Malone un Pema jau bija dzirdējuši visu par Austrijā notikušo.
Manuprāt, tagad viņam pietiek piedzīvojumu ilgam laikam, teica Pema.
Malone piekrita. Jāatgriežas skolā. Jau tā tev bija jāpārcieš pārāk daudz. Viņš redzēja, ka Torvaldsens saprot, ko viņš domā. Viņi vakar bija to apsprieduši. Un, lai gan doma par to, ka Gerijs uzbrūk bruņotam vīrietim, Maloni biedēja, tomēr klusībā viņš lepojās. Zēna dzīslās neplūda Malones asinis, tomēr viņš bija mantojis viņa raksturu. Viņu kopība bija nenoliedzama. Jums laiks doties ceļā.
Viņi aizsoļoja uz laukuma galu, kur gaidīja Jespers ar Torvaldsena auto.
Jums arī pietika piedzīvojumu? Malone jautāja Jesperam.
Tas pasmaidīja un pamāja ar galvu. Torvaldsens vakar bija teicis, ka divas dienas kopā ar Margareti Hermanu Jesperam bijušas kā ļauns murgs. Viņa tika atbrīvota sestdien, kad Torvaldsens un Gerijs aizlidoja uz Dāniju. Spriežot pēc Torvaldsena teiktā par Hermanu, tēva un meitas attiecības nebija apskaužamas. Viņus gan vienoja asinssaites, bet nekas vairāk.
Malone apkampa dēlu. Es tevi mīlu. Sargā mammu.
Viņai tas nav vajadzīgs.
Neesi tik pārliecināts.
Viņš pievērsās Pemai. Ja esmu tev vajadzīgs, tu zini, kur mani var atrast.
Tu tāpat. Ja ne vairāk, tad mēs zinām, kā vienam otru aizstāvēt.
Viņi nebija pastāstījuši Gerijam par Sīnajā notikušo un nekad arī nestāstīs. Torvaldsens bija piekritis ņemt bibliotēku savā aizgādnībā un nodrošināt līdzekļus klostera un bibliotēkas uzturēšanai. Jau sāka veidoties ieceres par manuskriptu elektronisku arhivēšanu. Tiks pieaicināti ari piemēroti cilvēki, lai papildinātu Sargu rindas līdz vajadzīgajam skaitam. Dāņu rūpnieks ar sajūsmu uzņēma šo iespēju palīdzēt un nepacietīgi vēlējās redzēt bibliotēku pats savām acīm.
Taču visam jāpaliek noslēpumā.
Torvaldsens bija apsolījis Izraēlai, ka nekas netiks izpausts, un, tā kā to pašu apgalvoja arī amerikāņi, ebreji, šķiet, bija ar to mierā.
Pema un Gerijs iekāpa mašīnā. Malone pamāja un noraudzījās, kā auto pazūd satiksmes straumē, virzoties uz lidostas pusi. Tad viņš izspraucās cauri pūlim pie Torvaldsena, kas vēroja, kā strādnieki aizvāc gružus no ēkas.
Vai tagad miers? jautāja Henriks.
Malone zināja, ko draugs ar to domā. Dēmons izdzīts.
Pagātne tiešām var saēst dvēseli.
Viņš piekrita.
Vai arī kļūt par labāko draugu.
Viņš saprata, ko Torvaldsens gribēja pateikt. Cik brīnumaini būs uzzināt, kas glabājas tajā bibliotēkā.
Nevar pat iedomāties, kādas bagātības mūs gaida.
Viņš vēroja, kā vīri uz sastatnēm ar tvaika strūklu tīra
sodrējus no sešpadsmitā gadsimta ēkas fasādes.
Izskatīsies kā jauna, solīja Torvaldsens. Tagad tavs uzdevums ir atjaunot krājumus. Daudz grāmatu, ko pirkt.
Viņš to gaidīja ar prieku. Tas bija viņa darbs. Tirgot grāmatas. Taču dažās pēdējās dienās viņš bija kaut ko iemācījies. Viņš atkal atcerējās, kā visiem trim Malones ģimenes
locekļiem draudēja briesmas un kas bija vissvarīgākais. Viņš norādīja uz ēku.
Taču nekam no tā visa nav lielas nozīmes. Vecais virs viņam saprotoši uzsmaidīja.
Tās ir tikai lietas, Henrik. Un viss. Tikai lietas.
AUTORA PIEZĪME
Lai sarakstītu šo grāmatu, es daudz ceļoju. Devos uz Dāniju, Angliju, Vāciju, Austriju, Vašingtonu un Portugāli. Galvenā iecere radās kādās vakariņās Dienvidkarolīnā, kad viens no to rīkotājiem Kenets Hārvijs jautāja, vai esmu kaut ko dzirdējis par libāniešu zinātnieku Kamālu Salībī. Kad es teicu, ka ne, Kens iedeva man četras viņa grāmatas. Apmēram pēc gada radās doma par šo romānu. Kā vienmēr, šis stāsts ir faktu un izdomas apvienojums.
Tagad laiks norādīt robežu starp tiem.
