Tad klusumā, kas pēc tam iestājās, bija sadzirdami cimdotu roku aplausi. — Es redzu, Nikolas, tu esi izkopis šo tehniku. — Pelēkais vīrs runāja angliski, bet īpatnējā ritmā.
— Es trenējos, Džon, — Flemings sacīja, slīdot atvērto pagraba durvju virzienā, vienlaikus norādot Džošam Ņūmenam kāpt zemāk pa kāpnēm. — Es zināju, ka tu agrāk vai vēlāk sameklēsi mani.
— Es tevi meklēju jau ļoti sen, Nikolas. Tev ir kaut kas, kas pieder mums. Un es to gribu dabūt atpakaļ.
Griestos virs Fleminga un Džoša galvām sitās sudrabaini dzelteni dūmi. Pretīgs melns apmetuma gabals virmuļodams krita lejā kā smaga sniegpārsla.
— Es to sadedzināju, — Flemings sacīja, — sadedzināju jau pirms daudziem gadiem. Viņš pagrūda Džošu vēl zemāk pa kāpnēm, tad aizvēra virs sevis slīdošās durvis, ieslēgdams abus pagrabā. — Neko nejautā, — Niks Flemings brīdināja, puskrēslā viņa blāvās acis spīdēja. — Ne tagad. — Notvēris Džošu aiz rokas, Niks aizvilka viņu tumšākajā grāmatveikala pagraba stūri, abām rokām saņēmis plaukta sekciju, stūma to uz priekšu. Atskanēja klikšķis, un plaukts atvērās uz āru, atklājot aiz tā paslēptas kāpnes. Flemings mudināja Džošu doties uz priekšu tumsā. — Ātri, tagad ātri un klusi, — viņš brīdināja. Pats sekoja Džošam ejā un aizvēra plauktu aiz sevis tieši tajā brīdī, kad pagraba durvis pārvērtās smirdīgā melnā šķidrumā un sāka tecēt lejā pa kāpnēm, izplatot drausmīgu sērūdeņraža smaku.
— Uz augšu, — Nika Fleminga balss skanēja silti pie Džoša auss. — Kāpnes ved uz tukšo veikalu blakus mūsējam. Mums jāpasteidzas. Dī vajadzēs tikai dažus mirkļus, lai saprastu, kas noticis.
Džošs Ņūmens pamāja ar galvu: viņš zināja to veikalu. Ķīmiskā tīrītava bija tukša visu vasaru. Viņam bija simtiem jautājumu, un neviena atbilde no tām, kas šaudījās galvā, nebija apmierinoša, jo tajās visās bija viens un tas pats biedīgais vārds: maģija. Viņš tikko bija redzējis, kā divi vīri viens pret otru mētā kaut kādas — enerģētiskas — bumbas un pīķus. Viņš bija liecinieks postījumiem, ko šīs enerģijas izraisīja.
Džošs bija aculiecinieks maģijai.
Bet, protams, ikviens zināja, ka maģijas vienkārši nav un nevar būt.
3.NODALA
Kas bija šī pretīgā smaka?
Sofija Ņūmena jau gribēja likt Bluetooth austiņu atpakaļ ausī, bet tajā brīdī dziļi ievilka elpu un sastinga izplestām nāsīm. Viņa tikko kā bija saodusi kaut ko drausmīgu. Aizverot telefonu un liekot austiņu kabatā, Sofija pārliecās pāri atvērtai melnās tējas burkai un ieelpoja.
Sofija strādāja "Kafijas tasē", kopš abi ar brāli uz vasaru bija ieradušies Sanfrancisko. Darbam nebija ne vainas, nekā īpaša. Lielākā daļa pircēju bija jauki, daži bija nejēgas, pāris — klaji rupji, bet darba laiks bija labs un alga bija laba, dzeramnauda jo labāka, un veikalam bija vēl tā priekšrocība, ka atradās tieši pāri ielai, kur strādāja viņas dvīņubrālis. Pagājušā gada decembrī abi bija nosvinējuši piecpadsmit, un nu jau bija sākuši krāt naudu savam auto. Viņi aprēķināja, ka tas varētu aizņemt vismaz divus gadus — ja vien nepirktu nevienu CD, DVD, spēles, apģērbus vai kurpes, kas bija Sofijas lielā vājība.
Parasti kopā ar viņu bija vēl divi darbinieki, bet viens pirms kāda laika bija aizgājis mājās, jo jutās slikti, un Bernisa, kurai piederēja veikals, pēc pusdienlaika burzmas devās pie vairumtirgotājiem, lai iegādātos jaunus tējas un kafijas krājumus. Viņa bija apsolījusi būt atpakaļ pēc stundas, bet Sofija labi zināja, ka tas aizņems vismaz divtik.
