— Vai tev ir atslēgas, lai varētu aizslēgt durvis?
Sofija pamāja ar galvu. Viņa izvilka divas atslēgas ar Zelta vārtu tilta breloku. — Paklau, ja Bernisa atgriezīsies un atradīs veikalu aizslēgtu, viņa, iespējams, izsauks policiju vai kaut ko tamlīdzīgu…
— Laba doma, — sacīja Fleimels. — Atstāj zīmīti, — viņš ieteica Sofijai, — ka tev pēkšņi jāaiziet, kaut kādas neatliekamas darīšanas vai kaut kas tamlīdzīgs. Raksti, ka es tevi pavadīšu. Uzskribelē tā, lai izskatās, ka tu esi devusies projām lielā steigā. Vai jūsu vecāki joprojām ir tajos izrakumos Jūtas štatā? — Dvīņu vecāki bija arheologi, un pašreiz viņiem bija darba līgums ar Sanfrancisko universitāti.
Sofija pamāja. — Vēl vismaz sešas nedēļas.
— Mēs pašreiz esam apmetušies pie Agnes tantes Pacific Heights, — teica Džošs un piebilda, — pie tantes Agonijas.
— Mēs nevaram vienkārši pazust. Viņa aizvien mūs gaida pusdienās, — Sofija sacīja. — Ja mēs nokavēsim kaut piecas minūtes, viņa sāks uztraukties. Pagājušajā nedēļā, kad salūza tramvajs un mēs nokavējāmies par vienu stundu, viņa jau bija paspējusi piezvanīt mūsu vecākiem. — Tantei Agnei bija astoņdesmit četri gadi un, lai gan viņa vienmēr tracināja dvīņus ar savu pastāvīgo pārlieku lielo rosīšanos, tomēr viņi ļoti mīlēja tanti.
— Tad jums vajag arī viņai paskaidrot, — Fleimels samērā vienaldzīgi piebilda, mezdamies iekšā kafijas veikalā. Sofija sekoja viņam pa pēdām.
Džošs vilcinājās, iekams devās iekšā vēsajā, saldi smaržojošās "Kafijas tases" krēslainajā gaisotnē. Viņš stāvēja uz ietves pāri plecam pārmestu mugursomu un raudzījās visapkārt — gan augšup, gan lejup. Ja vien nepievērstu uzmanību mirguļojošiem stikliem grāmatveikala priekšā, viss izskatījās pilnīgi normāli, parasta darbdienas pēcpusdiena. Iela bija klusa un mierīga, gaisā tik tikko bija manāms okeāna tuvums. Pāri līcim aiz Fisherman's Wharf skanēja kuģa signāls — zemais tonis izklausījās noklīdis un vientuļš. Viss vairāk vai mazāk izskatījās tāpat, kā bija izskatījies pirms pusotras stundas.
Un tomēr…
Un tomēr nekas vairs nebija tāds pats. Vairs nekad nebūs tāpat kā agrāk. Pēdējās trīsdesmit minūtēs Džoša tik akurāti sakārtotā pasaule bija izmainījusies un neatgriezeniski pārveidojusies. Viņš bija gluži parasts vidusskolas otrā kursa students, ne pārāk izcils, bet arī ne gluži stulbs. Viņš spēlēja futbolu, dziedāja — ne jau īpaši labi, bet tāpat vien — savu draugu grupā; bija vairākas meitenes, kuras viņu interesēja, bet pagaidām nevienas īstas draudzenes nebija. Viņš šad tad uzspēlēja datorspēles, piemēram, Quake un Doorn vai Unreal Tournament, nespēja tikt galā ar braukšanas spēlēm un allaž nomaldījās Myst. Viņam tik ļoti patika "Simpsoni", ka varēja citēt lielus gabalus no dažadam filmas ainiņam, no visas sirds patika "Šreks", lai gan pats to nekad klaji neatzina, uzskatīja, ka jaunajam Batman nav ne vainas un X-Men ir izcils. Džošs vienkārši bija gluži parasts zēns.
Bet parasti pusaudži tā vienkārši nemēdz pēkšņi nonākt cīņas epicentrā starp diviem ārkārtīgi veciem magiem.
Pasaulē nebija burvestību. Burvestības bija filmu specefekti. Maģiju izmantoja uz skatuves priekšnesumos ar trušiem un baložiem, dažreiz ar tīģeriem, to izmantoja arī slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds, kas zāģēja cilvēkus uz pusēm un lidinājās virs publikas. Tādas īstas burvestības nemaz neeksistēja.
Bet kā tad lai izskaidro to, kas tikko kā bija noticis grāmatveikalā? Viņš bija redzējis plauktus pārvēršamies satrunējušā koksnē, redzējis grāmatas pārvēršamies par makulatūru, saodis sapuvušu olu smirdoņu no Dī burvju vārdiem un svaigo piparmētras smaržu, kad Flemings-Fleimels veica savas burvestības.
