— Golemi, — Perija iesaucās. — Mans Dievs, viņš ir radījis golemus.
— Gollums? — Sofija pārjautāja, viņas mute bija gluži nejūtīga un sausa, bet mēle pēkšņi šķita pārāk gara. — Gollums no "Gredzenu pavēlnieka"?
Perija virzījās uz durvīm. — Nē, golemi, — viņa izklaidīgi paskaidroja, — māla cilvēki.
Vārds Sofijai neko neizteica, bet viņa ar šausmām un apjukumu vēroja dīvaino būtni — golemu —, kā tas pa ielu rāpo prom no saules uz nojumi. Viņš atgādināja milzīgu gliemezi, jo aiz sevis atstāja mitru dubļainu sliedi, kas uzreiz izkalta spilgtajā saules gaismā. Sofija paspēja uz mirkli vēlreiz saskatīt viņa seju, pirms tas iestreipuļoja grāmatveikalā. Būtnes vaibsti atgādināja izkusušu vasku, seju klāja sīku plaisu tīklojums. Tā atgādināja tuksneša virsmu.
Perija izmetās uz ielas. Sofija vēroja, kā sieviete atpin savu savādo bizi un izlaiž matus. Bet tā vietā, lai mati brīvi kristu uz muguras, tie viegli plivinājās, it kā pūstu maigs vējiņš. Tikai nekāda vējiņa nebija.
Grāmatveikalā valdīja haoss.
Kādreiz tik kārtīgie plaukti un akurātās galdu rindas tagad bija izmētātas, viss bija salauzts, un telpā visās malās rēgojās kaudzes. Grāmatu plaukti bija pārlauzti uz pusēm, vecās gravīras un kartes saplēstas gulēja uz grīdas. Veikalā valdīja puvuma un trūdu smaka. Papīra strēmeles un koka gabali bija izkaltuši un sabirzuši putekļos, pat griesti bija cietuši, vietā, no kurienes izkrita apmetums, tagad varēja redzēt koka salaidumus un nokarājušos elektrības vadus.
Veikala vidū stāvēja mazs pelēks vīrs. Viņš klīrīgi tīrīja putekļus no mēteļa piedurknes, kamēr divi viņa golemi pārmeklēja pagrabu. Trešais golems, cietušais, stīvs no saules gaismas, neveikli virzījās gar sadragātu grāmatplauktu. Pelēkas dubļveida ādas strēmeles nokarājās no tā, kas bija palicis pāri no viņa rokām.
Kad Perija un pēc tam arī Sofija iemetās grāmatveikalā, pelēkais vīriņš pagriezās. Viņš eleganti paklanījās. — Ak, madam Perenele! Es jau brīnījos, kur gan jūs esat.
— Kur ir Nikolass? — Perija jautāja. Kad viņa izrunāja vārdu "Nikolass", Sofija redzēja, kā statisks lādiņš, sprakšķot zilām un baltām dzirkstelēm, pārvietojās lejup pa viņas matiem.
— Lejā, es ceru. Manas būtnes viņu tur meklē.
Sofija, cieši abās rokās satvērusi slotu, aizspraucās garām Perijai un aizlavījās uz telpas otru pusi. Džošs. Kur ir Džošs? Viņai nebija ne jausmas, kas bija noticis, bet viņai bija vienalga. Viņai tikai bija jāatrod brālis.
— Tu kā vienmēr izskaties burvīgi, — pelēkais vīrs sacīja, pievērsis acis Perijai. — Tu nemaz neesi novecojusi. — Viņš atkal paklanījās galma etiķetei raksturīgā kustībā, turklāt darīja to pilnīgi dabiski. — Man vienmēr ir prieks tevi redzēt.
— Kaut es varētu sacīt to pašu par tevi, Dī. — Perija virzījās tālāk, acīm šaudoties no vienas puses uz otru. — Es pazīstu tavu pretīgo smaku.
Dī aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. — Man labāk patīk sēra smaka. Tā ir tik… — viņš pauzēja, — tik dramatiska. — Tad viņa pelēkās acis spēji atvērās un smaids pazuda. — Mēs esam atnākuši pēc Grāmatas, Perenele. Un nesaki, ka jūs esat to iznīcinājuši, — viņš piebilda. — Tava neizsīkstoši labā veselība ir pierādījums tās eksistencei.
Kas tā par grāmatu? — Sofija prātoja, vērdamās apkārt, veikals bija pilns ar grāmatām.
— Mēs esam Grāmatas sargi, — sacīja Perija, un kaut kas viņas balsī lika Sofijai pagriezties un paskatīties uz viņu. Meitene sastinga šausmās ieplestu muti un acīm. Periju Flemingu bija ieskāvusi sudraba migla, tā cēlās augšup no viņas ādas kā vieglu pavedienu tīmeklis. Vietām blāvs un caurspīdīgs, bet ap rokām — biezs un stings, radot iespaidu, it kā viņai rokās būtu metāla bruņu cimdi. — Jūs to nekad nedabūsiet, — atcirta Perija.
