Maikls Skots
Alķīmiķis
Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi
Es esmu leģenda
Nāvei uz mani nav nekādu tiesību, slimība nevar skart mani. Paskatieties uz mani tagad, un jums būs grūti noteikt manu vecumu, lai gan esmu dzimis tā Kunga 1130. gadā, vairāk nekā pirms sešsimt septiņdesmit gadiem. Savā laikā esmu nodarbojies ar daudziem arodiem: esmu bijis gan ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs un zaldāts, valodu un ķīmijas skolotājs, gan likuma ierēdnis, gan zaglis.
Bet pirms visa tā es biju alķīmiķis. Es biju Alķīmiķis.
Mani atzina par lieliskāko Alķīmiķi visi — karaļi, princese, biju imperatoru un paša pāvesta pieprasīts. Es spēju pārvērst parastu metālu zeltā, es varēju vienkāršus akmeņus darīt par vērtīgiem dārgakmeņiem. Vēl vairāk: es atklāju nemirstības noslēpumu, dziļi paslēptu senā maģijas grāmatā.
Šobrīd mana sieva Perenele ir nolaupīta un grāmata nozagta.
Bez grāmatas viņa un es — mēs novecojam. Pilnmēness laikā mēs novītīsim un nomirsim. Un, ja nomirsim, ļaunums, pret kuru mēs tik ilgi cīnījāmies, triumfēs. Veco rase pieprasīs Zemi atpakaļ un aizslaucīs cilvēci prom no šīs planētas.
Bet es nepadošos bez cīņas.
Es esmu nemirstīgais Nikolass Fleimels.
No Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas, rakstītas šajā dienā, otrdienā, 31. maijā Sanfrancisko,
manis pieņemtajā pilsētā
,
Ceturtdiena, 31. maijs
1. NODALA
— Labi, tad atbildi man vismaz uz šādu jautājumu: kāpēc gan lai Sanfrancisko kāds vilktu mugurā mēteli vasaras vidū? — Sofija Ņūmena runādama piespieda pirkstus pie Bluetooth austiņas.
Kontinenta otrā malā viņas draudzene Elli, lietpratēja modes jautājumos, lietišķi noprasīja:
— Kāda veida mēteli?
Slaukot rokas dvielī, kas bija aizbāzts aiz priekšauta jostiņas, Sofija iznāca no tukšās kafejnīcas aizletes un devās pie loga, vērodama vīriešus, kas parādījās no mašīnas ielas pretējā pusē.
— Milzīgi, melni vilnas mēteļi. Vēl viņiem ir melni cimdi un cepures. Un saulesbrilles. — Viņa piespieda seju pie stikla. — Pat šajā pilsētā tas ir pārāk dīvaini.
— Varbūt viņi ir no apbedīšanas kantora? — ieminējās Elli; mobilajā telefonā balss paukšķēja un klikšķēja. Sofija dzirdēja fonā skanam kaut ko skaļu un nomācošu — Lacrimoso varbūt vai arī Amorphis. Elli tā arī vēl nebija tikusi pāri savai gotikas fāzei.
— Varbūt, — atbildēja Sofija ne pārāk pārliecinoši. Kamēr viņa runāja ar savu draudzeni, pirms dažiem mirkļiem ievēroja neparasta izskata auto. Tas bija garš un spīdīgs un izskatījās kā no vecas melnbaltas kinofilmas. Kad tas pabrauca garām logam, saules gaisma, atspīdot no tonētajiem stikliem, uz mirkli izgaismoja kafejnīcas interjeru siltā zeltaini dzeltenīgā tonī, apžilbinot Sofiju. Mirkšķinādama acis, lai aizdzītu melnos plankumus, kas dejoja acu priekšā, viņa vēroja, kā mašīna kalna pakājē apgriezās un lēni brauca atpakaļ. Bez skaņas tā apstājās tieši mazā grāmatu veikaliņa priekšā ielas pretējā pusē.
— Varbūt tā ir mafija, — dramatiskā balsī ieminējās Elli. — Mans tēvs zina kādu no mafijas. Bet tas brauc ar Prius,— viņa piemetināja.
— Šis te noteikti nav Prius,— Sofija sacīja, atkal paskatīdamās uz auto, divi milzīgi vīri stāvēja uz ielas, ievīstījušies garos mēteļos, cimdos un cepurēs, viņu acis bija paslēptas aiz lielām saulesbrillēm.
— Varbūt viņiem vienkārši salst, — Elli iedomājās, — vai Sanfrancisko nav kļuvis vēsi?
Sofija Ņūmena paskatījās uz pulksteni un termometru pie sienas aiz letes. — Ir divi un piecpadsmit te… un astoņdesmit viens grāds, — viņa sacīja. — Tici man, šeit nav auksti. Viņi laikam mirst. Pagaidi, kaut kas notiek.