Šai vasarā Sofija bija iemācījusies pazīt dažādu veikalā nopērkamu eksotisku tēju un kafiju smaržas. Viņa varēja atšķirt Earl Grey no Darjeeling, juta starpību starp Javas un Kenijas kafijām. Sofijai patika kafijas smarža, bet viņa nevarēja ciest tās rūgto garšu. Sofijai labāk garšoja tēja. Pēdējās pāris nedēļās viņa pakāpeniski bija nogaršojusi visas tējas, sevišķi augu tējas ar augju garšu un to neparastajām smaržām, bet tagad kaut kas smakoja pretīgi un šķebīgi.
Gandrīz kā sapuvušas olas.
Sofija pacēla metāla kārbu ar beramo tēju pie sejas un dziļi ieelpoja. Spirdzinošais Assam aromāts ieplūda rīkles galā; smaka nenāca no turienes.
— Tā ir domāta dzeršanai, nevis ieelpošanai.
Sofija pagriezās un ieraudzīja Periju Flemingu ienākam veikalā. Perija Fleminga bija slaida, eleganta sieviete, kas varēja būt jebkurā vecumā starp četrdesmit un sešdesmit. Bija skaidri redzams, ka viņa kādreiz bijusi skaista un vēl joprojām bija apburoša. Perijai bija tik dzidras un izteikti zaļas acis, kādas Sofija nekad nevienam nebija redzējusi. Kādu laiku Sofija pat bija prātojusi, vai šī sieviete, būdama jau krietni gados, nenēsā krāsainas kontaktlēcas. Perijas mati kādreiz bijuši ogļu melni, bet tagad tos caurvija sudraba pavedieni. Un viņa tos valkāja interesanti sapītā bizē, kas aizmugurē sniedzās gandrīz līdz dibenam. Perijas zobi bija mazi un perfekti, pie acīm vīdēja sīkas smieklu grumbiņas. Viņa vienmēr bija ģērbusies daudz elegantāk nekā viņas vīrs, šodien viņai mugurā bija vasaras kleita bez piedurknēm piparmētru krāsā, kas ļoti piestāvēja acīm; Sofijai šķita, ka kleita ir no dabiskā zīda.
— Es tikai nodomāju, ka tā savādi ož, — Sofija sacīja. Viņa paošņāja tēju vēlreiz. — Tagad smaržo labi, — viņa piebilda, — bet pirms mirkļa man šķita, ka šeit smako kā… kā… sapuvušas olas.
Sofija runājot raudzījās Perijā Flemingā. Viņa pārsteigta pamanīja, kā sievietes spilgti zaļās acis plati iepletās un tā aši apmetās apkārt, lai paskatītos pāri ielai… tieši tajā brīdī, kad grāmatveikala visas mazās logu rūtis pēkšņi saplaisāja, bet divi lielie logi vienkārši izsprāga un pārvērtās putekļos. Uz ielas izvēlās zaļi un dzelteni dūmu mutuļi, un gaisu piepildīja puvušu olu smirdoņa. Sofija sajuta arī otru dvesmu, tā nepārprotami bija asa svaigu piparmētru smarža.
Sievietes lūpas sakustējās, viņa čukstēja: — Ak nē… ne tagad…ne šeit.
— Fleminga kundze… Perij?
Perija Fleminga pagriezās pret Sofiju. Viņas acu skatiens bija neprātīgs un šausmu pilns, un viņas parasti tik elegantajā angļu valodā tagad bija jaušams ārzemniecisks akcents. — Paliec šeit, vienalga, kas arī notiktu, paliec šeit un paslēpies.
Sofija jau pavēra muti, lai pajautātu, kad sajuta aizkritam ausis. Viņa spēji norija siekalas, un tad grāmatveikala durvis atsprāga vaļā un viens no milzīgajiem vīriem, kurus Sofija jau bija pamanījusi pirmīt, izlidoja ārā uz ielas. Tagad viņam vairs nebija nedz cepures, nedz saulesbriļļu, un Sofija uzreiz ieraudzīja, ka viņa āda ir kā mironim, bet acis izskatījās kā melns marmors. Viņš uz mirkli notupās ielas vidū, tad ar roku aizsedza seju no saules.
Sofiju pārņēma sajūta, it kā vēderā atrastos kaut kas auksts un liels.
Āda uz vīra rokas kustējās. Tā lēni peldēja, staipīgi pārvietojoties iekšpus piedurknes; izskatījās, it kā viņa pirksti izkustu. Pikucis, kas izrādījās vien pelēki dubļi, izšķīda uz ielas.