Vai tas viss kaut kādā ziņā attiecas uz mani?
Vecais vīrs paraustīja plecus. Es tikai cenšos izskaidrot jūsu pienākumus. Jūs teicāt, ka vēlaties būt Bibliotēkas glabātājs. Tādā gadījumā jums tiks piešķirts liels gods. Ļaudis, kuri šeit kalpojuši agrāk, tikušies ar Koperniku, Kepleru, Dekartu, Robespjēru, Bendžaminu Frenklinu. Pat Ņūtonu! Un visi šie dižie vīri šeit smēlās jaunas zinības un savos darbos dāvāja tās pasaulei.
Un neviens no viņiem neteica ne vārda, ka bijis šeit?
Kāpēc gan? Mēs netīkojam pēc atzinības. Slavu gūst viņi. Mēs viņiem palīdzējām. Tas ir mūsu pienākums. Apbrīnojams sasniegums nosargāt šo tradīciju. Vai jūs spēsiet to turpināt?
Tā kā Seibram pat prātā nenāca vēl kādam rādīt šīs bagātības, viņš jautāja to, ko tiešām vēlējās uzzināt. Cik Sargu ir šeit?
Deviņi. Mūsu rindas ir ļoti sarukušas.
Kur viņi ir? Es ārā redzēju tikai vienu.
Klosteris ir liels. Viņi devušies savos darbos. Seibrs pamāja ar ieroci. Iesim atpakaļ uz pirmo zāli. Man ir jāredz vēl kaut kas.
Vecais vīrs pagriezās, lai ietu.
Seibrs apsvēra iespēju nogalināt viņu tūlīt. Taču tagad jau Malone droši vien bija apjēdzis, kas notiek. Viņš vai nu gaidīja pie labirinta izejas, vai bija ceļā caur to. Jebkurā gadījumā večuks vēl varēja noderēt.
80. NODAĻA
Malone nogriezās ap pēdējo stūri un ieraudzīja durvis, ko ieskāva divi spārnoti lauvas ar cilvēku galvām. Viņš pazina šos simbolus. Cilvēka prāts, zvēra spēks un putna brīvība. Marmora durvis bronzas eņģēs bija atvērtas.
Viņi iegāja pa tām un pārsteigti raudzījās uz lielo bagātību.
Viņš iedomājās cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai izveidotu kaut ko tik apbrīnojamu? Uz flīžu grīdas rindās ar šaurām ejām starp tām bija novietotas diagonālas lādes, ar kaudzi pilnas ar rokrakstu ruļļiem. Piegājis pie vienas no tām, viņš izvilka augšējo rulli. Dokuments bija lieliski saglabājies, taču viņš neuzdrošinājās to atritināt. Ieskatījies rulli, viņš redzēja, ka teksts vēl ir salasāms.
Nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv, brīnījās Pema. Prātam neaptverami.
Malone bija redzējis daudz ko pārsteidzošu, taču nekas nevarēja sacensties ar šo brīnumaino telpu. Augstu pie vienas no sarkanajām sienām viņš ieraudzīja latiņu vārdus. AD COMMUNEM DELECTATIONEM. Visu priekam. Sargi ir paveikuši neiedomājamu darbu.
Viņš pamanīja griezumus vienā sienā. Piegājis tuvāk, Malone atklāja, ka tas ir pārējo telpu plāns ar to nosaukumiem latiņu valodā. Viņš pārtulkoja tos Pemai.
Piecas telpas, viņš secināja. Viņi var būt jebkur.
Viņa uzmanību piesaistīja kustība pie tālākajām durvīm.
Viņš ieraudzīja Makolumu, pēc tam Džordžu Hadādu.
-Slēpies, viņš pavēlēja Pemai un pacēla ieroci.
Makolums viņu pamanīja, nogrūda Hadādu uz grīdas, nomērķēja pāri telpai un izšāva. Malone nometās uz grīdas, paslēpdamies aiz plauktiem. Lode atsitās pret granīta kolonnām viņam aiz muguras.
Jūs gan esat veikli, Makolums noteica.
Negribējām atstāt tevi vienu.
Mani izklaidē Bibliotēkas glabātājs.
Vai esat jau iepazinušies?
Viņš pārāk daudz runā, taču pārzina savu saimniecību.
Malone gribēja zināt. Ko tagad?
Tev un kundzītei diemžēl būs jāmirst.
Es brīdināju, ka nevajag ar mani naidoties.
Beidz, Malone. Es esmu nonācis tik tālu un nedomāju tagad zaudēt. Vai zini ko spēlēsim godīgi! Mēs abi viens pret otru. šeit. Ja uzvarēsi, večuks un kundzīte būs drošībā. Sarunāts?
Tu izvirzi noteikumus. Rīkojies saskaņā ar tiem.