Džošs Ņūmens nodrebinājās spožajā pēcpusdienas saulē un ienira "Kafijas tasē", vienlaikus vērdams vaļā mugursomu, lai izņemtu klēpja datoru. Džošs uz karstām pēdām gribēja izmantot kafejnīcas bezvadu interneta pieslēgumu, jo viņam tagad bija zināmi daži vārdi, kurus viņš gribēja sameklēt: Doktors Džons Dī, Perenele un it sevišķi — Nikolass Fleimels.
Sofija paķēra salveti un steigšus uzskribelēja zīmīti un tad, grauzdama zīmuļa galu, pārlasīja uzrakstīto.
Flemingas kundzei kļuva slikti. Gāzes noplūde veikalā. Aizvesta uz slimnīcu. Fleminga kungs ir ar mums. Viss ir kārtībā. Vēlāk piezvanīšu.
Kad Bernisa atgriezīsies un atradīs veikalu slēgtu uzreiz pēc pēcpusdienas burzmas, viņa nebūt nebūs iepriecināta. Sofija iedomājās, ka, iespējams, pat varētu zaudēt savu darbu. Nopūzdamās viņa parakstīja zīmīti tik strauji, ka papīrs zem paraksta ieplīsa. Sofija iebāza zīmīti kases reģistrācijas žurnālā.
Nikolass Fleimels, kamēr Sofija rakstīja, bija skatījies pāri viņas plecam, lasīdams zīmīti. — Tā, labi, ļoti labi. Tas izskaidro, kāpēc mans grāmatveikals arī ir slēgts. — Fleimels tāpat paskatījās pār plecu uz Džošu, kas kaut ko steigšus drukāja uz klaviatūras. — Ejam!
— Es tikai pārbaudīju savu pastu, — Džošs nomurmināja, aši izslēdza datoru un aizvēra to.
— Tādā brīdī? — Sofija neticīgi jautāja.
— Dzīve turpinās. Vēstules taču nepārstāj pienākt. — Džošs mēģināja pasmaidīt, bet visai neveiksmīgi.
Sofija paķēra somu, retro stila ādas jaku un uzmeta pēdējo skatienu kafijas veikalam. Viņai pēkšņi ienāca prātā, ka viņa to tik drīz vairs neredzēs, bet tas bija savādi, protams. Tad Sofija izslēdza gaismu un, bīdīdama brāli un Niku Flemingu-Fleimelu sev pa priekšu ārā pa durvīm, ieslēdza signalizāciju. Kad tas bija izdarīts, viņa aizvēra durvis, pagrieza atslēgu slēdzenē un iemeta atslēgas pasta spraugā.
— Nu, ko tagad? — Sofija jautāja.
— Tagad mēs sameklēsim kādu palīdzību un paslēpsimies, līdz izdomāsim, ko darīt ar jums abiem. — Fleimels pasmaidīja. — Mēs esam labi paslēpušies; mēs ar Periju esam to darījuši vairāk nekā pusmiljonu reižu.
— Un kas notiks ar Periju? — Sofija jautāja. — Vai Dī… nenodarīs viņai pan r -Šo paris nedeļu laika Sofija bija paspējusi iepazīt Periju, kas mēdza iegriezties kafijas veikalā, un viņai patika šī slaidā elegantā sieviete. Sofija negribēja, lai ar Periju atgadās kas nelāgs.
Fleimels pakratīja galvu. — Viņš neko nevar izdarīt. Perija ir pārāk spēcīga. Es nekad neesmu studējis burvestības, bet Perija gan. Tagad viss, ko Dī spēj darīt, ir paturēt Periju un aizkavēt viņu izmantot savas spējas. Bet turpmākajās dienās viņa sāks novecot un zaudēt spēkus. Iespējams, pēc nedēļas, pēc divām Dī noteikti jau varēs lietot savas spējas pret viņu. Tomēr viņš būs piesardzīgs. Viņš turēs Periju sagūstītu Wards un Sigils dēļ… — te Fleimels pamanīja apjukumu Sofijas sejā. — Tie ir tādi maģiski ierobežojumi, — viņš paskaidroja. — Dī uzbruks tikai tad, kad būs drošs par uzvaru. Bet vispirms viņš mēģinās atklāt Perijas zināšanas maģijā. Dī meklējumi tieši zināšanu jomā ir viņa lielākais spēks… un vienlaikus — lielākā vājība. — Fleimels izklaidīgi taustījās pa kabatām, kaut ko meklēdams. — Mana Perija var pati parūpēties par sevi. Atgādini man kādreiz, lai pastāstu tev stāstu, kā viņa kādreiz saskārās ar Grieķi Lamiaku.
Sofija pamāja, lai gan viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas ir Grieķis Lamiaks.
Tad Fleimels izgāja uz ielas un atrada to, ko bija meklējis: mazas apaļas saulesbrilles. Viņš tās uzlika, sabāza rokas ādas jakas kabatās un sāka bezbēdīgi svilpot, it kā viņam nebūtu nekādu raižu šajā pasaulē. Viņš atkal atskatījās pār plecu. — Nu, tad ejam.