Un drusku smaršo pēc pērkamām dāmām;
Bet man līdz vakaram diezgan vēl laika
Un nav ar ledu vēl pārklāta Jugla?
Sapņot? Es sapņojis diezgan
Istabās liesās un šaurās
Par to, no ielām kas ieskan,
Bet tikai - pazoles cauras.
Pietiek. Es atmetu visam ar roku
Un, pacēlis apkakli augstu kā sētu,
Aizeju tieši gar logu
Projām - uz priekšpilsētu.
Klīdīšu atkal tur vientuļās ielās,
Maigi kur izgaro mēsli,
Ēstgribā lielā
Ēdīšu pīrāgus cietus bodē, kur čīkstoši krēsli.
Izraušu burkānus sārtus kā ķieģeļus slepen
Kaut kur no dobes pirms laika
Un klausīšos naktīs uz trepēm
Ormaņu balalaikās.
Kokiem no salnas lapas kā asaras kritīs
Gaisā, vēsā un rāmā. Bet kūtīs
Zirgi caur durvju šķirbām par spīti
Savu siltumu zvaigznēm sūtīs.
Un man nāks prātā dziesma par ormani skaistu -
Meitām par godu.
Varbūt, ka labāki būtu, ja es akmeni laistu,
Ko es tik labi protu?
Prātā nāks dziesma par ormaņa puisi, kas bērnībā ganījis cūkas
Latgalē tālā, ar netīrām kājām.
Kad tam uz virslūpas izauga pūkas,
Atmeta sēri ar roku viņš mājām.
Pilsētā, smaidošs, ar priekšzobiem baltiem kā pūders.
Pārvilka stulmaiņus pār savu mūžīgo kailo lielu.
Runāja latviski tā, ka ne velns pat tur netika gudrs,
Un atnāca salīgt par ormani uz Dīķu ielu.
Tagad viņš matus griež cirtā un izlaiž no cepures laukā,
Nenes vairs kreklu kā krievi, bet kravati raibu kā plakāts.
Brīvdienās lepni uz Šreinbušu braukā,
Vērmanī kalpones spaida, kad vakars zem kastaņiem sākas.
Auto,
visiem tik auto,
izvird kas benzīnu zilu kā miglu,
izdod kas ˛iglu
un īdzīgu
urkšķienu sivēnam līdzīgi.
Nezinu tiešām, kā dzejnieki ļauj to?..
Vakarā,
tērpies pēc jaunākās modes
frakā,
izšaujot acis kā lodes
uz sievietēm iegribā trakā,
izeju lepni uz Jelgavas šosejas plašās,
pie krūts ne ar kartupeļlakstu, bet astru,
es - dzejas maestro.
Pārlieku drusku pār smaršīgo rensteli laķeni,
atstumju cilindri dārgo uz pakausi maķenīt
un, gluži kā zēnībā biskvītu gardo -
ˇor˛ Bormani,
izkliedzu vienīgo vārdu:
Šurp, ormani!
Ormani cēlu,
ar mēteli zilu un pledu kā ārstam,
braucienam trakam,
lai puikas no brīnumiem mutes tik vārsta:
- Ko-o-o-o, ormani Čakam?…
Jā!
Diezgan es viņam uz atsperēm braucis par velti.
Tagad, kad spuldzes bez pindzelēm asfaltu zeltī,
tīšām
es sēdīšos kulbā no dzeltēna plīša.
Piebrauc viņš klāt man ar ellišķu troksni,
Apturot zirgu pie deguna paša.
Numurs tam asinais, aizklāts ar sarkanu papīra loksni.
Iekāpju kulbā un saucu: - Uz dzertuvi, kašā!-
Kur lai gan Čaks
Citur vairs brauc,
Ja ne uz vietu, kur iedzer un kaujas ar na˛iem,
Kad viņam maks
Pilns vēl ar divlatiem dažiem?
Kulbā no samta, no brīnišķa dzeltēna samta,
Braukšana cēla pa pārpilnām ielām.
Pārlieku kāju pār kāju un dziedu: ta-ramta,
Dūša man tāda kā, Vecrīgā ienākot, Pēterim Lielam.
Klusi no nomales nonākam šķērsielās līkās,
Asfalts pēc lietus kur laistās kā pārliets ar kausētiem taukiem.
Sapņaini naktīs tur klejot man tīkas
Bie˛i ar katru, kas iebrauc no laukiem.
Bruģis te platāks par plaukstu kā mugura barotai cūkai,
Rensteles, dziļas un šauras, kā kabatas kareivju biksēm.
Savāda smarša te pludo no katras atvērtas lūkas,
Nebrauc nekad te aiz cienības ormanis rikšiem.
Velkamies soļos
Pa ieliņām mazām.
Zirgs skatās oļos,
Starp kuriem dīgst zāle, tik derīga kazām.
Apkārt te nami ar lodziņiem šauriem kā ateju vietām,
Durvis ar sliekšņiem kā papēžiem augstiem.
Grūti pie viņiem te piekļūt gar skursteņiem rietam.
Sēžu un brīnos, ka tiešām bez saules nav aukst’ tiem!
Un man top skumji šai zilgano ieliņu krēslā,
Skumji, kā būtu es nomalē pametis sirdi;
Ormanis, klanoties uz savas bukas kā krēslā,
Sēd un zem deguna dzied, bet es tikko to dzirdu.
Vai viņš dzied par sava tēva sētu
Latgalē, kas zilos me˛os klus?
Katram patīk kādreiz veco rētu
Dziļi sirdī kaut kur sāpam just.
Vai viņš dzied par meitenēm, kas pretī
Dzīvo tam un prot tik jautri smiet?
Vai par to, cik laime pie tā reti
Iegriežas, bet vienmēr garām iet?
Ai, šī laime… Kamdēļ pēc tās tīko -
Rīts vai vakars - dziļi krūtīs sirds?
Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko
Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz?…
Un man nāk prātā, kādreiz cik priecīgs es braucis
Ormaņu kamanās, svētkos kad eglītes deg.
Ek,
Piedzēries laiks visu to projām kā putekļus traucis!
Zvārguļu skaņas. Ormaņu zvārguļu skaņas
Tagad tik reti ziemā uz bulvāriem trīs.
Īss
Bija viņu mūžs. Tagad tik auto dzied ielās bez maņas.
Sniegs. Sniegs, pēc stundas jau sajaukts ar smiltīm, guļ brūns kā kakao.
Ormaņi, grabot ar ratiem, pat salā vislielākā brauc.
Daudz,
Daudz tagad savādāk Rīgā, kā liekas ne Rīga, bet velns kāds Cintao.
Vakaros zēni uz ormaņu atsperēm braukt vairs nav kāri:
Visi par šoferiem slaveniem vēlas tik kļūt.
Jūt,
Sirds mana jūt, ka sen laiks mans jau pāri.
Bet te - jau Kaļķu ielas gals.
Dzied auto aizsmakusi balss,
Un vienās ugunīs viss priekšā mirdz.
Ņirdz