— Uzgaidi mirkli, — Džošs ātri sacīja. — Vai tev nešķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?
— