4. NODALA
— Man šķiet, ka par policijas izsaukšanu nevar būt ne runas. — Sofija Ņūmena atspiedās pret šķībi sasvērušos grāmatplauktu un apņēma sevi ar rokām, lai tādējādi apturētu drebēšanu. Viņa pati bija pārsteigta, ka balss skanēja tik mierīgi un sakarīgi. — Mums būtu jāstāsta, ka Perija ir nolaupīta…
— Perijai vēl nedraud nekādas briesmas. — Niks Flemings, saķēris galvu, sēdēja uz viena no sastatņu kāpņu zemākajiem pakāpieniem. Viņš dziļi elpoja, palaikam ieklepodamies, mēģinādams iztīrīt plaušas no putekļiem un smiltīm. — Bet tev ir taisnība, mēs nesauksim policiju. — Niks centās pasmaidīt. — Man nav ne jausmas, ko mēs teiktu policijai, un vai tam vispār būtu kaut kāda jēga.
— Man pat nav pārliecības, vai mēs to varētu izskaidrot paši sev, — sacīja Džošs. Viņš sēdēja uz vienīgā nesalauztā krēsla, kas bija palicis grāmatveikalā. Lai arī pašam nekas nebija lauzts, viņš tomēr bija vienās skrambās un labi apzinājās, ka tuvākajās pāris dienās nobrāzumi iegūs dažādus visai interesantus sārtās krāsas toņus. Pēdējo reizi, kad Džošs šādi bija juties, tas notika futbola laukumā, kad viņam pārskrēja pāri trīs puiši. Patiesībā šoreiz viņš jutās ļaunāk. Toreiz viņš vismaz zināja, kas noticis.
— Man šķiet, ka veikalā, iespējams, būs noplūdusi gāze, — Niks lietišķi ieminējās, — un tas, ko mēs visi pārdzīvojām un redzējām, nav nekas vairāk kā halucinācijas. — Viņš apstājās un pēc kārtas paskatījās uz Sofiju un Džošu.
Dvīņi pacēla galvas, lai paskatītos uz viņu, abu sejās atspoguļojās absolūti identiska neticības izteiksme, bet koši zilās acis no pārdzīvotā šoka joprojām bija plaši ieplestas. — Muļķības, — Džošs beidzot sacīja.
— Galīgas muļķības, — Sofija piekrita.
Niks noskurinājās. — Patiesībā es domāju, ka tas ir ļoti labs izskaidrojums. Tas izskaidro gan smakas, gan sprādzienu veikalā un visas… visas savādās lietas, kuras, kā jums pašiem šķiet, jūs redzējāt, — viņš steigšus pabeidza teikumu.
Pieaugušie patiešām nekad neprot labi samelot, Sofija jau sen bija nonākusi pie šāda slēdziena. — Mēs neiedomājāmies šīs lietas, — viņa stingri noteica. — Mēs neiedomājāmies šos golemus.
— Ko? — Džošs prasīja.
— Lielie vīri bija golemi; viņi ir izgatavoti no dubļiem, — māsa paskaidroja. — Perija man tā teica.
— Ak, viņa tā teica, tā viņa teica? — Flemings murmināja. Viņš pārlaida skatu apkārt izpostītajam veikalam un pakratīja galvu. Bija vajadzējis mazāk nekā četras minūtes, lai to pilnīgi pārvērstu gruvešos. — Es esmu pārsteigts, ka viņš bija atvedis golemus. Siltās zemēs uz viņiem parasti nevar paļauties. Bet viņi veica savu uzdevumu. Viņš dabūja to, pēc kā bija nācis.
— Grāmatu? — Sofija jautāja. Viņa bija to redzējusi īsu mirkli Džoša rokās, iekams mazais vīrs to izrāva. Lai arī viņa stāvēja grāmatveikalā, kas bija pilns ar grāmatām, un viņas tēvam piederēja milzīga senatnīgu grāmatu bibliotēka, Sofija nekad agrāk nebija redzējusi neko līdzīgu tai grāmatai. Tā izskatījās, it kā būtu iesieta nosūbējuša metāla vākos.
Flemings pamāja ar galvu. — Dī to meklē jau sen, — viņš klusi sacīja, blāvās acis kā neredzīgas vērās tālumā. — Jau ļoti sen.
Džošs lēnām piecēlās, sāpēja mugura un pleci. Viņš pastiepa Nikam divas saburzītas lapas. — Viņš gan nedabūja visu grāmatu. Kad viņš rāva grāmatu man ārā no rokas, es droši vien turējos pie tām.