Prologā aprakstītā nakba ir pat pārāk reāla traģēdija, kas joprojām posta attiecības Vidējos Austrumos.
8. un 34. nodaļā aprakstītajam piemineklim par ierosmi kalpoja īsta marmora lapene, kas atrodas Šagboro namā Anglijā. Neiv Age un sazvērestības teoriju piekritēji gadu desmitiem lauzuši šķēpus par tās nozīmi. 8. nodaļā aprakstītā preses konference tiešām notika Šagboro namā, un piedāvātie pieminekļa skaidrojumi atbilst īstu ekspertu izteiktajām versijām. Doma, ka romiešu burti ir kartes apzīmējumi, ir mans izgudrojums.
Kā jau teicu, doma, ka Vecā derība ir vēstījums par seno jūdu dzīvi citā vietā, nevis Palestīnā, nepieder man. 1985. gadā Salībī šo teoriju aprakstīja grāmatā The Bible Came from Arabia ("Bībele ir nākusi no Arābijas"). Salībī izvērsa šīs teorijas vēl trijās citās grāmatās Who Was jesus ("Kas bija Jēzus", 1988), Secrets of the Bible People ("Bībeles tautas noslēpumi", 1988) un The Historiciti/ of Biblical Israel ("Bībeles Izraēlas vēsturiskums", 1998). Džordža Hadāda atklājums Bībeles saistība ar Rietumarābiju kas aprakstīts 52. nodaļā, ir Salībī atklājuma attēlojums. Turklāt pēc Salībī pirmās grāmatas iznākšanas Saūda Arābijas valdība tiešām lika ar buldozeru nolīdzināt veselus ciematus. Un vēl līdz pat šai dienai saūdi neļauj Asirā veikt arheoloģiskus izrakumus.
57. un 68. nodaļā redzamās kartes ir ņemtas no Salībī pētījumiem. Doma, ka zeme, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam, atrodas tik tālu no mūsdienu Palestīnas, ir, maigi izsakoties, strīdīga. Taču, kā norādīja Salībī un Džordžs Hadāds, šo teoriju varētu viegli pierādīt vai apgāzt ar arheoloģijas palīdzību. Vēl jāpiemin ari valoda. Grāmatā senās ebreju Bībeles valoda nosaukta par senebreju valodu. Par tās pareizrakstību, gramatiku, sintaksi vai idiomām mūsdienās nav daudz zināms. Tā bija mācīto ļaužu valoda, reti lietota sarunās, kas izzuda no ikdienas lietošanas sestajā vai piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Apzīmējums senebreju valoda pretstatā Bībeles vai rabīnu ebreju valodai vai vēl kādam citam aprakstošam apzīmējumam izvēlēts tikai, lai lasītājam būtu vieglāk saprast.
20., 23. un 57. nodaļā minētās neatbilstības Bībelē nav nekas jauns. Zinātnieki jau gadsimtiem ilgi strīdas par šiem jautājumiem. Bībele ir dzīvs un plūstošs dokuments, kuras interpretācijā katra paaudze devusi savu ieguldījumu.
Stāsts par Dāvidu Ben-Gurionu 22. nodaļā atbilst patiesībai. Mūsdienu Izraēlas pamatlicējs tiešām pēc 1965. gada radikāli mainīja savu politiku, kļūstot arvien piekāpīgāks pret arābiem. Tāpēc viņš tika izstumts no Izraēlas politiskās darbibas līdz pat savai nāvei 1973. gadā. Protams, bibliotēkas apmeklējums bija mans izgudrojums.
Stāsts par Nikolā Pusēnu 29. nodaļā ir patiess. Arī viņa dzīvē notika dramatisks pavērsiens. Gleznas "Arkādijas gani" liktenis aprakstīts atbilstoši patiesībai, un fragments no vēstules, kur aprakstīts, ko Pusēns varēja nejauši uzzināt, ir īsts. Kāpēc Pusēns radīja darbu "Arkādijas gani II", pirmās gleznas spoguļattēlu (kas iekalts piemineklī Šagboro namā) tā joprojām ir mīkla.
Sargiem nav reālu prototipu. Ja tādi būtu bijuši, tad varbūt Aleksandrijas bibliotēka būtu izglābta. 21. nodaļā sniegtais bibliotēkas izskata apraksts ir labākais, kāds bija pieejams. Izskaidrojums 21. nodaļā, kā varēja pazust vairāk nekā miljons manuskriptu, ir ticamākais no ekspertu minējumiem. 23. nodaļā aprakstītie zinību vīri visi ir dzīvojuši, taču diemžēl, tā kā bibliotēka tika iznīcināta, neviens viņu darbs nav saglabājies. 32. nodaļā minētā Piri Reisa karte joprojām pastāv un sniedz nelielu ieskatu par zudušajām bagātībām.
Varoņa pārbaudījums,ir izgudrojums, kuram par pamatu izmantots kāds noslēpumains manuskripts ar nosaukumu "Sarkanā čūska". To es atradu Rennes-le-Cliateau, veicot pētījumus grāmatai The Templar l.egacy.