Es viens. Tik puķe vēl uz loga blakus.
Tik kaktā mitrums zaļš kā dīvains stāds.
Un drēbēs prasta krogus smaka,
Kur parāds nemaksāts.
Man agrāk prātā māņi bij par laimi,
Par slavu. Tagad? Klausos drūms un grīns,
Kā kādreiz blakus trinkš uz dombras kaimiņš.
Un elpā sakāpj senāk dzertais vīns.
Tu, jaunība! Kā spēju tevi pārdot
Un palikt viens un savās sāpēs skurbt.
Kas pateiks man tos nezināmos vārdus,
Kas jaunību man dotu vēlreiz šurp?
Uz loga sirma salnas plēve klājas.
Zem plakstiem lēnām svina smagums gulst.
Un dziļi rokās man zem audiem stājas
Pirms laika pulss.
Bet - nē, tā nav. Es tālu vēl no gala.
Es tikai tagad gribu īsti sākt.
Tie pārsteidzās, kas manu dzīvi dala.
Kas līdz grib nākt?
Kas līdz grib nākt? Viss plūst kā smiltis garām.
Bij dzīve man kā neaizsniedzms plaukts.
Nu pilns reiz mērs. Es zinu, kas man darāms.
Es tikai stāds, kas nevar šeit vairs plaukt.
Ar kaislu prātu, izvandītu seju,
Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs -
Es atpakaļ uz savu zemi eju
Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz.
Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām,
Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird.
Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām
Tik turpu kunkstot velkas mana sirds.
Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu?
Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz.
Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu,
Un no tās izplauks sarkans alku zieds.
Kur jūs - es zinu - brūna dubļu mīkla,
Kā asinis zem kājām kūp un slīd.
Jums moku asums bieži pārcērt rīkli
Un acīs trūkums tā kā lopiem īd.
Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja
Un trakos sapņos tā kā jūrā liek.
Un ūdens tas , kas naktīs pil no pumpjiem,
Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs.
Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums
Un kaislas alkas no tā brīviem būt.
Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga,
Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt.
Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt,
Ar sauli pildīt ielu rensteles.
Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem.
Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.
Pagrabam
Es vēl nesen to dziļi sevī nīdu
Par viņa tumsu, mitrumu un spītu,
Es viņam varēju pat sejā sist ar dūrēm
Par viņa dziļumu zem sešu stāvu mūriem.
Tur malka naktīs raudāja un nīka.
Tur saules gaismas mitrās smiltis tvīka.
Tur sirmas žurkas lēca smilkstot pāri.
No ūdensvadiem, tumsā spīdot vāri,
Pēc lāses lāse sārtās skaidās krita
Kā nopūta, kā bezdibens, bez mita.
Tur visa melnā, bezgalīgā telpa
Bij šķelta gabalos kā slimā elpa.
Tur augšup līkās, šaurās akmens kāpes
Vēl vairāk mocīja kā vecas sāpes.
Bet tagad viņām laimīgs roku dodu
Par savu dzīvību un glābto godu:
Kad žandarmi un viņu suņi kāri
Kā nāves plūdi šļāca Rīgai pāri,
Lai mani dzītu vergot vācu zemē,
Es kļuvu reizē lapa, sāls un lemess,
Zem viņa velvēm trakās tumsas dzīlē
Es paslēpos kā pūka drānu vīlē.
Es paslēpos, lai celtos augšā vēlāk,
Lai atriebtos par mokām sūrsmē kvēlā.
Viss dzīvības un slēpto ilgu sagrābts,
Tai dzelmē pazudu, ko deva pagrabs.
Tur manus soļus eju smiltis slēpa
Zem sava kaislā, sīvā skaidu klēpja.
Es rakos malkā dziļi dziļi iekšā.
Aiz manis krita tā kā plauksta priekšā.
Starp priežu šķilām dvēsele un miesa
Kā usne kļuva rūgta man un liesa.
Tad nīstās žurkas tāsis segai nesa.
Nakts manai ausij drošus vārdus dvesa.
Tā pagales, uz kurām galva slīka,
Ar saldu smaržu visu laiku tvīka.
Gaiss nāca klāt un savu elpu sniedza.
Tam melnu liesmu tumsa acīs trieca,
Kas ļauns un sūrs pa kāpēm lejup nāca.
To bailes sagrāba un projām vāca.
Tev slavu, pagrab, saka mana mute,
Tu mātes klēpis mans, tu asais tutens,
Es tevī iegrimu kā slēpta doma galvā,
Es tevī paslēpos kā gredzens karstā alvā,
Tu manu cerību un bezcerību gulta,
Tu mana pāksts un kaujas bulta.
Es atkal brīvs un priecīgs ielās eju,
Pret sauli vēris soli sev un seju,
Spurdz barā domas manas - sārtas slokas,
Kā upē bagātā grimst darbā rokas.
Bet tu, tu pagrab, manu kaisli glabā
Pēc visa mūžīgā un visa labā.
Skaidrība
Es skaidri eju pretim savām beigām,
Es. Velti neticat un smīnat jūs.
Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā
Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,
Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs
Slēpj klusos soļus savās kabatās,
No ūdens stingu mani izņems slepen
Un palagu kā skūpstu pāri klās?
Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie -
Es nemācīšos ubagot.
Poēma par ormani
Kļavi ar lapām jau asfaltu sārto.
Peļķēm no rītiem pārvilkta sudraba āda.
Ziedus uz tiltiem vairs vecītēm pārdot
Nenāk ne prātā.
Rudens jau, rudens ielās un parkos.
Manī tāds gurdums,
Ka nespēju vairs es pat riekstu sev pārkost:
Liekas par daudz tas man ciets un glums.
Stundām es kvernu pie vienīgās kafijas tases
Laimīgs, ka pakausī nekož man mušas.
Noskatos jaunkundzē, sēž kas pie kases,
Mākoņos, ceļas kas melni kā tuša.
Brīžiem no augšas plūst mūzika maiga,