Izgrūdis neartikulētu kliedzienu, Flemings aši paķēra lapas no Džoša. Nometies uz grīdas, viņš vispirms pastūma projām izmētātās grāmatas un grāmatplauktu atlūzas, tad steigšus izklāja abas lapas vienu blakus otrai. Slaidie pirksti mazliet trīcēja, kad viņš gludināja lapas. Dvīņi nometās uz grīdas blakus viņam katrs savā pusē, uzmanīgi lūkodamies lapās… un mēģinādami rast izskaidrojumu tam, ko redzēja. — Pavisam droši, ka mēs to neiedomājāmies, — Sofija čukstēja, ar rādītājpirkstu pieskardamās lapai.
Biezās lapas bija kādas sešas collas platas un deviņas collas garas un izskatījās veidotas no sapresētas ādas. Uz lapu virsmām skaidri varēja saskatīt šķiedru pavedienus, un tās abas bija noklātas robotām, stūrainām rakstu zīmēm. Pirmais burts katras lapas kreisajā stūrī bija skaisti izcelts uz zelta un sarkana fona, bet pārējais teksts rakstīts ar sarkanīgi melnu tinti.
Un vārdi kustējās.
Sofija un Džošs vēroja vārdus pārvietojamies pa lapu kā mazītiņas vabolītes, nemitīgi veidojot un pārveidojot sevi, brīžiem kļūstot par gluži salasāmiem vārdiem no pazīstamām valodām — latīņu vai senās angļu valodas, bet tad pēkšņi izgaistot un pārveidojoties senos simbolos, atgādinot ēģiptiešu hieroglifus vai ķeltu rakstu zīmes.
Flemings nopūtās. — Nē. To jūs neiedomājāties, — viņš beidzot sacīja. Tad pabāza roku sava T krekla izgriezumā un izvilka pensneju garā melnā auklā. Pensnejs bija vecmodīgas brilles bez kājiņām, veidotas tā, lai turētos uz deguna. Izmantodams brilles kā palielināmo stiklu, Niks virzīja tās pāri vārdiem, kas mainījās un šķobījās. — Ā!
— Labas ziņas? — Džošs iejautājās.
— Brīnišķīgas ziņas. Viņam trūks Gala Apkopojuma. — Niks tik spēcīgi saspieda Džoša sāpošo plecu, ka viņam nācās saviebties. — Ja tu gribēji paņemt divas lapas no grāmatas, lai tā kļūtu nekam nederīga, tad esi izvēlējies īstās. — Tad platais smaids pazuda no viņa sejas. — Kad Dī to atklās, viņš atgriezīsies, un es varu galvot, ka šoreiz līdzi ņems ne tikai golemus.
— Kas bija tas pelēkais vīrs? — Sofija jautāja. — Perija arī viņu sauca par Dī.
Savācis lapas, Niks piecēlās. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un atskārta, ka viņš pēkšņi izskatās vecs un noguris, drausmīgi noguris. — Pelēkais vīrs ir doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.
— Es nekad neesmu dzirdējis par viņu, — Džošs sacīja.
— Palikt nezināmam šajā modernajā pasaulē — tā patiešām ir patiesa vara. Dī ir alķīmiķis, burvis, mags, melnās maģijas pārstāvis, un tas viss nav viens un tas pats.
— Maģija? — pārjautāja Sofija.
— Man šķita, ka tāda lieta kā maģija neeksistē, — noteica Džošs sarkastiskā tonī un uzreiz sajutās muļķīgi pēc visa, ko viņš tikko kā bija redzējis un pārdzīvojis.
— Tomēr tu tikko uzveici maģiskas būtnes: golemus izveidoja cilvēki no māliem un dubļiem un iedvesa tiem dzīvību ar viena vārda spēku. Šajā laikmetā, es galvoju, ir mazāk par pusduci cilvēku, kuri jebkad ir redzējuši golemus un izdzīvojuši pēc tikšanās ar tiem.
— Vai Dī iedvesa tiem dzīvību? — Sofija jautāja.
— Radīt golemus ir viegli; burvestība ir veca kā cilvēce. Atdzīvināt, bet ir nedaudz grūtāk, kontrolēt tos faktiski nav iespējams, — Niks nopūtās, — bet ne doktoram Džonam Dī.
— Kas viņš ir? — Sofija nelikās mierā.
— Doktors Džons Dī bija Anglijas galma mags karalienes Elizabetes I valdīšanas laikā.
Sofija raustījās smieklos, nebūdama pārliecināta, vai ticēt Nikam Flemingam. — Tas taču bija pirms simtiem gadu, bet pelēkajam vīram nebija vairāk par piecdesmit.