Noņemšu spilvenus abus
no gultas
un pārklāšu viņus
uz grīdas
ar segu,
ko atvedis esmu
no kirgīzu teltīm.
Velti
nakts gribēs iekāpt pa logu.
Aizvilkšu aizkarus priekšā,
mīkstus un biezus
kā matus.
Noaušu veikli
tev kājas
un atdošu pagultei
kurpes.
Sēdēsim abi
pie uguns
tik tuvu,
līdz drēbes
no kvēles sāks kūpēt
kā saskrieti zirgi.
Uz tavām lūpām
būs nolaidies
klusuma putns.
Manās acīs
tu
sēdēsi visa
kā klēpī.
Un
es tev runāšu stāstu
par zēnu,
kas staigāja apkārt pa sētām
un rādīja jokus.
Kāda dzīve
Uz Ģertrūdes ielas,
pie Miškinska mēbeļu fabrikas,
ejot pilns sāpju,
es panācu
pusmūža vīrieti -
kādu zemāku ierēdni
vai kāda veikala komiju,
jo bija jau septiņiem pāri
un saule zeltīja palodas.
Sejs
nopietns bij tam
līdz drūmumam,
kā kasierim miljonus noskaitot,
kā griezienu ķirurgam iesākot.
Un gāja viņš
lēnām,
kā noguris,
ar siļķēm un mārciņu cukura,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš sieva bij viņam mirusi:
sieva -
mīļā kā saule,
ar matiem
kā kļavu rudeņa lapas
gaišdzeltēniem,
kopš bij viņam dzīvoklis
neuzposts,
tukšs,
ar durvīm vaļā uz virtuvi,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš gāja viņš
lēnām,
kā noguris,
un nesa,
ar roku atbalstot,
uz labā pleca vēl puisīti,
nesa
kā Kristus Nācarietis
krustu
uz Golgātu.
***
Nu jūs man mīlīgi vaicājiet,
kamdēļ tik skarbs es
un kamdēļ tik briesmīgi lādos -
kā izsviests no kroga!
Tad, kad es aizskarts līdz galam -
vai lai es laipnis un vienaldzīgs esmu
tā kā no svārka kad nejauši norauta poga?
Kur tad jūs bijāt, kad sirdi man izsita
ārā no krūtīm,
izsita ārā kā glāzi no rokām, kā
acis no pieres…
sirdi - jā,
kur tad jūs bijāt?
Trīs grāmatas
Izdevu grāmatu skaistu
par mūžību, mākslu un dvēseli, izdevu, bet visi veikali asi kā viens atteicās
no manas grāmatas.
Bet vai es noskumu?
Nē!
Izdevu otru es
grāmatu -
grāmatu kvēlu
par brālību
palīdzību
cilvēces nākotni
un viņas kultūras cēlumu.
Tomēr velti
es meklēju viņu
veikala logos
starp romāniem brīnišķos sējumos,
modernām tintnīcām
un kinoskaistulēm liesām,
velti.
Un, kad es,
iegājis veikalā,
prasīju grāmatu,
savu grāmatu kvēlo,
jaunava smaršaina
kā pirmšķirīgs cigārs
ar maigu madonnas sejiņu
smaidīja:
- Kungs, te nav patversme
vai kustoņu glābšanas biedrība. -
Un tad
šinī miglainā rudeņa vakarā,
kad zem liepām uz bulvāriem
ziedu vietā
smaršoja tikai vairs
ielu meitenes
un auto drāzās no tumsas
ar divām kaistošām saulēm sev priekšā,
es,
mājās atgriezies,
norāvu zābakus, izsviezdams viņus pa logu,
pārdevu saimniecei mēteli
par savu istabu,
sēdos
un -
rakstīju darbu:
“Praktiskie padomi
valsts kases apzadzējiem,
vekseļu viltotājiem,
slepkavām,
nelaulātiem,
rakstniekiem iesācējiem,
caurkritušiem abitūrijā,
auto šoferiem un
deju nepratējiem.”
Divdesmit grāmatu magnāti
kāvās ap viņu
kā ap valsts pabalstu.
Un, kad šī grāmata iznāca,
tūkstošiem
mirdzošu
gaismas reklāmu
raidīja tautā
manas grāmatas vārdu.
Blakus
slavenām Dunlopa riepām,
Hlorodontpastai
un Hubigan brīnišķiem pūderiem
no visiem stūriem,
stabiem un vitrīnām
rēgojās pretim
jums mana seja,
šaura un liesa
pēc bezmiega naktīm
un pusdienām, ēstām tik sapņos.
Firmas
pieņemtie aģenti - kliedzēji
sauca:
- Lai dzīvo! -
Klaidoņi, skolnieki prātoja,
skatoties ģīmetnē svešā:
- Vai tas kāds jogs,
jauna badošanās ilguma rekordists,
varbūt bokseris japānis,
nākošais Dempseja pretinieks,
vai arī nenoķerts slepkava? -
Jaunkundzes dvesa:
- Ak, mūsu dvēseļu glābējs! -
Bet
viena moderna
tabakas fabrika
izlaida
no visu sliktākās tabakas
ar manu vārdu
savus labākos cigārus.
Nabadzības skaistums
Tu esi ballē,
Kur dāmas ar garām šlepēm,
Bet es,
Es te ārā uz trepēm.
Man salst
Un savādas iedomas rādās:
Es savās smadzenēs nositu divpadsmit suņus
Un ietinos viņu ādās.
Ielu klāj sniegs,
Vēss, čaugans biezpiens.
Es lieku galvu pie zirga purna,
Lai justu, kā smaršo siens.
Mīļā,
Tavas lūpas līksmē drusku rožaini mitras,
Bet es te uz ielas klusu un slepu
Sevi uzjautrinu ar klepu,
Un manas plaušas tev spēlē uz citras.
Mīļā,
Tev tur drīz kļūs par karstu.
Saki,
Vai sniega pārslas lai es tev tvarstu,
Kas apkārt te virmo,
Un tās tev nododu ar sulaini pirmo?
Bet tu smaidi,
Jo par mani nav ne jausmas,
Tu smaidi
Un lūdzi ko aukstu.