būtu es nēģeru dzejnieks.
Bet tagad?
Tagad mums:
brīvība slikta,
jaunavas liesas,
kas lūpiņas krāso kā drēbi,
radiotorņi,
gumijas zoles,
ar kurām mēs ejam
klusi kā kaķi,
izjūtam klusi,
domājam klusi,
un nomirstam klusi.
Sievas
Tā kā rokā vēstule bez markas,
Stundām sēdu stacijā jau es
Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,
Savus kurvjus smaidot garām nes.
Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, nosūkājis džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.
Nez uz kādu nolādētu miestu,
Kur pat velns no garlaicības spļauj,
Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu
Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.
Viņu kājas,ziloniskās kājas,
Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:
Akmeņi zem viņām elpot stājas,
Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.
ˇel, ka Vernharns lielais savu sirdi
Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.
Kā viņš atkal pamielotu dzirdi
Pie šīm kājām, kuras ejot dim!
Un cik smagi sievu lielās gūžas
Līgojas un reibina kā rums
Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,
Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.
Viņu balsis skan kā trakas taures,
Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks.
Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,
Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.
Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, ko nosūkājis džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.
Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšpus ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretim
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit trīs grādu salā.
Jaunkundze,
ai, kaut jūs zinātu,
ka mana sirds
pukst
gluži tik ātri
kā jūsu pirkstiņi
uz Royal’a rakstāmās mašīnas,
pārrakstot ministra pavēli.
Bet viņa
sēdēja pretim
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit trīs grādu salā.
Kāda tai daļa gar subjektu
žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.
Viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries…
Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.
Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.
Aicinājums
Nesēdi vakarā,
draugs mans,
uz trepēm
un neveries zvaigznēs:
viņas
līdzīgas dzejniekiem,
kuri spīd tik pēc nāves.
Lūko,
pagraba dzīvoklī
sētnieki iededzina sveces
un sēstas pie galda,
zvanot kā tramvajs
ar karotēm
telēķos lētos.
Mikla
un plāna kā papīrs
uz trotuāriem
nosēstas gurusi migla.
Mēness
dzeltēns kā sviests.
Žēl,
ka nav līdz
na˛a un maizes,
bet
kas pēc tā aizies?
Sapņu dzeltēna sviestmaize
derētu tagad
man
labi.
Abi
tad sēdētu klusi mēs kopā.
Kā uz skrejošiem mākoņiem
dusētu galva man
uz taviem ceļiem.
Un tavus pirkstus
uz kvēlošās galvas
es justu
kā vēsas lietus lāses.
Skaties -
migla līdz mēnēsim
plāna
kā mušas spārns.
Kokiem bailes no tumsas,
viņi pārklāti sviedriem
aukstiem
kā misiņa rokturis salā…
Nesēdi,
draugs mans,
uz trepēm!
Istabā
iekuršu kamīnu
trīspadsmit pagalēm.