Un tad es redzu - šausmas -
Nāc laukā,
Es saku - nāc laukā.
Savu plaukstu
Es tev ar persiešu tepiķi klāšu
Un pats tur uz galvas stāšu,
Es tev zilganus tauriņus krāšu
Un sev uz ceļa
Mācītu ziloni dancināšu,
Tikai laukā,
Nāc laukā,
Jo es redzu:
Tev viens jauneklis pieiet,
Un noliecas pār tavu plecu:
- Ko darīsit nākošo vasaru? -
Kamdēļ es neesmu Kains?
Bet te sulainis
Ienāk ar saldējumu,
Kā lielu, dzeltēnu ihtiozaura asaru
Rožainā kristāla traukā.
Sirds,
Par ko es skumu?
Sapņi - mazas sudraba karotes,
Ar ko var paēst bez naudas.
Un es,
Es bez jaudas:
Caur stiklu, caur mūriem un telpu,
Kopā ar tevi
ēdu šo saldējumu.
Mīļā,
Vai tu jūti uz sava irbuļa manu elpu
Klūpam?
Tvaikoņi līgojas okeānos,
Bet es reibstu no viņu šūpām
Zvaigzne atspiežas ar savu staru man sānos -
Un pati kaut kur tālu, tālu.
Bet kas būs ar to jaunekli bālo?
Kas tur var būt kādam daļas
Gar simts kilo gaļas?
Mana mīļā, mana svētā un kairā
Par katru zvirgzdu un visu pasauli vairāk
Mīl savu saldējumu.
Sirds,
Par ko gan es skumu?
Balāde par ābolu smaržu
Benzīns.
Sētu un laikrakstu aroms.
Viss bulvāru garums
Dubļos tumšos kā melleņu vīns.
Splīns.
Debesis baltas kā marlis.
Es eju un skūpstu ar pazolēm ielu.
Vajag mēteli pārlikt,
Ja negribu pārejot nošķaidīt lielus.
Bet tad pēkšņi, kur uz stūra
Kādreiz rati stāv ar maizi,
Kur nāk aukstums vēss no mūra,
Un kur saule nokāpj laizīt
Brūno noteku un bruģi,
Kukaiņus un lapu pērnu,
Pēkšņi satieku es skuķi -
Mīļu, mazu, laipnu bērnu.
Viņai neliels groziņš rokās.
(Mākoņi virs namiem lokās.)
Un šai mazā, raibā grozā
Valgi, sarkani un rozā
Āboli guļ rindu rindā,
Guļ un tvīkst un smaržo vāri.
Ielu dubļos, tramu šķindā
Ko es netveru tos kāri,
Ko es kļuvis rāms un tūļīgs?
Vai man galvā prātu vietā
Sabāzti trīs salmu kūļi,
Jeb es, iemests trakā sietā,
Tieku mētāts, stumts un tramdīts,
Kā viens vecs un salauzts tramvajs?
Kamdēļ neņemu es plaukstās
Augļus apaļos un aukstos,
Augļus dzeltenos un sārtos
Un turpat kaut kādos vārtos,
Pagrabā vai sliktās trepēs
Neeju tos noēst slepen?
Kamdēļ? -
Smar˛a,
Dīvainā, valganā ābolu smarža
To neļauj man darīt.
Varbūt es nomiršu rīt jau vai parīt,
Un manas drēbes paliks par barību kodēm
Varbūt jau šodien:
Tepat uz ielas,
Uz trotuāra,
Kur vitrīnas lielas
Un kur samīta elpa guļ vāra,
Nomiršu klusi
Ar sirdi uz Daugavas pusi…
Bet tagad,
Tagad man liekas:
Mani dzeļ odzes,
Vai visas pasaules jūras man sakāpušas galvā un ļodzās,
Jeb es sūcu kādu iemidzinošu, skurbu misu:
Ābolu smarža
Valda pār pasauli visu.
Un kas man vairs riebīgās, siltās vērsmas un smakas,
Ko izvaiko durvis un akas,
Patrepju rīkles,
Asfaltu dubļainā mīkla
Un skursteņu nāsis?
Kas?
Pakārts savu savu iedomu kāsī,
Vēl miklu
Es nolasu rasu no laternu stikla
Un uzveru to savā pirkstā,
Lai rādītu citiem, kā dzirkst tā.
Sirdi,
Es pāršķeļu krūtis ar delnu,
Un izņemu laukā kā putnu.
Smiltis,
Smiltis es paņemu rokās,
Uzpūšu elpu
Un pieberu pienam kā sutnes.
Smar˛a.
Es redzu visu lietu gaitu un dzisu,
Ābolu smarža
Valda pār pasauli visu.
Smar˛a,
Dīvaina ābolu smarža,
Tu,
Kas sniedz maniem sapņiem, ko atsēsties, krēslu,
Ļaujies, ļaujies,
Lai tevi ņemu es saujās
Valgu un mīkstu kā rudens krēslu.
Un, kad es iešu pie savas mīļās viesos,
Pie miesas
Es tevi varēšu aiz pletkrekla aizlikt,
Lai viņa vairotu kvēli un kaisli.
Mīļās mute cirtīsies manī kā ābolā saldā
Un sūks;
Bet manas lūpas tad sirdi lūgs
Nomirt šai lielākā maldā.
Smar˛a,
Ābolu smarža
Valda pār pasauli visu,
Un es kļūstu kā telpa, kā telpa un visums.
Smar˛a.
Vai tā bij laime?
Abi
Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
Un labi.
Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
Plauktos
Grāmatās runājās burti,
Un putekļi,
Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
Meitenes sirdi
Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem,
No viņas lūpām
Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
Laime?
Vai tas bij klusums
Vai viņas acis brūnās,
Vai skūpsti, kas dusēja lūpās kā šūnās.
Laime?
Mākoņi slīdēja pāri tik zemu,
Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
Un satvēra elpu kā putnu.
Laime?
Bet kamdēļ es nespēju aizmirsties,
Aiziet projām no visa,
No telpas,
No istabas, kurā mēs bijām,
Paklājiem.
Kamdēļ vēl pasauli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?
Laikam tamdēļ, ka vārgs vēl es biju
Un nespēju to, ko es gribu.
Un tad es sapratu labi:
Viss,
Viss, ko es tveru,
Tikai nieki.
Un laime?
Mirkli logā ieniris putna spārns,
Reibums,
Sniegs.
Un tad es sapratu labi.
Pagalmā vējš
Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,
Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,