Niks Flemings rāpoja pa grīdu, rakādamies pa grāmatām, līdz atrada to, kuru meklēja. "Anglija Elizabetes valdīšanas laikā". Viņš atvēra grāmatu: lappusei ar karalienes Elizabetes I attēlu otrpus pretī bija kāda cilvēka oforts, tas bija vīrietis asiem sejas vaibstiem un trīsstūrveida bārdiņu. Apģērbs bija savādāks, bet nebija nekādu šaubu, ka tas bija tas pats cilvēks, ko bija satikuši.
Sofija paņēma grāmatu no Nika rokām. — Te rakstīts, ka Dī dzimis 1527. gadā, — viņa klusi sacīja. — Tas nozīmē, ka viņam ir gandrīz piecsimt gadu.
Džošs piegāja pie māsas. Viņš cieši skatījās bildē, tad aplaida skatienu istabai. Ja vien dziļi ieelpotu, viņš vēl varētu sajust savādās smakas… maģiskās. Tas bija tas, ko viņš bija saodis — ne piparmētras, ne puvušu olu, bet maģijas smaržu. — Dī pazina tevi, — viņš lēnām sacīja un piemetināja: — Viņš tevi labi pazina.
Flemings staigāja pa veikalu, pacilādams dažas atlūzas, tad atkal nomezdams tās uz grīdas. — Ak jā, viņš pazina mani, — beidzot Niks atbildēja, — viņš pazina arī Periju. Viņš mūs pazīst jau sen… ļoti, ļoti sen… — Niks paskatījās uz dvīņiem, viņa gandrīz bezkrāsainās acis tagad bija tumšas un noraizējušās. — Jūs tagad esat iesaistīti, man ļoti žēl, bet melu un izlikšanās laiks nu ir aiz muguras. Lai jūs izdzīvotu, jums jāzina patiesība.
Dzošs un Sofija paskatījās viens uz otru. Viņi abi bija dzirdējuši frāzi — lai jūs izdzīvotu…
— Mans īstais vārds ir Nikolass Fleimels. Esmu dzimis Francijā 1330. gadā. Perijas īstais vārds ir Perenele, viņa ir desmit gadu vecāka par mani. Bet nekad to nesakiet viņai, — viņš steigšus piebilda.
Džošs sajuta, ka vēders saraujas un iedūcās. Viņš jau gatavojās iesaukties: — Neiespējami! — īsti nesaprotot, vai smieties vai dusmoties uz Niku par tik muļķīgu joku. Bet viņš bija guvis reālas brūces, un viņam sāpēja… no sviediena pāri istabai; kas viņu svieda?
Viņš atcerējās golemu, kas mēģināja satvert Periju — Pereneli, un kā tas bija pārvērties par putekļu kaudzi, viņai pieskaroties.
— Kas… kas tu esi? — Sofija uzdeva jautājumu, kas bija uz mēles arī viņas dvīņubrālim. — Kas esi tu un Perenele?
Niks pasmaidīja, bet viņa seja palika auksta un naidīga, un vienu mirkli viņš gandrīz atgādināja Dī. — Mēs esam leģenda, — viņš vienkārši sacīja. — Kādreiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, mēs bijām parasti cilvēki, bet tad es nopirku grāmatu, Maga Ābrahama Grāmatu, parasti dēvētu par Kodeksu. No tā brīža viss mainījās. Perenele izmainījās. Es izmainījos. Es kļuvu par alķīmiķi.
— Es kļuvu par visu laiku dižāko alķīmiķi, kuru uzklausīja karaļi un princeses, imperatori un pat pats Romas pāvests. Es atklāju filozofijas akmens noslēpumu, apslēptu dziļi tajā senajā maģijas grāmatā; es iemanījos, kā parastu metālu pārvērst zeltā, kā parastus akmeņus pārvērst dārgakmeņos. Bet tas nav viss, es atklāju daudz ko diženāku, es atklāju recepti, kā ar augiem un burvju vārdiem var izārstēt slimības un apturēt novecošanu. Perenele un es — mēs faktiski kļuvām nemirstīgi. — Viņš pacēla roku ar izrautajām lapām. —Tas ir viss, kas nu palicis no Kodeksa. Dīun viņa sabiedrotie meklēja šo burvju Grāmatu gadsimtiem ilgi. Tagad viņiem tā ir. Un arī Perenele, — viņš rūgti piebilda.
— Bet tu sacīji, ka Grāmata ir nederīga bez šīm lapām, — Džošs, ne mirkli negaidīdams, tūlīt atgādināja.
— Pareizi. Grāmatā ir pietiekami daudz kā, lai Dī būtu aizņemts gadsimtiem ilgi, tomēr šīs lapas ir vitāli svarīgas, — Niks piekrita. — Dī atgriezīsies pēc tām.
— Bet tomēr ir vēl kas, vai ne? — Sofija žigli iejautājās. — Kaut kas vēl. — Viņa zināja, ka Niks kaut ko noklusē, pieaugušie tā vienmēr dara. Vecāki vairākus mēnešus bija slēpuši to, ka viņiem vasara būs jāpavada Sanfrancisko.
