Es duru ātrs, negausīgs un akls
Kā vērsis. Kliedziens. Atjēdzos. Kas tas?
Zem galda saimnieks guļ. Kur viņam kakls,
Dzer sirdi nazis mans bez atmaņas.
Kā tas var būt? Ko lai es tagad daru?
Bēgt? Apkārt pūlis mežonīgs un traks.
No galda kausus rausdams nost ar sparu,
Kliedz Fransuā, pilns vīna, skurbs un ass:
- Ja tava miesa nebūtu par sliktu
Pat bendes lielam asins zābakam,
Es tevi tūkstoš daļās sacirst liktu
Šim zobenam! -
Un skaļi smej. Ņirdz viņam mīļā līdzi.
Kas tiem vairs vīns, uz grīdas izlietais,
Kas viņiem pūlis, kaut tas arī īdzīgs:
Tie laimīgi un dzidri smej kā gaiss.
- Ej, zūdi, - sauc, - kā smiltis zūd pret vēju.
Jūs, kalpi, klausiet, kas te īsti ir.
Es jūsu krodzinieku nonāvēju.
Lai nāk tas šurp, kas arī grib vēl mirt. -
Uz galda draugs un viņa trakais zobens.
Stingst pūlis, skarba pārsteiguma mākts.
Viņš pamāj man. Kā saule draugam zobi,
Kad ļaudīm saka: - Laidiet. Viņš ir āksts. -
Kā vārti pūlis paveras. Bez māju
Es kustos turp, kur slieksnis augsts un jauns.
Tur pakrītu un palieku bez kāju:
Kā izkapts nopļauj mani naids un kauns.
Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei
Adrese: Ziepnieku kapi
Mana vēstule nebūs sevišķi gara,
Un es viņu rakstīšu lieliem burtiem.
Diez
Vai tev augšā brilles ir līdz?
Cilvēki jau tādi savādi,
Bērēs viņi raud
Un neredz,
Kas mironim vajadzīgs.
Piedod,
Ka es nezinu tava kapa vietu.
Tavas nāves laikā es biju izbraucis,
Un, kad es, atgriezies Iļģeciemā,
Aizgāju uz tavu māju,
Neviens vairs par tevi nekā nezināja.
Tava mazmeitiņa
Bija aizbraukusi uz laukiem strādāt.
Viņai piedzimis bērns,
Zini -
No nelieša Melnā Jankas ( vecmāmiņa lasot nopūšas).
Tas neliekas ne zinis,
Pīpē tāpat,
Ēd saulenes
Un vakaros spēlē mandolīnu.
Bērns ļoti vārgs.
Labāk jau būtu, ja tu viņu pieņemtu.
Es tevi neesmu aizmirsis.
Vienmēr,
Kad es eju garām tam stūrim,
Kur tu tupēji zema un kupla kā krūms,
Man prātā nāk tava seja,
Sīkām, mazām rieviņām pilna,
Tava balss dreboši dziedošā
Un tavi paldievs,
Dievvārdiem pilni kā skudrām.
Es, es jau zinu, ko tu velies man vaicāt.
Kopš tu mirusi,
Tavā mājā, kur tu dzīvoji Iļģeciemā,
Viss vēl pa vecam.
Tikai tās ārpusi
Saimnieks pārkrāsojis par jaunu,
Un vecā Ilstere
Pārgājusi dzīvot pie Kaneniekiem.
Uz tā stūra,
Kur tu sēdēji agrāk,
Tagad uzcelts mazs, iebrūns kiosks,
Tāds kā bērns,
Viņā sēd meitene
Jauna, gaišiem, mirdzošiem matiem.
Tā prot smaidīt
Un, izsniedzot laikrakstus,
Parāda savus slaidos, valganos pirkstus
Ar maigu, saulainu ādu.
Kiosks tirgojas labi.
Bet jaunie cilvēki,
Kas nāk viņā iepirkties,
Kavējas pārāk ilgi.
Un atejot
Viņu sejās elpo savāda, vizoša gaisma.
Mani draugi dzejnieki,
Kad saņēma ziņu par tavu nāvi,
Piedzērās krogā,
Sasita traukus,
Runāja muļķības
Un sauca tevi par avīžu māmiņu.
Bet tu nedusmo!
Ko viņiem citu bij darīt?
Baznīcā iet,
Nolikt uz tavu darba vietu vaiņagu,
Skumt?
Viņi ir vāji.
Tava recepte - petroleja - pret reimatismu
Man neder.
Labās kājas celis man tāpat knikst,
It kā tur iekšā kāds sēdētu
Un grieztu sev nagus.
Bet par to runāsim vēlāk,
Kad es būšu tur augšā pie tevis.
Un tas laikam notiks jau drīz.
Draud izcelties jauns pasaules karš.
Es iešu uz fronti
Un pie tevis varbūt pēc tam.
Bet tas nekas,
Diezgan jau esmu nīdies,
Skūpstījis meitenes,
Bijis bailīgs un lieks,
Diezgan,
Man nekas nebūtu pretim
Aiziet tur augšā pie tevis.
Tur mēs spēlētu abi uz durakiem,
Sūkātu konfektes, kas tev tā patīk.
Un, kad tas mums apniktu,
Es tev dziedātu dziesmu par Transvāli
Un trimšķinātu uz ģitāras.
Vakaros
Es tev atnestu ūdeni,
Ko aplaistīt tavas vecās mirtes un flokšus.
Atraksti,
Vai tev tur nav sasities kāds puķu pods;
Pie viena gājuma es tev varētu atnest
Citu, jaunu līdz.
Tagad es beigšu.
Ja tu tomēr
Manu vēstuli nevari izlasīt,
Pasauc Ziemeļnieku Jāni!
Tas tev palīdzēs.
Viņš slaids, mīļš jauneklis
Ar melnām brillēm
Un klausa uz vārda - dzejnieks.
Lūzums
Nu gribu teikt un atkal būt tāds pats,
Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.
O, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,
Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.
O, tas bij laiks, kad smiltis skart un likt
Man gribējās uz lūpām sev un pieres, -
Cik ātri mācējis es tomēr palikt slikts -
Bez senā skurbuma un vēsā miera!
Man tikai skumjas tagad galvu liec;
Sen izdzerts vīns, kas bija ieliets kausā.
Ja atplaukst pretim sarkans lūpu zieds,
Man mute, mute tomēr paliek sausa.
Nē. Gribu teikt un atkal būt tāds pats,
Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.
Jā, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,
Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.
***
Pēc gada gads. Bet tukšums sirdī savāds.
Nez vai tā mīla, pagurums vai lāsts.
Jeb nojauta, ka nav nekā vairs sava,
Bet elpā smok kaut kas vēl neatvāzts.
Es labi jūtu, kaut kur dvesmo rozes,
Bet man no loga pelēks aukstums velk.
Man stīvie pirksti papirosu groza,
Uz zobiem dūmi brūnas zeķes velk.