Aizmugurējās durvis atvērās, un vēl kāds vīrs, pat lielāks nekā divi pirmie, veikli izkāpa no auto. Kad viņš aizvēra durvis, saulesgaisma uz mirkli skāra tā seju, un Sofija paguva saskatīt neveselīga izskata pelēcīgi baltu ādu. Viņa noregulēja austiņā skaļumu. — Labi. Tev vajadzētu redzēt, kas patlaban izkāpa no auto. Milzīgs vecis ar pelēku ādu. Pelēku. Tas varbūt visu izskaidro. Varbūt viņiem ir kāda ādas slimība.
— Es redzēju Natiotial Geographic dokumentālu filmu par cilvēkiem, kuri nevar uzturēties saules gaismā… — iesāka Elli, bet Sofija viņā vairs neklausījās.
No mašīnas izkāpa ceturtā figūra.
Tas bija mazs, uzcirties vīrietis, ģērbies lieliskā, ogļu melnā uzvalkā un vestē, kas izskatījās mazliet vecmodīgi, bet acīm redzami bija speciāli šūti viņam. Tēraudpelēkie mati bija atglausti no kaulainās sejas un saņemti ciešā astē, bet koptā trīsstūrveida, gandrīz melnā, tikai dažviet pelēku šķipsnu izraibinātā bārda slēpa muti un zodu. Viņš nozuda zem svītrainās audekla nojumes, kas noēnoja grāmatu slieteņus veikala ārpusē. Vīrietis paņēma košu grāmatu mīkstos vākos un pagrozīja rokās, Sofija ievēroja, ka viņš valkā pelēkus cimdus. Saulē iemirdzējās pērļu apročpoga.
— Viņi ieiet grāmatu veikalā, — Sofija sacīja klausulē.
— Vai Džošs joprojām tur strādā? — nekavējoties pajautāja Elli.
Sofija ignorēja pēkšņo interesi draudzenes balsī. Fakts, ka labākajai draudzenei patika viņas dvīņubrālis, bija tā kā mazliet savāds. — Jā, es aiziešu pie viņa un noskaidrošu, kas notiek. Es tev pēc tam piezvanīšu. — Sofija izslēdza telefonu, izņēma austiņu un, izklaidīgi berzējot silto ausi, kā fascinēta skatījās uz mazo vīru. Viņā bija kaut kas… kaut kas dīvains. Varbūt viņš ir modes dizainers, Sofija prātoja, vai filmu producents vai varbūt rakstnieks — viņa bija ievērojusi, ka dažiem rakstniekiem patika tērpties savādās drēbēs. Viņa dos tam piecas minūtes, lai viņš varētu ieiet veikalā, tad zvanīs savam dvīņubrālim, lai uzzinātu ko vairāk.
Sofija jau gatavojās aizgriezties, kad pelēkais vīrs pēkšņi apmetās apkārt un, šķiet, blenza tieši uz viņu. Tā kā viņš stāvēja zem nojumes, seja bija ēnā, tomēr pavisam īsu mirkli šķita, ka viņa acis kvēlo.
Sofija zināja — tikai zināja —, ka mazajam pelēkajam vīram nekādi nebija iespējams viņu redzēt, jo viņa stāvēja ielas pretējā pusē aiz loga rūts, kas mirdzēja pēcpusdienas saulē. Viņa noteikti nebija saskatāma tumsā aiz loga.
Un tomēr…
Un tomēr tajā īsajā mirklī, kad viņu acis sastapās, Sofija sajuta, kā saslienas visas sīkās spalviņas uz muguras, rokām un pleciem, un aukstu dvašu pieskārāmies skaustam. Viņa ar rokām apskāva plecus un pagrozīja galvu mazliet uz vienu un otru pusi, blondo matu cirtām noviļņojoties pāri vaigiem. Kontakts ilga tikai sekundi, iekams pelēkais vīrs novērsās, bet Sofijai šķita, ka viņš bija skatījies tieši uz viņu.
Mirklī, vēl pirms pelēkais vīrs un trīs drēbēs ievīstījušies viņa pavadoņi pazuda grāmatveikalā, Sofijai jau bija skaidrs, ka viņai šis cilvēks nepatīk.
Piparmētra.
Un sapuvušas olas.
— Cik pretīgi! — Džošs Ņūmens stāvēja grāmatveikala pagrabtelpas centrā un dziļi ievilka elpu. No kurienes nāca šī smaka? Viņš pavērās apkārt uz augstajiem plauktiem, pilniem ar grāmatām, un prātoja, vai kaut kas būtu aizrāpojis aiz tiem un nobeidzies. Kas vēl varētu tik pretīgi smirdēt? Mazais norobežotais pagrabs vienmēr bijis sauss un nedaudz odis pēc pelējuma, gaisā varēja jaust veca, no sausuma negluda papīra smaržu, sajaukušos ar spēcīgu vecu ādas sējumu un putekļiem klātu zirnekļu tīklu aromātu. Džošam vienmēr patika pagraba smaka; viņš uzskatīja to par siltu un tīkamu, gluži kā kanēļa un citu garšvielu aromātu, kas saistījās ar Ziemassvētkiem.