Pretim trotuārs kā izkausēta alva.
Virs galvas
Uz namiem sarkanas un zilas reklāmas.
Bet tas
Nekas,
Tur priekšā - tālāk - viļinošs un kārs
Kā odze dzeltēna guļ bulvārs.
Brīvības bulvārs,
Varenās naudas un frizēto liepu
Vislepnākā parāde, -
Bezmuitas kaklsaiti aplieku, ormanī braucot caur viņu.
Miesnieka zellis
Kur pārvērties dendijā smalkā
No peļņas par divi simti teļiem,
Izsalcis sievietes smalkas kā Šellija pants.
Brīvības bulvārs
Tam iesmērē jaunavu
Čaukstošā tērpā, kas dienā nav ēdusi.
Brīvības bulvārs
Var būt
Lepns uz sevi,-
O, savu vārdu viņš attaisno labāk par citiem.
Brīvība, brīvība,
Kādreiz mēs gaidījām tevi
Kā nomale tramvaju.
Tagad mums brīvība ir,
Brīvības bulvārs vēl klāt,
Miesnieka zellis
Kur brīvi
Var pārvērsties dendijā smalkā,
Bijušais bodnieks
Kur brīvi
Var aizmirdzēt garām Rol-roisā,
Bet dzejnieks
Kur brīvi
Var aizvilkties ormanī vecā.
Dzejnieks un ormanis abi
Saderas kopā jau labi:
Abi tie mirstoši, auto tos māc -
Vāc
Projām kā sētnieks ar slotu.
Peļķes uz bulvāra pārklātas visas ar eļļu tumšbrūnu kā jodu.
Benzīns kā riebīga kokote valda.
Bulvāra liepsmarša salda
Turas vairs tikai zemnieku jaunavu matos.
Skatos,
Es skatos:
Stūri no ormaņiem tukši.
Drīz tur būs jādēsta pilsētai nomales fukši.
Redzu, uz bruģa stāv kārtībnieks.
Nieks
Klāt viņam piebraukt un uzprasīt:
Sak, kur tie ormaņi mīt?
A-a, kungs, šī mirstošā nācija
Nīkst tur, kur stacija.
Vienmuļi, resni un smagi uz bukām kā roņi -
Lietus vai sniegs.
Spuldzes pār viņiem mirdz augstu kā zeltīti kroņi -
Vienīgais prieks.
Rītos uz bukām turpat kaut kā snauž,
Netīrām, resnām
Pleznām
Negriezto maizi pie mēteļa ēšanai lau˛.
Lamāties jēli ar viņiem pa plecam
Vienīgi staigulēm vecām.
Vakaros zirgiem tie barības maisus uzbāž galvā kā pretgāzu maskas.
Maz, kas
Ar viņiem vairs brauc.
Ir laiks,
Kad veikalus kā durvis ziemā taisa ciet,
Kad spuldzes bulvāros kā zelta krizantēmas zied
Un pārīši uz soliem tuvāk kopā spiežas, -
Ir laiks,
Kad mūsu ceļš pie kroga griežas.
Es saku: - Orman, stop!
Nāc iekšā iemest kādu šņabi,
Hop!
Draugs,
Jauks bij tas jaunīb’s laiks,
Tas bija jauks!
Un abi saķērušies krogā ejam iekšā,
Ar kājām durvis atverot, kas pagadās mums priekšā.
Mēs ejam krogā,
Kur katrā logā
Mirdz gaisma sarkana kā trakas lūpas,
Kur valda vienīgi vēl sirds un nelaimīgi žūpas.
Tur lopiskots līdz rītam tiek, cik jauda,
Tur gaiss no dūmiem smags un salauzīts,
Tur lampas dzeltēnas virs galvām mirdz kā nauda,
Tur kopā bauda vergs un parazīts.
Aiz letes,
Pārkrautas ar veciem, sīkstiem pīrāgiem kā gumija,
Ar šķīvjiem, nažiem,
Gurķiem, rasoliem un lašiem,
Kā ēģiptiska mūmija,
Kā stabs
Stāv saimniekpaps
Ar mūžīgu it kā no radīšanas dienas smaidu sejā
Un noskatās, kā staigules ar viesiem gorās dejā.
Es kliedzu: - Šurp,
Nolāpīts, vienu šņabi,
Šurp,
Kas būtu iesmaršots ar zāļu sulu labi,
Šņa-bi!
Te es dzēru, te man tika,
Šai mazajā krodziņā,
Roku meitai apkārt liku…
Bet d˛ess,
Bet d˛ess,
Bet brīnišķīgais džess
Man dziesmai vārdus norij.
Sīks žīdiņš Haimka Gorujs
Uz bungām rībina um līdzi bļauj kā traks!
Ak, mīļais Amanulla,
Tev galva glu˛i dulla,
Bet tu uz balli šonakt gribi iet
Un dejot,
Un dejot,
Un iedzert fruktvaser’,
Un dejot,
Un dejot,
Un iedzert fruktvaser’,
Dzer!
Pēc pāra pāris trakā dejā lokās,
Līkst stāvs pie stāva, viegli drebot, klāt.
Un pamazām līdz gūžām noslīd rokas,
Sāk daudziem pieri kaisles sviedri klāt.
Bet iekarst džess. Un deja pieaug tempā,
Līdz pēkšņi zālē visas lampas dziest.
Tad nav starp puišiem vairs neviena lempja,
Kas spētu vēl bez skūpsta tālāk ciest.
Te atkal lampas iemirdzas virs galvas,
Un bungas tālāk drebot pukst kā sirds,
Un katram sejs, kas dienā bij no alvas,
Kā atdzīvojies tagad tīksmē ņirdz.
Sēd stūrī korņiks kāds no liela plosta,
Kā kapars brūns tam vēja nopūsts sejs,
Pie sāniem slēpj tam nazi plata josta,
Kaut skrandains viņš, bet skaists kā Dorians Grejs.
Grib viņam zīlēt čigāniete roku, -
Viņš pārskaities tai šņabi acīs lej.
Bet citi uzņ em visu to kā joku
Un smej.
Kāds strādnieks vecs, kas nebijis vēl mājās,
Kam katrs vakars krogā iet un nāk,
Lec skurbumā no sava sola kājās
Un kaut ko runāt, kaut ko dziedāt sāk.
Un citi veča raudulīgo dziesmu
Ar balsīm uzkampj, paceļ, tālāk nes.
Un viņu dzēst kā auļojošu liesmu
No sirdīm nespēj uzvarētājs džess.
Pie bufetes, kur sīkam veča stāvam
Milst blakus strādnieks - augsts kā ielas stabs,
Ar ormani mēs abi kopā stāvam,
Un rīklē zūd mums tik pēc šņaba šņab’s.
Te cilvēks kāds no galda ceļas stāvus,
Pēc tērpa šofers, kas uz viegliem iet,
Un, turot glāzē dziru gluži blāvu,
Mums tuvojas un, kaili smīnot, dzied:
Dzer, dzer, ormani, dzer,