Un kaut kur tālumā
Drūmi
Auga jau skumjas kā Monblans.
Gredzens
Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.
Ienāci tu.
Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes
Pagrabos
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaidas kā zelts.
Iznāci tu un man teici:
- Šovakar būšu. -
Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
“Šovakar būšu” -
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.
Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.
Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces
- Sarkanu, zilu un melnu -
Es iededzu reizē.
Pārklāju guļu ar dzeltenu, porainu segu,
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis;
Bet blakus
Noliku soļu,
Uz kura var uzviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.
Un tad ienāci tu
Asa un pēkšņa kā caurvējš,
Kā smarša, kas aptumšo visu.
Ienāci tu.
No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.
Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūtu elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.
Pirkstā.
Daba
Un vienā vasarā,
Kad man par daudz kļuva savāda sirds,
Es aizgāju laukos.
Veselām dienām
Klīdu mežos pļavās,
Dzēru peļķes,
Ēdu mellenes,
Un manas pēdas kļuva biezas kā ozolu miza.
Un reiz,
Kad es, iegulies zālē,
Vēroju zilgmē, kā vēji auž mākoni mazu,
Mani satika vīrs,
Vecs,
Ar lāpstu pār pleciem.
Izdzirdis manu savādo sirdi,
Teica:
- Dēls, nāc man līdz,
Iesim strādāt.-
Un viņa vārdi nopūta pienenēm pūkas.
Un tā
Es visu to vasaras galu
Strādāju dziļi mežā,
Rokot ūdeņiem gultas.
Un tagad?
Tagad
Atkal es stāvu pilsētā bulvāra vidū
Un smaidu,
Jo nekas mani neuztrauc.
Man var staigule pieteikties līdzi,
Žīds,
Mani pagrūst var gājējs, pašpuika, džentlmens,
Mani var aptraipīt tramvaji, auto -
Vienalga.
Visu vasaru es esmu gulējis sūnās,
Glāstījis saknes,
Stāstījis pasakas sēnēm
Un lasījis rasu no lapām.
Visu vasaru mēness audis zeltu man acīs,
Un mūžība
Gulējusi man kā lapa uz pieres.
Vēl tagad
Pirksti man smaržo pēc medus,
Sirdī kā ābolā sēklas guļ miers,
Bet smadzenēs šūpojas
Ezeru mirdzošās miglas un dienvidu dvingas.
Brīnums
Zeme,
Zaļā, apaļā zeme,
Kad tevi noglāstīt vēlos,
Tad es nopērku gumijas bumbu
Veikalā mazā,
Kur kasiere smaida par naudu.
Un tad es izeju ielās
Ar gumijas bumbu virs galvas
Smaidošs,
Laimīgs.
Ormaņu zirgi izplestām acīm
Noskatās manī.
Suņi
Bariem skrien līdzi;
Bet mākoņi valgie
Ar elkoņiem atspiežas baznīcas torņos
Un vēro.
Bet es
Eju ar gumijas bumbu virs galvas
Smaidošs,
Laimīgs.
Saule spīd acīs,
Bet es redzu tikai - zemi;
Vēji pūš lūpās,
Bet es jūtu tikai - zemi.
Kurp es kāpju,
Vienalga,
Kalns, koki, ˛ogs,
Ormaņu kulba vai kiosks:
Es nesu zemi uz rokām un diezgan
Cilvēki nīcīgi nosmīn,
Bet bērni kliedz skaļi:
- Lūk, Čaks iet
Un zemi nes rokās! -
Un es eju.
Ar gumijas bumbu virs galvas;
Skūpstu to,
Un man liekas:
Tās pasaules maigākās lūpas;
Glāstu to,
Un man liekas:
Sievietes krūtis es skaru.
Zeme!
Un tad es nostājos ielā uz stūra,
Kur kādreiz bijusi telefonbūda, -
Un kliedzu:
-Ļaudis,
Kaķi, suņi un zvirbuļi,
Jūs, kas akmeņos mītat,
Nāciet:
Man zeme guļ rokās,
Nāciet skūpstīt to,
Nāciet ieelpot to,
Zemi,
Zaļo, apaļo zemi.
Ļaudis -
Un es redzu,
Kā rindās nāk
Kaķi, suņi, simtkāji, tārpi,
Zvirbuļi atlaižas baros,
Sēstas uz bumbas,
Bet ļaudis
Iet nīcīgi garām
Un nosmīn:
- Traks,
Viņam maiguma trūkst. -
Bet es stāvu uz stūra
Ar gumijas bumbu virs galvas.
Saule beidz spīdēt,
Bet es stāvu,
Lietus sāk līt,
Ilgi, ilgi,
Bet es stāvu
Un, kad tas beidz,
Es vēl esmu uz stūra
Ar spīdošu bumbu virs galvas.
Esmu
Tīrs, mirdzošs, valgs,
It kā viss rūgtums ar lietu
Būtu notekās zudis,
Esmu
Viens,
Brīnumam ticot.
Es alkstu citu veidu
Arvienu vairāk un vairāk
Man negribas cilvēkam būt.
Vārgums.
Par rožainu stārku
Kairā
Es vēlētos kļūt.
Kaut vai par mazu māju,
Kur dzīvo ģimenes trīs;
Vai krēsla kāju,
Kas salūzīs drīz.
Arvienu vairāk un vairāk
Man netīk par cilvēku būt.