Pa ceļu caur parku uz galvenajiem vārtiem mašīnas braukāja šurpu turpu. Visi ordeņa biedri nebija apmetušies Hermana pili. Daudzi apciemoja draugus vai bija izvēlējušies savas iecienītākās Vīnes viesnīcas. Pazinis dažus atbraucējus, viņš brīdi ar tiem patērzēja. Tas viņam Jāva arī labāk paslēpties apkārtējā rosībā. Taču viņiem bija jātiek projām ar vēstulēm, pirms Hermans atgūsies.
Vai mums draud briesmas? jautāja Gerijs.
īsti nezinu. Tā arī bija.
Jūs tiem abiem pamatīgi iegāzāt.
Torvaldsens saklausīja apbrīnu zēna balsī. Iegāzu gan, vai ne?
Es negribētu būt klāt, kad viņi atjēgsies.
Viņš tam varēja tikai piekrist. Mums jāpatur šis vēstules, bet baidos, ka īpašnieks to neparko nepieļaus.
Un kā tad viņa meita? Viņam laikam vienalga, kas ar to notiek.
Tā tas bijis vienmēr. Viņas nolaupišana vienkārši bija negaidīts pavērsiens, kas viņu uz bridi apmulsināja, ļaujot mums rīkoties. Viņš atcerējās savu bojāgājušo dēlu. Tādiem cilvēkiem kā Hermans ģimene nerūp.
Cik gan tas ir briesmīgi. Viņš skuma pēc savas sievas un dēla. Redzot, kā Gerijs Malone metas viņam palīgā, viņš bija gan nobijies, gan iepriecināts. Viņš viegli uzsita zēnam pa plecu.
Kas ir? tas brīnījās.
Tavs tēvs ar tevi lepotos.
Ceru, ka viņam viss kārtībā.
Es arī.
Pa galvenajiem vārtiem iebrauca trīs automobiļi un iegriezās bruģētajā celiņā. Tie apstājās pie pils durvīm, un no pirmās un trešās mašīnas izkāpa tumšos uzvalkos ģērbušies vīri. Viņi aši pārlaida skatienu apkārtnei, tad viens atvēra vidējā auto aizmugures durvis.
Pēcpusdienas saules apspidēts, izkāpa Savienoto Valstu viceprezidents, ģērbies vienkāršā tumšzilā vējjakā un svīterī.
Stāvēdami divdesmit jardu attālumā, Torvaldsens un Gerijs vēroja, kā drošības dienesta aģenti nostājas abās pusēs viceprezidentam un visi kopā dodas uz pils galveno ieeju. Pusceļā viceprezidents apstājās un pagriezās uz citu pusi.
Devās tieši pie viņiem.
Torvaldsens vēroja nācēju ar dusmām un riebumu. Šis godkārīgais muļķis laikam bija gatavs uz visu.
Klusē, puis, viņš piekodināja Gerijam. Atceries ausis vaļā, muti ciet.
To jau es zinu.
jūs laikam esat Henriks Torvaldsens, sacīja viceprezidents, pienācis un nosaucis savu vārdu.
Jā. Priecājos iepazīties, ser.
Tikai nekādus serus, labi? Jūs esat viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, bet es esmu tikai politiķis.
Kā mēdz teikt tikai viena sirdspuksta attālumā no prezidenta goda?
Amerikānis iesmējās. Tā jau gan. Tomēr tas ir diezgan garlaicīgs darbs. Toties var daudz ceļot, un man ļoti patīk apmeklēt šādas vietas.
Un kas jūs šoreiz šurp atvedis?
Alfrēds Hermans ir mans draugs. Ierados apliecināt viņam savu cieņu.
Pa piebraucamo ceļu tuvojās vēl viens auto gaišs BMVJ ar šoferi formastērpā. Torvaldsens pamāja, un auto pieripoja pie viņa.
Vai jūs aizbraucat? jautāja viceprezidents.
Mums jādodas uz pilsētu.
Amerikānis norādīja uz Geriju. Un kas ir viņš?
Torvaldsens viņus iepazīstināja, nosaucot Gerija īsto vārdu, un abi sarokojās.
Vēl nekad nebiju saticis viceprezidentu, teica Gerijs.
BMW apstājās, šoferis izkāpa, apgāja apkārt mašīnai un
atvēra aizmugures durvis.
Bet es vēl nebiju saticis Kotona Malones dēlu, atbildēja viceprezidents.
Torvaldsens saprata, ka tagad viņi ir sprukās. To vēl vairāk apstiprināja Alfrēda Hermana parādīšanās kopā ar apsardzes priekšnieku.
Viceprezidents paziņoja:
Brents Grīns sūta jums sveicienus.
Un Torvaldsens viņa drūmajā skatienā ieraudzīja Grīna nodevību.