Hadāds klausījās Seibra un Malones sarunu. Tiem abiem bija jānokārto rēķini, bet viņam pašam bija jāatmaksā parāds. Viņš atkal atcerējās Sargu, ko satika toreiz, pirms daudziem gadu desmitiem, jauno vīrieti, kas apņēmīgi un bez bailēm raudzījās viņam sejā. Viņš toreiz neko nesaprata. Taču tagad, redzējis bibliotēku un kļuvis par tās Glabātāju, viņš saprata, kas toreiz, 1948. gadā, bija prātā nelaimīgajam vēstnesim.
Viņš bija bez iemesla nogalinājis krietnu cilvēku.
Un nožēloja to visu mūžu.
Piecelieties, Seibrs pavēlēja Bibliotēkas glabātājam un noraudzījās, kā vecais virs pieslejas kājās. Labi, Malone. Es rīkojos. Viņš nāk. Viņš pamāja ar ieroci. Ejiet.
Bibliotēkas glabātājs lēni devās pa eju starp diagonālajām lādēm. Seibrs palika turpat, paslēpies aiz rindas gala.
Nogājis trīsdesmit pēdas, Bibliotēkas glabātājs apstājās, pagriezās un ieskatījās viņam sejā ar caururbjošu skatienu. Seibrs nevarēja izprast šo veco vīru. Kaut kas viņā vēstīja par briesmām, it kā viņš jau būtu paredzējis tādu notikumu attīstību un tāpēc nebaidījās. Atkal radās doma nogalināt Bibliotēkas glabātāju, taču tas pārāk sakaitinātu Maloni.
Un to viņš nevēlējās.
Vēl ne.
Malone bija vienīgais atlikušais šķērslis. Kad tas būs novākts, bibliotēka piederēs viņam.
Tāpēc viņš atviegloti nopūtās, kad sirmgalvis beidzot bija aizgājis.
81,NODAĻA vašingtona
Stefānija novietoja auto netālu no Lerija Deilija mājas un atlikušo ceļu kopā ar Kasiopeju nogāja kājām. Nebija manāms ne Brents Grins, ne kāds cits. Viņas piegāja pie galvenajām durvīm, kur Kasiopeja atkal atmūķēja slēdzeni un Stefānija atslēdza signalizāciju. Viņa ievēroja, ka kods nebija mainīts Deilijs nebija tam ķēries klāt pat pēc viņu iekļūšanas mājā. Muļķība vai vēl viens pierādījums, ka viņa bija šo cilvēku novērtējusi nepareizi.
Namā valdīja klusums. Kasiopeja izstaigāja visas istabas, lai pārliecinātos, ka viņas ir vienas. Stefānija iegriezās darbistabas nišā, kur viņas bija atradušas atmiņas kartes. Tad viņas abas gaidīja pie ārdurvīm.
Pēc desmit minūtēm pie mājas apstājās auto.
Palūkojusies pa aizkaru spraugu, Stefānija redzēja, kā Grīns izkāpj no vadītāja vietas un nāk uz. durvju pusi.
Viens.
Viņa pamāja ar galvu Kasiopejai un atvēra durvis.
Grīns, kā vienmēr, bija ģērbies tumšā uzvalkā ar kaklasaiti. Kad ģenerālprokurors bija ienācis, Stefānija aizvēra un aizslēdza durvis. Kasiopeja nostājās pie viena loga.
Nu tā, Stefānij. Vai varat pastāstīt, kas notiek?
Vai atnesāt atmiņas kartes?
Pasniedzies žaketes kabatā, viņš tās izņēma.
Noklausījāties ierakstus?
Viņš pamāja ar galvu. Protams. Interesanta saruna, bet nav inkriminējoša. Runas par divdesmit piekto labojumu, bet ne vairāk. Tikai runas. Nekāda sazvērestība netiek apspriesta vai netieši pieminēta.
Tāpēc Deilijs savāca arī citus pierādījumus, atbildēja Stefānija. Viņš teica, ka esot dzinis pēdas jau labu laiku.
Kam dzinis pēdas?
Viņa ģenerālprokurora balsī saklausīja aizkaitinājuma pieskaņu.
Sazvērestībai, Brent. Viceprezidents gatavojas nogalināt Danielsu. Viņš iecerējis to paveikt nākamnedēļ, prezidenta pārsteiguma vizītes laikā Afganistānā. Viņa vēroja, kā Grīns uzņem vārdus, kuri liecināja, ka viņa tiešām zina, ko runā.
Grīns saglabāja mieru. Kādus pierādījumus Deilijs atrada?
Vēl citas sarunas. Viņš pat ierīkoja mikrofonus viceprezidenta privātajā kabinetā. Tas nemaz nebija tik grūti, jo tieši viņa pienākums bija gādāt, lai noklausīšanās nebūtu. Šķiet, ka viceprezidents ir saistīts ar Zelta aunādas ordeni. Tā vadītājs Alfrēds Hermans organizējis raķešu uzbrukumu prezidenta lidmašīnai. Pats vienojies ar bin Ladena ļaudīm.