— Mēs to dabūsim, — Dī sacīja. — Mēs pa šiem gadiem esam savākuši visus pārējos dārgumus. Palikusi vēl vienīgi Grāmata. Labāk būtu, ja tu tagad neradītu sarežģījumus un pateiktu, kur tā ir…
— Nekad!
— Es zināju, ka tu tā teiksi, — Dī sacīja, un tad milzīgais golems metās pie Perijas. — Cilvēki ir tik paredzami.
Niks Flemings un Džošs atvēra ķīmiskās tīrītavas durvis, un tieši tad viņi ieraudzīja Periju, viņai pa pēdām — Sofiju traucamies pāri ielai uz grāmatveikalu. — Atver šīs durvis, — nokomandēja Niks, pabāzis roku zem T krekla. No vienkāršas audekla kvadrātveida somas, kas karājās kaklā, viņš izvilka kaut ko, kas izskatījās pēc mazas grāmatas vara krāsas metāla vākos.
Džošs atstūma bultas un atgrūda vaļā durvis, Niks izmetās ārā, skrienot ar īkšķi ātri pāršķirstīdams grāmatas robainās lapas, kaut ko meklēdams. Džošs, sekojot Nikam grāmatveikalā, īsu mirkli nodzeltējušajās lapās paguva saskatīt izsmalcinātu rakstu un ģeometriskas figūras.
Niks un Džošs ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā golems pieskaras l'erijai.
Atskanēja sprādziens.
Gaisu piepildīja smalks smilšveida pulveris, milzīgais melnais mētelis sagumzīts nokrita uz grīdas. Uz mirkli sagriezās neliels vēja virpulis, saceldams augšup putekļus, un tad pagaisa.
Nika un Džoša ierašanās novērsa Perijas uzmanību. Viņa mazliet pagriezās… un šajā mirklī Dī pārvilka kreiso roku pāri savai acij un izmeta uz grīdas mazu kristāla bumbu.
Šķita, ka veikala butu eksplodējusi saule.
Gaisma bija nepanesama, žilbinoša un spilgta, tā pārņēma visti telpu ar savu drausmīgo spožumu, un kopā ar gaismu izplūda smaka, tā bija degošu matu un piedegušā ēdiena smaka, gruzdošu lapu un sakarsēta metāla smakas sajaukums kopā ar spīvu degvielas izgarojumu.
Džošs notvēra māsas skatienu tieši tajā brīdī, kad Dī svieda kristāla bumbu. Skatu daļēji aizsedza Niks un Perija, gaisma abus bija nospiedusi pie grīdas. Džoša redzējums bija kā melnu un baltu attēlu kaleidoskops, gaismai metot zibšņus un starus pret acu tīkleni. Viņš redzēja, kā grāmata metāla vākos izkrīt Nikam no rokām uz grīdas… redzēja divus melnus stāvus ap Periju un tik tikko sadzirdēja viņas kliedzienu… redzēja, kā Dīar triumfa saucienu paķer grāmatu, kamēr Niks akli taustījās pa grīdu.
— Tu paspēlēji, Nikolas, — Dī šņāca, — tu vienmēr paspēlē. Tagad es paņemšu tev pašu dārgāko, to, ko tu mīlēji visvairāk — Pereneli un Grāmatu.
Džošs sakustējās, vēl pirms pats to apzinājās. Viņš metās virsū Dī, negaidīti to pārsteidzot. Lai arī tikai piecpadsmitgadīgs, Džošs savam vecumam bija gara auguma un spēcīgs, pietiekami liels, lai būtu aizsargs, kaut gan bija jaunākais savā futbola komandā. Džošs novēla Dī uz grīdas, izsizdams grāmatu no viņa rokām. Džošs sajuta cietos grāmatas vākus zem saviem pirkstiem un satvēra to — tieši tajā mirklī, kad tika pacelts no grīdas un iemests istabas stūrī. Viņš piezemējās grāmatu kaudzē, kas mazināja kritiena triecienu. Ikreiz, kad viņš pamirkšķināja acis, acu priekšā ņirbēja melni plankumi un varavīksnes loki.
Dī pelēkais stāvs pārliecās pāri Džošam, un cimdotā roka pastiepās pēc grāmatas. — Tā ir mana, vismaz man tā šķiet.
Džošs satvēra grāmatu ciešāk, bet Dī vienkārši izgrieza viņa roku un paņēma grāmatu.
— Tu. Liec mierā. Mauu brāli. — Sofija Ņūmena piecas reizes gāza ar slotu pa Dī kaklu, pa vienam sitienam uz katru vārdu.
Dī tik tikko paskatījās uz viņu. Satvēris grāmatu vienā cimdotajā rokā, viņš ar otru satvēra slotu un nomurmināja tikai vienu vārdu, bet slota Sofijas rokās vienā mirklī izkalta un pārvērtās mīkstu gružu čupā. — Tev ir paveicies, man šodien ir labs garastāvoklis, — viņš nočukstēja, — citādi es to pašu izdarītu ar tevi. — Tad Dī un divi mazāk cietušie Golemi metās ārā no izpostītā grāmatveikala, aiznesot prom arī Periju Flemingu un aiz sevis aizcērtot durvis. Iestājās ilgs klusums, un tad sabruka pēdējais neskartais grāmatplaukts.