Baidos, ka nekur jūs nebrauksiet, viceprezidents klusi noteica.
Pienāca Hermans un aizcirta auto aizmugures durvis. -Torvaldsena kungam nevajadzēs mašīnu. Varat braukt projām.
Torvaldsens gribēja iebilst, sacelt traci, taču pamanīja, ka apsardzes priekšnieks nostājies Gerijam aiz muguras. Zem žaketes paslēpta ieroča stobrs bija pavērsts tieši pret zēnu.
Viss bija skaidrs. Viņš uzrunāja šoferi:
Tieši tā. Paldies, ka atbraucāt.
Hermans paņēma no viņa atlantu. Tavas izredzes strauji sarūk, Henrik.
Tā gan, piekrita viceprezidents.
Hermans nesaprata. Kāpēc jūs esat šeit? Kas notiek?
Ievediet viņus abus iekšā, un es visu pastāstīšu.
83.NODAĻA Sīnaja pussala
Malone nogaidīja, līdz Džordžs Hadāds bija drošībā aiz grāmatplaukta gala, kur viņš un Pema bija iekārtojušies aizsardzības pozīcijās.
Esat atgriezies no mirušajiem? viņš noprasīja Hadādam.
Augšāmcelšanās var būt tik brīnišķīga.
Džordž, tas cilvēks grib jūs visus nogalināt.
Tā jau es sapratu. Labi, ka jūs esat šeit.
Bet ja nu es nespēšu viņu apturēt?
Tad visi šie centieni būs veltīgi.
Viņam bija jāzina. Kas ir tur tālāk?
Vēl trīs zāles un Lasītava. Visas telpas līdzīgas šai. Nav daudz vietu, kur paslēpties.
Viņš atcerējās telpu plānu. Un man tagad ir viņš jāuzvar divkaujā?
Es jūs šurp atvedu. Nepieviliet mani.
Viņu pārņēma dusmas. To varēja panākt arī vienkāršāk. Varbūt viņš atvedis papildspēkus.
Šaubos. Bet man ārā ir novērotāji, kas raugās, vai vēl kāds ienāks fnrsh. Esmu pārliecināts, ka viņš ir viens un tā arī paliks.
Kā jūs to varat zināt? Izraēlieši mūs vajāja visu laiku.
To vairs nav. Hadāds norādīja pāri zālei. Viņš vienīgais ir palicis.
Malone pamanīja, kā Makolums izskrien caur arku un pazūd bibliotēkas dzijumā. Vēl trīs zāles un Lasītava. Viņš tūlīt pārkāps veselu virkni noteikumu, kas palīdzēja izdzīvot divpadsmit gadus Magelāna nodaļas dienestā. Viens bija skaidrs nekad neej iekšā, ja nezini, kā tiksi ārā. Taču prātā ienāca vēl viena patiesība, par ko viņš bija pārliecinājies. Grūtā situācijā viss var nākt par ļaunu, ari bezdarbība.
Ja gribat zināt, piebilda Hadāds, šis cilvēks nolaupīja jūsu dēlu. Viņš arī iznicināja jūsu grāmatveikalu. Viņš arī ir vainojams pie tā, ka jūs esat šeit. Ja vajadzētu, viņš būtu nogalinājis Geriju. Un ar lielāko prieku nogalinās jūs.
Kā jūs zināt par Geriju? jautāja Pema.
Sargiem ir pieejama bagātīga informācija.
Un kā jūs kļuvāt par Bibliotēkas glabātāju? jautāja Malone.
Sarežģīts stāsts.
Par to es nešaubos. Kad tad viss būs beidzies, mūs gaida ilga saruna.
Hadāds pasmaidīja. Jā, draugs, noteikti izrunāsimies.
Malone norādīja uz Pemu un teica Hadādam:
Gādājiet, lai viņa paliek šeit. Viņa nemaz negrib klausīt pavēlēm.
Ej vien, atbildēja Pema. Mums nekas nenotiks.
Viņš nolēma beigt strīdēties un metās skriet pa eju starp
plauktiem. Pie durvīm viņš apstājās, turēdamies malā. Divdesmit pēdu attālumā skatienam pavērās vēl viena telpa. Atkal augstas sienas, akmens plaukti, burti, attēli un mozaīkas no grīdas līdz griestiem. Viņš lavījās uz priekšu, turēdamies pie koridora gludajām sienām. Iegājis nākamajā zālē, viņš atkal paslēpās aiz kādas plauktu rindas gala. Telpa bija izteiktākā kvadrāta formā nekā pirmā, un viņš pamanīja, ka tajā ir gan rokrakstu ruļļi, gan kodeksi.
Nekāda kustība nebija manāma. Sasodīti muļķīgi. Viņu cenšas ievilināt dziļāk. Kādā bridi Makolums pēkšņi uzradīsies un sāks cīniņu pēc saviem noteikumiem.