Piparmētra.
Asa un tīra smarža, kas izlauzās cauri pagraba gaisotnei. Tā bija jaunas zobu pastas smarža vai to zāļu tēju smarža, ko viņa māsa gatavoja kafijas veikalā pāri ielai. Tā bija spēcīgāka par ādas un papīra smaržu, tā bija tik stipra, ka lika Džoša nāsīm kņudēt; viņam šķita, ka tūlīt šķaudīs. Džošs veikli izņēma iPod austiņas. Šķaudīt ar austiņām nebija laba ideja: ausis aizkristu.
Olas.
Puvušas un smirdošas — viņš atpazina vecu olu sērūdeņraža smaku. Tā nomāca tīro mētras smaržu…un tā bija pretīga. Džošs juta, ka smirdoņa apņem mēli un lūpas un galva sāk niezēt, it kā kaut kas rāpotu pa to. Džošs izlaida pirkstus caur saviem pinkainajiem gaišajiem matiem un nodrebinājās. Droši vien aizdambējušās notekcaurules, viņš nodomāja.
Atstājis austiņas kūļājoties pār pleciem, Džošs pārbaudīja grāmatu sarakstu, ko turēja rokās, un tad atkal palūkojās uz plauktiem: Čārlza Dikensa Kopoti raksti, divdesmit septiņi sējumi sarkanos ādas vākos. Kur gan lai viņš tos atrod?
Džošs grāmatveikalā strādāja gandrīz divus mēnešus, un tomēr viņam joprojām nebija ne mazākās nojausmas, kur kas atradās. Te nebija nekādas sistēmas… vai drīzāk te bija sistēma, bet tā bija zināma tikai Nikam un Perijai Flemingiem, mazā grāmatu veikala īpašniekiem. Niks un viņa sieva dažu minūšu laikā spēja atrast jebkuru grāmatu gan veikalā, gan pagrabtelpā.
Piparmētru vilnis, tūlīt aiz tā sapuvušās olas atkal pārņēma gaisu. Džošs ieklepojās un juta, ka sāk asarot acis. Tas nav izturams!
Iebāzis grāmatu sarakstu vienā džinsu kabatā un austiņas otrā, viņš lavierēja caur grāmatu kaudzēm un kastēm kāpņu virzienā. Viņš nespēja vairs ne minūti šeit, lejā, šajā smirdoņā pavadīt. Džošs ar plaukstām berzēja acis, kas tagad jau stipri sūrstēja. Sagrābis kāpņu margu, viņš metās augšā. Džošam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu vai arī nāksies vemt, bet savādi — jo tuvāk viņš nāca kāpnēm, jo spēcīgākas kļuva smakas.
Viņš pabāza galvu ārā pa pagrabtelpas durvīm un paskatījās apkārt.
Un tajā mirklī Džošs Ņūmens saprata, ka pasaule nekad vairs nebūs iepriekšējā.
2. NODALA
Džošs lūkojās pāri pagraba malai, acis asaroja no sērūdeņraža un piparmētru smakas. Pirmais iespaids bija visai neparasts, šķita, ka parasti tik klusais veikals nu ir pārpildīts: četri vīri stāvēja ar seju pret Nīku Flemingu, veikala īpašnieku, trīs no tiem milzīgi un lempīgi, viens mazāks un pēc izskata ļauns. Džošs pirmajā brīdī nodomāja, ka veikals tiek aplaupīts.
Viņa boss Niks Flemings stāvēja grāmatveikala vidū ar skatu pret pārējiem. Viņš bija diezgan parasta izskata vīrietis. Vidēja auguma un komplekcijas, bez jebkādām sevišķām pazīmēm, ja neskaita acis, kas bija gaužām blāvas, gandrīz pavisam bezkrāsainas. Melnie mati īsi apcirpti, un uz zoda vienmēr rēgojās nelieli bārdas rugāji, it kā viņš pāris dienu nebūtu skuvies. Arī ģērbies bija kā parasti — vienkāršos, melnos džinsos, brīvā, melnā T kreklā, kas reklamēja pirms divdesmit pieciem gadiem notikušu koncertu, kājās — apbružāti kovbojzābaki. Uz kreisās rokas — lēts elektronisks rokas pulkstenis, uz labās — smagnēja sudraba ķēžveida aproce kopā ar divām noplukušām daudzkrāsainām draudzības aprocēm.
Viņam pretī stāvēja mazs, pelēks vīrs smalkā uzvalkā.
Džošs saprata, ka tie nerunā ne vārda… un tomēr starp viņiem kaut kas notika. Abi vīri stāvēja nekustīgi, abiem rokas pie ķermeņiem, elkoņi piespiesti sāniem, plaukstas pavērstas uz augšu. Niks atradās veikala vidū, pelēkais vīrs stāvēja tuvu durvīm, bet viņa trīs melnos mēteļos tērptie pavadoņi ap viņu. Savādi, abu vīru pirksti kustējās, raustījās, ņirbinājās, it kā tie kaut ko ātri drukātu, īkšķis berzējās pret rādītājpirkstu, mazais pirkstiņš pieskārās īkšķim, rādītājpirksts un mazais pirkstiņš izstiepti. Fleminga plaukstās veidojās zaļas miglas dūmaka un mutuļi, tad, izveidojot krāšņu rakstu, tie plūda uz grīdu un izlocījās kā čūskas. Pretīgi dzeltenīgas nokrāsas dūmi cēlās un plūda no pelēkā vīra cimdotajām rokām, izšļakstoties pret koka grīdu kā netīrs šķidrums.
