieroci, atrada datorā atstāto informāciju un audiokaseti.
Beinbridža namā Hadāds gaidīja Maloni, jo zem gultas paslēptajos materiālos bija skaidra norāde uz turieni. Seibra ierašanās bija pārsteigums. Tas, ka viņš nogalināja divus vīrus, kurus pats bija iesūtījis namā, tikai apstiprināja aizdomas par viņa jaunajiem nodomiem.
Viens no Sargiem sekoja Malonem uz viesnīcu Savoy un redzēja, kā tas brokasto kopā ar Seibru. Pēc tam tas pats Sargs novēroja, kā abi šie vīrieši un Malones bijusī sieva iekāpj lidmašīnā uz Lisabonu. Tā kā Malones pārbaudījuma tekstu bija sarakstījis pats Hadāds, viņš lieliski zināja, uz kurieni dodas trijotne.
Tāpēc uz Lisabonu tika aizsūtīti Ādams un Ieva. Pārliecināties, ka nekas netraucēs Malonem un viņa jaunajam sabiedrotajam doties uz Sīnaju.
Hadāds bija domājis, ka viņus apdraud valdības Izraēlas, Saūda Arābijas un ASV -, taču tagad viņš saprata, ka vislielākās briesmas draud no divu metru attālumā stāvošā cilvēka. Viņš cerēja, ka Seibrs darbojas pats uz savu galvu. Un nepacietība iebrucēja vārdos un rīcībā lika ticēt, ka briesmas ir novēršamas.
Mums ir daudz tekstu par Bībeli, viņš atbildēja. Šai tēmai bija svarīga vieta bibliotēkas pētījumos.
Vecā derība. Senebreju valodā. Vai tādi manuskripti šeit ir?
-Trīs. Divi tiek uzskatīti par senāku tekstu kopijām. Viens oriģināls.
Kur?
Hadāds norādīja uz durvīm, pa kurām viņi bija ienākuši. Pirmajā telpā. Darbības zālē. ja vēlaties kļūt par Bibliotēkas glabātāju, jums jāzina, kur atrodas materiāli.
Kas ir teikts tajās Bībelēs?
Hadāds izlikās nesaprotam. Kādā ziņā?
Es esmu redzējis vēstules. No Hieronīma un Augustīna. Tajās ir rakstīts, ka Vecā derība tikusi izmainīta. Tulkojumi pārveidoti. Šo jautajumu pētīja arī citi aicinatie četri cilvēki. Viens no tiem, palestīnietis, pirms pieciem gadiem apgalvoja, ka Vecā derība nav stāsts par jūdu tautas dzīvi Palestīnā, bet kaut kur citur, Saūda Arābijā. Ko jūs par to zināt?
Daudz ko. Un tiem cilvēkiem ir taisnība. Vispārpieņemtie Bībeles tulkojumi ir nepareizi. Vecā derība tiešām vēsta par jūdu dzīvi citur, nevis Palestīnā. Arābijas rietumos. Esmu šeit, bibliotēkā, izlasījis daudzus manuskriptus, kas to pierāda. Esmu pat redzējis senās Arābijas kartes, kurās norādīti Bībelē minēti vietu nosaukumi.
Ieroča stobrs atkal pavērsās tieši pret viņu. Parādiet!
Tie jums neko nenozīmēs, ja vien neprotat lasīt senebreju vai arābu valodā.
Saku vēlreiz, vecais! Parādi, vai arī es tevi nošaušu un pēc tam ķeršos klāt taviem darbiniekiem.
Hadāds paraustīja pleus. Es tikai cenšos palīdzēt.
Seibram nebija ne jausmas, vai viņa priekšā noliktās rokrakstu loksnes un sējumi ir tas, ko meklēja Alfrēds Hermans.
Tas nebija tik svarīgi. Viņš bija nolēmis pārņemt savā ziņā visu šo saimniecību.
Tie ir traktāti, ko otrajā gadsimtā sarakstījuši filosofi, kas Aleksandrijā nodarbojās ar pētījumiem, stāstīja Bibliotēkas glabātājs. Tad judi sāka veidoties par politisku spēku, piesaucot savas it kā vēsturiskās saknes, pieprasot tiesības uz zemi. Izklausās pazīstami? Šie zinātnieki noskaidroja, ka nekādu vēsturisko sakņu nav. Viņi izpētīja Vecās derības tekstus senebreju valodā, kas glabājās bibliotēkā, un noteica, ka stāsti, ko jūdi tajos laikos vēstīja mutiski, stipri atšķiras no rakstītajiem tekstiem, sevišķi pašiem senākajiem. Šķiet, ka laika gaitā stāsti arvien vairāk un vairāk tika pielāgoti jūdu toreizējai dzimtenei, par kādu bija kļuvusi Palestīna. Viņi vienkārši bija aizmirsuši savu pagātni Arābijā. Ja nebūtu vietu nosaukumu, kas palika nemainīgi, un senebreju valodā rakstītās Vecās derības, šie vēstures fakti nekad netiktu atklāti.
Bibliotēkas glabātājs norādīja uz vienu sējumu.
Šis ir daudz vēlāks. Piektais gadsimts. Kad kristieši nolēma, ka vēlas, lai Vecā derība tiktu iekļauta viņu Bībelē. Šajā traktātā skaidri pateikts, ka tulkojumi tikuši izmainīti, lai saskaņotu Veco derību ar topošo Jauno. Apzināts mēģinājums sagrozīt vēstījumu, izmantojot vēsturi, reliģiju un politiku.
Seibrs raudzījās uz grāmatām.
Bibliotēkas glabātājs norādīja uz kādu pergamentu kaudzīti caurspīdīgā plastmasas kastē. Šī ir visvecākā Bībele, kāda mums ir. Sarakstīta četrsimt gadus pirms Kristus dzimšanas. Visa senebreju valodā. Nekur pasaulē nav nekā tamlīdzīga. Cik man zināms, visvecākā Bībele ārpus šīm sienām ir tapusi deviņsimt gadus pēc Kristus dzimšanas. Vai to jūs meklējat?
Seibrs klusēja.
-Jūs esat savāds cilvēks, pēkšņi paziņoja Bibliotēkas glabātājs.
Kā to saprast?
Vai zināt, cik aicināto uzdrošinājušies šeit iekļūt? Daudzi tūkstoši gadsimtu gaitā. Mūsu viesu saraksts ir iespaidīgs. Tas sākās divpadsmitajā gadsimtā ar arābu filosofu Averoesu, kurš savos darbos kritizēja Aristoteli un izaicināja Augustīnu. Viņš šeit pētīja rakstus. Tālaika Sargi izlēma, kad ir pienācis laiks dalīties zināšanās, bet rūpīgi izvēloties tā cienīgos. Daudzi no tiem ir cilvēki, par kuriem neviens neko nezina, vienkārši cilvēki, vīrieši un sievietes ar izcilām prāta spējām, kas bija nonākuši Sargu uzmanības lokā. Šie gaišie prāti deva savu ieguldījumu mūsu zināšanu krājumā. Laikos, kad vēl nebija radio, televīzijas un datoru, Sargi dzīvoja visās lielākajās pilsētās, vienmēr modri raugoties pēc aicināmajiem. Akvinas Toms, Dante, Petrarka, Bokačo, Pusēns, Čosers visi šie dižie cilvēki ir bijuši šajā telpā. Montēns Šeit sarakstīja savas "Esejas". Frensiss Bēkons šeit, Darbības zālē, izteica savu slaveno paziņojumu: "Mana darbības joma ir visas zināšanas."