Niks cieši pavērās Sofijā, un atkal viņa skatiens atgādināja Dī skatienu, kuru tas pirmīt bija veltījis viņai: šajā skatienā bija kaut kas auksts un pārdabisks. — Jā… ir vēl kas, — viņš ātri piemetināja. — Bez Grāmatas es un Perenele novecosim. Mūžīgās dzīvības dzira ir jāgatavo katru mēnesi. Citādi pilnā Mēness ciklā mēs novecosim un nomirsim. Un, ja mēs nomirsim, tad ļaunums, pret ko tik ilgi cīnījāmies, triumfēs. Veco rase atkal paziņos savas tiesības uz Zemi.
— Veco rase? — Džošs pārjautāja, balsij paaugstinoties un aizlūstot. Viņš spēji norija siekalas, jūtot, kā krūtīs dauzās sirds. Viss bija sācies gluži parastā trešdienas pēcpusdienā un pārvērties par kaut ko savādu un briesmīgu. Viņš bija spēlējis daudz datorspēļu, lasījis zinātniskās fantastikas grāmatas, un visur vecie nozīmēja kaut ko senatnīgu un bīstamu. — Vecie, — tas domāts — veci?
— Ļoti veci, — Fleimels pamāja.
— Tu gribi sacīt, ka ir vēl citi tādi kā Dī un tādi kā tu? — Džošs sacīja un saviebās no Sofijas spēriena pa stilbu.
Fleimels pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, viņa bezkrāsainās acis tagad bija dusmu pilnas. — Ir vēl citi tādi kā Dī, jā, un vēl citi tādi kā es arī, bet Dī un es — mēs neesam vienādi. Mēs nekad neesam bijuši vienādi, — Fleimels rūgti piebilda. — Mēs izvēlējāmies dažādus ceļus, viņš tika novests lejā uz ļoti tumša ceļa. Viņš arī ir nemirstīgs, lai gan es nezinu, kā viņš saglabā savu jaunību. Bet mēs abi esam cilvēki. — Viņš pagriezās pret kases aparātu, kas sadauzīts atvēries gulēja uz grīdas, un runādams sāka uzlasīt naudu. Kad Niks pagriezās un paskatījās uz dvīņiem, viņus pārsteidza Nika drūmais izskats. — Tie, kuriem kalpo Dī, nav un nekad nav bijusi cilvēku rase. — Bāzdams naudu kabatās, viņš pacēla no grīdas novalkāto ādas jaku. — Mums jātiek projām no šejienes.
— Kurp tu dosies? Ko tu darīsi? — Sofija jautāja.
— Un kā ar mums? — Džošs pabeidza māsas domu, kā bieži mēdza darīt.
— Vispirms man jūs jānogādā drošā vietā, iekams Dī būs sapratis, ka viņam trūkst lapas. Tad es došos meklēt Pereneli.
Dvīņi paskatījās viens uz otru. — Kāpēc tev mūs jānogādā drošā vietā? — Sofija jautāja.
— Mēs neko nezinām, — Džošs piebilda.
— Kad Dī atklās, ka Grāmata nav pilnīga, viņš atgriezīsies pēc trūkstošajām lapām. Un es esmu drošs, ka viņš neatstās nevienu liecinieku uz šīs zemes.
Džošs sāka smieties, bet skaņa aprāvās, kad viņš saprata, ka māsa pat nesmaida. — Tu… — viņš aplaizīja sausās lūpas, — tu gribi sacīt, ka viņš mūs nogalinās?
Nikolass Fleimels nolieca galvu uz sāniem, pārdomādams. — Nē, — viņš beidzot sacīja, — ne jau nogalinās.
Džošs atviegloti nopūtās.
— Tici man, — Fleimels turpināja, — Dī spēj jums nodarīt daudz ko briesmīgāku. Daudz briesmīgāku.
5. NODAĻA
Dvīņi stāvēja uz ietves pie grāmatveikala un vēroja, kā Niks aizslēdz durvis, zem kājām čirkstēja sasisto logu stikli. — Bet mēs nevaram tā vienkārši aizbraukt, — Sofija stingri sacīja.
Džošs pamāja. — Mēs nekur nebrauksim.
Niks Flemings — jeb Fleimels, kā viņi tagad to sāka dēvēt — pagrieza atslēgu grāmatveikala slēdzenē un paraustīja durvis. Varēja sadzirdēt, kā grāmatveikalā uz grīdas gāžas grāmatas. — Es patiešām mīlēju šo veikalu, — Fleimels nomurmināja. — Tas man atgādināja pašu pirmo manu darbu. — Viņš paskatījās uz Sofiju un Džošu. — Jums nav izvēles. Ja jūs gribat izdzīvot atlikušo dienas daļu, jums tagad jādodas projām. — Tad viņš aizgriezās un, vilkdams mugurā savu nonēsāto ādas jaku, aizsteidzās pāri ielai uz "Kafijas tasi". Dvīņi palūkojās viens uz otru un tad steidzās viņam pakaļ.