zilgmi ka aka, kā izdzisis krāters, kas bij
līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas
pēc laimes.
Uz krūtīm tam gulēja rokas kā aizgrieztas, ļeganas
virves un netīrās, smirdošās plaukstās kā komiji
skraidīja mušas. Vai santīmus tiecās vēl atrast,
ko guvis tas būtu pirms nāves?
Bars cilvēku stāvēja apkārt un neziņā grozīja
galvas. Viens minēja - glābšanas auto. - Fui, -
runāja sievas, - tas jāved uz pilsētas morgu, lai
uzsķērž. Te droši kas briesmīgi lipīgs.
- Ko muldat, - kāds ierūcās īgni, - tas trūkums
un lipīgs mums visiem. - Tad piegājis
noliecās ātri pār miroņa vīstošo seju.
- Es zinu šo vīru, - viņš teica. - Tas kādreiz pret
Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika
bij mūsu naktspatversmes viesis. Es esmu šīs
iestādes sētnieks. -
Un, pašķīris pūli kā krūmus, viņš aizgāja palīgus meklēt,
ko mirušo aizvest uz morgu. Bars zēnu
tam gāja pa pēdām un vēroja viņu ar cieņu,
kā sēd viņam cepure galvā, cik lielus tas ejot
sper soļus.
Bet līķis? -Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik kroplīgās
kājas, kas noņemtas bij tam līdz celiem,
ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis
bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā
draudošus lielgabalstobrus. Ko gribēja viņš
ar to sacīt?
Asfalta vārīšana un klāšana
Katlā ar riteņiem diviem gar sāniem kā ausīm,
katlā ar ilksi vienu un garu kā pērtiķim aste,
rūsganā katlā vārījās asfalts.
Melns kā sodrēji, melns kā tuša, ka zābaku smēre
un spīdošs kā limuzīns saulē vārījās asfalts,
ļogoties katlā ka nēģeru dejā, liesmojot,
sprēgājot, pretim kā durkļi.
Vārījās asfalts, un kodīga, dzēlīga smaka graizīja
nāsis ar nažiem, sūrstēja rīklē kā hinīns.
Dūmi sirmi, dūmi melni un biezi kā sēru plīvuris
kāpa gar liepām, kas turēja lapas kā plaukstas
pret sauli un putekļu bariem, sēja elpu ar
striķiem, apvija dāmas bez kauna un sāta
un nokoda Parīzes smaržas kā peles.
Vīrs liels kā podiņu krāsns, brūns, kā pārklāts ar
firnisu, stāvēja blakus ar smeļamo kausu, lielu
kā bizona galva, un lēja kūpošo asfaltu, lēja
platos, lēzenos spaiņos no katla, katla, kur vārījās
asfalts - asfalts.
Trīs vīri, dzidri un ritmiski klaudzot uz bruģa
ar koka tupelēm, nesa to tālāk un lēja uz
trotuāra nesegto vietu.
Astoņi, rindā, uz celiem, ar mugurām veroties zilgmē,
klāja to rūpīgi līmenī vienā kā kaņepes
saspiestas, melnas un taukas uz sviestmaizes,
klāja to, pārkaisot viegli ar smiltīm dzeltēnām
kā persu safrāns, klāja, lai atdotu rīt to jau
sieviešu burvīgām kājām, ģēnija gaitai un neģēļa
lišķīgiem soļiem.
***
Vakarā,
vējainā oktobra vakarā,
kad kāds piedzēries vīrs
stāvēja tumsā zem liepām
un nolaida renstelē
izdzerto alu.
Tanī vakarā
auto
steidzās tam garām,
nogrie˛ot ugunis.
Vientuļas jaunavas,
redzot to,
ierāva apkaklēs galvu.
Krītošās lapas
traucās pa ielām,
čaukstot kā zīdi.
Augstu paceltās
vientuļās lampas
gājēji
sajauca bieži ar zvaigznēm.
Kādā sapulcē
ieslavēts profesors
turēja runu par mūžību.
Operā
pabeidza “Bohēmas”
ceturto cēlienu.
Mērija Džonson un Dita Parlo
skūpstījās cēli uz ekrāniem.
Labākā bārā
iesāka tango
seši simti smaršotu pāru.
Kāda sieviete
Dzirnavu ielā
nolaida cenu par sevi
uz 30%.
Nomales krogā
kādam ar pudeli
pārsita galvu.
Kaimiņa ielā,
tērauda lietuvē,
strādniekam
norāva roku.
Un ziņoja radio:
atrasts, atrasts
radikāls līdzeklis
pret - grūtniecību.
Jeņķi Ņujorkas štatā
vairs neatzīst laulību
un
Meksikā sešdesmit ceturtais dumpis.
Vakarā,
oktobra vakarā,
kad kāds piedzēries vīrs
stāvēja tumsā
zem liepām
un nolaida renstelē
izdzerto alu.
Šovakar
Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.
Skvērā uz sola -
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaršas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi
debesīs zilās
stāv balti kā naktsreklos.
Jasmiņi smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos,mazos kā alga,
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.
Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.
Slikti
Slikti -
es, latviešu dzejnieks,-
par ko lai es dziedu?
Sirds mana
sausa un plāna
kā izkopta āda
atzveltnes krēslam.
Būtu es nēģeru dzejnieks,
dziedātu dziesmas
par lūpām,
kas tumšas un siltas
kā jūlija naktis
bez zvaigznēm un vēja,
dziedātu dziesmas
par jaunavu miesu -
brūno un stingro kā zemi,
dziedātu dziesmas
par brīvīdu tālo,
kā mākoņi gaisos -