No dūmiem cēlās smirdoņa, kas piepildīja gaisu ar piparmētras un sērūdeņraža smaku. Džošs sajuta, ka vēders saraujas, un viņš norija siekalas, puvušo olu smakas bija diezgan, lai viņš sāktu rīstīties.
Tad gaiss starp abiem vīriem iemirgojās zaļos un dzeltenos dūmu mutuļos, un, kur vien tie pieskārās, sprēgāja un šņāca dzirksteles. Fleminga pirksti kustējās, un viņa plaukstā parādījās gara spieķveida dūmu nūja. Viņš ātri, sēcoši uzpūta dīvainajam veidojumam, un tas pacēlās gaisā, dažādos veidos izlocīdamies galvas augstumā starp abiem vīriem. Pelēkā vīra īsie druknie pirksti izbungoja savu ritmu, un no viņa rokām izgriezās dzeltena zibens bumba un aizmetās projām. Tā pieskārās zaļajam dūmu spieķim, kas vienā mirklī apvijās ap bumbu. Uzreiz izšāvās liesmas, atskanēja blīkšķis… un neredzams trieciens aizmeta abus vīrus atmuguriski pāri istabai, atsitot pret grāmatu galdiem. Parastās spuldzes pārsprāga, bet dienas gaismas spuldzes sabirza drumslās un kā stikla lietus nolija uz grīdas. Divi logi izbira uz āru, bet ducis citu mazo logu rūšu saplaisāja kā zirnekļa tīkls.
Niks Flemings nogāzās uz grīdas pie pagraba durvīm, gandrīz uzkrizdams virsū Džošam, kas kā sastindzis stāvēja uz pakāpieniem šausmās un izbīlī plati ieplestām acīm. Kad Niks uzrausās kājās, viņš grūda Džošu lejā pa kāpnēm. — Paliec lejā, vienalga, lai kas arī notiktu, paliec lejā, — Niks čukstēja, viņa angļu valodai bija nenosakāms akcents. Tad Niks pagriezās, iztaisnojās, un Džošs redzēja, kā viņš pavērš uz augšu savu labo plaukstu, pieliek to tuvu sejai un uzpūš. Pēc tam veic mešanas kustību uz telpas vidu, it kā sviestu bumbu.
Džošs pastiepa kaklu, sekojot kustībai. Bet tur nebija ko redzēt… un tad likās, it kā no istabas būtu izsūknēts viss gaiss. Grāmatas pēkšņi novēlās no tuvējiem plauktiem, sastūmās nekārtīgā kaudzē istabas vidū, ierāmētās gravīras tika norautas no sienām, smagais vilnas tepiķis pacēlās uz augšu un tika ievilkts istabas vidū.
Un tad visa kaudze eksplodēja.
Divi lielie vīri melnajos mēteļos saņēma visu eksplozijas triecienu. Džošs vēroja, kā grāmatas, dažas smagas, cietos vākos, citas mīkstas un asām malām, lidoja ap viņiem kā dusmīgi putni. Viņš pat saviebās līdzjūtībā, kad viens svešais dabūja smagu triecienu ar vārdnīcu pa seju. Grāmata tam norāva cepuri un saulesbrilles… atsedzot nedzīvu, blāvi pelēku ādu un acis, kas līdzinājās slīpētiem akmeņiem.
Džošs pēkšņi saprata, ka tie patiesi bija akmeņi.
Viņš pagriezās pret Niku Flemingu, un, kad boss paskatījās uz viņu, jautājums jau bija uz mēles. — Paliec lejā, — Niks pavēlēja. — Viņš ir atvedis golemus. — Niks Flemings pieliecās, jo pelēkais vīrs tajā brīdī pāri istabai sūtīja trīs dzeltenus pīķveida enerģijas asmeņus. Tie iztriecās cauri grāmatu plauktiem un iedūrās koka grīdā. Viss, kam tie pieskārās, uzreiz sāka pūt un trūdēt. Ādas vāki plīsa un ira, papīrs nomelnēja, koka grīdas dēļi un plaukti izkalta un sabirza putekļos.
Flemings aizmeta vēl vienu neredzamu bumbu uz istabas stūri. Džošs Ņūmens skatījās līdzi bosa roku kustībai. Kad neredzamā bumba drāzās pāri istabai, to noķēra gaismas stars, un īsu mirkli viņš redzēja, ka bumba spīguļo — zaļa un slīpēta kā smaragda lode… Tad bumba izlidoja ārā no saules kūļa un atkal pazuda. Šoreiz, kad tā atsitās pret grīdu, efekts bija vēl drausmīgāks. Nebija ne skaņas, bet visa ēka sašūpojās. Galdi ar lētām grāmatām mīkstos vākos pārvērtās sērkociņu skaliņos, papīra strēmeles piepildīja gaisu kā ar dīvainiem krāsainiem konfekšu papīriņiem. Divi melnie vīri — golemi — tika atsisti pret plauktiem ar tādu triecienu, ka pār viņiem nobira grāmatu kaudzes, bet trešais — lielākais — tik spēcīgi triekts pret durvīm, ka izlidoja ārā uz ielas.