Es gāzos. Pretim nāca galva.
Es viņā dobji ieurbos.
Tā pajuka kā putnam spalva.
Tāds svečturim ir kliedziens: Nost!
Kāds sievai? Kails, pilns spalgu baiļu,
Lai kalpi īgni kopā skrien
Un baigo līķi vēl pirms gaiļu
Met paklājā un virvēs sien.
Nakts zuda šausmīga un akla,
Bij saule dzeltena kā sviests,
Kad jūrā grima smagais paklājs.
Es līdz tam, niknas rokas sviests.
Puisītis ar zilumu uz vaiga
Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un
zilums uz vaiga, es visu redzu kā šodien.
Tēvs - milzīgs kā vērsis, vecs nesējs uz kuģiem,
kas pildīti oglēm, liels dzērājs, liels našķis
uz meitām un dūri.
Māte - sieviņa bāla kā porcelānkrūze, ar kuru no rīta
tā steidzās pēc piena. Tai krūtis kā dēlis.
Mati gaiši kā misiņa kloķis, un raksturs
kā māli.
Viņš pagrabā dzīvo, kur trepes sen smaržo pēc
odera “Kaķi un drēgnums”; kur sīpolus cep
tik un kāpostus vāra, kur parādās saule kā
aeroplāns reti un istabās tukšums ar izkārtu veļu.
Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un zilums
uz vaiga, es visu to redzu kā šodien.
Sava zināšana
Uz bulvāra stūra, kur spīdošie auto stāv rindās
un tramvaji krustojas lēni,
Ap vīrieti lielu un smagu uz trotuāra pulcējās
spriezdami zēni.
Bij pavasars, debesis zilas kā vīrieša acis un
degvīns, kas pudelē bija aiz jostas.
Dūmi, smakas un sirēnu kaucieni plūda kā mākoņi
melni no ostas.
Bij pavasars, sestdienas vakars un nauda, ko
nopirkt sev alu un mīlu un atvieglot
kaislību spelti,
Lai vecumā nabagu mājā uz čīkstošas gultas pie
siļķes un kāpostiem kādreiz nebūtu
jānopūšas, ka jaunība bijusi dota par velti.
Strādnieks un notāra foksterjers
Sestdiena.
Nomales notāra foksterjers
sēdēja logā
kā puķe
un rēja
strādnieku vecu,
kas, saliecies lokā,
pie sētas
cīnījās smagi
ar degvīnu,
izdzerto nomales krogā,
kā dienā
ar ogļmaisiem ostā.
Pārskaitās strādnieks.
- Lops,- teica viņš,
- ko tu rej te kā buržujs?
Skrej labāk
apskatīt durvis,
ka nenozog saimniekam naudu!
Dzi,
šis te riešot,
ka es piedzēries laikam!
Ko? Vai es nedrīkstu dzert?…
Kā tava saimnieka puika
var līksmot un dejot
ar īssvārku skuķiem,
ka vai līgojas grīda
kā sieviešu krūtis?
Prieka man vajag!
Kam lai es krāju tos draņķīgos grašus?
Sievai, kas ielēca Zundā,
dēlam,
kas nošauts un guļ
velns viņu zin kādā purvā?
-Nē-ē-ē,
pievaldi, suns, savu muti,
kā kampšu es akmeni -
-Ei, kas tā bļaustās!-
uzsauca pienācis kārtībnieks.
- E-e-es, kungs, tāpat,
man te cepure nokrita zemē,
es baros ar viņu, -
atteica strādnieks
un, saņēmis beidzamos spēkus,
aizvilkās tālāk.
Agonija
Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim
kritusi ķēve.
Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā
gultā ar dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu
tā dzērusi alu.
To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu,
lai celtos tā drīzāki augšup un aizvestu
kungu uz klubu.
Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt
tik pusi.
Bet ķēve - tā gulēja smaga kā sievieta vāja pēc
baudas; tik elpojot cilājās sāni tai slimīgi
spēji un asi kā zivij žaunas bez ūdens.
Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā
aiz rokas.
Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza
no prieka, bet vīrieši padomus deva.
Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē
uz bruģa pie dziestošām nāsīm.
Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk
pēc mašas un ratiem, kur novietot maitu.
Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās
svinīgs uz stūra.
Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi
ķēve.
Rekviems
Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu
galvu.
Tam spīdēja svārki kā vaski un kājās bij zābaku
pāris un bikses, kas kādreiz bij jaunas.
Viņš gulēja pūlī. Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs
ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu.
Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes
stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura
viņš gulēja miris.
Par velti to gaidīja saimnieks ar vekseli vecu
kā bēdas tur nomalē tālā un baigā, kur neieiet
trams pat par naudu un reti kad iemaldās
auto kā laime šai nomales dzīvē.
Par velti to gaidīja trepes un istaba ceturtā
stāvā ar gultu tik cietu un liesu kā pats
viņš un viņa ēdiens.
Par velti - viņš gulēja miris. Tam apkārt tik cieši
bij pūlis ka trūkums ap viņa dzīvi
un nāvi.
Ko gribēja viņš ar to sacīt?
Bij karsta un svelmaina diena.
Viens kroplis, viens invalīds skrandains, bij pakritis
tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis.
Vai tas tikai pagurums bija? Nē, ātra un noteikta
nāve: tam seja bij balta kā ekrāns un elpa
sen kavējās plaušās.
Viņš gulēja smagi uz pleciem. Pie nabas, kur izbeidzas
bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani
iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret