Drīz tava nāve būs klāt,
Drīz tavu kulbu un ķēvi,
Un tevi
Vedīs uz Daugavu slīcināt!
Dzer!
Nobāla ormanis.
Naids
mani pārņēma.
- Ko-o-o, tu ņirgsi?! -
es šņācu.
Un,
notriecis šoferi
pēkšņi
kā glāzi zem galda,
es
uzlēcu zālē
uz krēsla kā mītiņa runātājs.
- Klusu! - es kliedzu, -
- es liedzu
runāt.
Es
gribu teikt,
es
vienu vārdu,
asu kā pļauku,
par draugu,
kas stāv man še blakus,
par savu likteņa brāli -
par ormani:
- Pilsoņi,
strādnieki,
zagļi un staigules,
beidzamais laiks,
beidzamais laiks
izbraukt vēl
ormanī lēnā,
pirms viņu kulbas,
laternas raibās
un mēteļi zilie
nav aizvesti
muzeju skapjos aiz stikliem.
Beidzamais laiks,
pirms uz stūriem
virs bruģa
nav izlikta plāksne:
- Še stāvējis ormanis. -
Pilsoņi, strādnieki, zagļi…
bet
saimnieka sulaiņi
neļāva pabeigt
man runu:
norāva rupji
kā lupatu vecu
mani no ķebļa
un
izsvieda laukā
kopā ar ormani.
Plūst atkal sejā Rīgas dzestrā elpa,
Zem kājām tumsā kaut kur ūdens urdz.
Skauj namu stāvus vienaldzīgā telpa,
Un skrejot auto nerej vairs kā kurts.
Dveš salnu pretim ielu tumšās ailes,
Un blakus dārzos klusi koki šalc,
Bet Vecpilsētas augsto torņu smailes
Kāpj debesīs kā mirdzums, tāļš un balts.
Ak, mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,
Tu manu sirdi vienmēr augšup nes
Kā kādu pūku straujā bezdelīga, -
Tev sveiciens mans no visas dvēseles!
Uz tavām ielām mācījos es staigāt,
No taviem stabiem pāri zemei tvīkt.
Kaut tavos krogos tikai man pirms laika
Kā ielu peļķei kaut kā neapsīkt!
Vēl pacelt gribu es kā roku balsi
Un teikt par tevi to, kas elpā trīc,
Un vārdus šos kā senu maigu valsi
Lai katra sirds ar putniem dūdo līdz…
Es dzirdu, Domā pulkstens nakti zvana,
Kaut kur uz ielas soļi dzidri klaudz.
Bet, apreibis no savu jūtu tvana:
- Uz… ielu, - saucu, - orman,- brauc!
- Tagad nav vairs, mīļais,… ielas,
Nav to māju, kur var palīksmot.
Zudis viss pēc pārgrozības lielās, -
Saka ormans, mani apskaujot.
- Tas bij tad, kad ielās cveišpenners
Valdīja, kā tagad auto valda,
Toreiz ormanis vēl nebij padzīts nerrs:
Viņam dzīve drusku likās salda.
Katram bija tad ne zirgs, bet - bilde,
Pajūgs jauns un spoži nolakots.
Toreiz, jāsaka man - gods kam gods -
Sēdās kungs un teica tikai: - Ģilde. -
Kaulēties tad neprata neviens:
Tas bij kauns, kā tagad - zagt un tērēt.
Jauki bij. Pat draņķa ratu smēre
Toreiz smaršoja kā tikko nopļauts siens.
Tad uz stūriem krievu gardovojs
Rokām neplātījās tā kā tagad,
Ja kāds steidzās, neuzbļāva: “Stoj,
Kurp tu trenksies, iznīkstošā slaka?”
Visās ielās sniegs kā krējumsiers,
Mīksts un čaugans, gulēja vēl toreiz.
Un, kad sēdās iekšā oficiers,
Es jums saku - tik uz bukas turies!
Kad pār Rīgu glaužas vakars kairs,
Studenti kā agrāk garās rindās,
Klaigājot kā zosis, nebrauc vairs
Alu dzert uz Jelgavu pie Lindes.
Tagad auto vesels milijons,
Bet tu viens uz stūra salstot kraties.
Pienāk zēns un smejas: “Ormaņson,
Cik jau ilgi zirgam astē skaties?”
Auto cēlais, nolakotais vaigs
Aizrauj visus - meiteni un zēnu -,
Straujāks, asāks kļuvis mūsu laiks,
Mēs priekš viņa esam jau par lēnu.
Mūsu svētais Daugavmalas Kristaps
Muzejā guļ arī sadauzīts, -
Kungiem neprata tāpat kā mēs vairs iztapt…
Taisnība, būs jāiet viņam līdz -
- Taisnība, tas nenāks, nenāks vairs, -
Saku es un jūtu - raso vaigs, -
Visam vecam izsmejošs un dairs
Pāri lido nežēlīgais laiks. -
- Sēsties, orman, - turpinu es gurds,
- Lēnām brauc, līdz atrod manus vārtus.
Mūsu vietā lai jau putni spurdz.
Bet es teikšu vēl šos skumjos vārdus:
Ormani mīļais,
ielstūru Don-Kihot,
tavā samtainā kulbā
es jūtos
kā bērns
ratiņos senos.
Tu
mani šūpo
maigi kā senlaiku dzeja
un nostāsti jaukie par Vecrīgas ielām.
Ormani mīļais,
tu -
skumjas par visu, kas bijis,
pilsētas beidzamais sveiciens
kūtīm un nomales pļavām.
Tevī var braukt
vēl no kapiem
vai šķiršanās grūtas
kā burvīgas sievietes tuvums.
Un, tevī sēdot,
gribas man uzrakstīt
uz tavas muguras zilās
dzejoli
jau tavam kapam.
Ormani mīļais…
Auto,
visiem tik auto,
izvird kas benzīnu zilu kā miglu,
izdod kas ˛iglu
un īdzīgu
urkšķienu, sivēnam līdzīgi…
Nezinu tiešām, kā dzejnieki lauj to!
A-u-t-o!
Saturs
Svečturis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Puisītis ar zilumu uz vaiga . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Sava zināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Strādnieks un notāra foksterjers . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Agonija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Rekviems . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Ko gribēja viņš ar to sacīt? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Asfalta vārīšana un klāšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
“Vakarā…” . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Šovakar . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Slikti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .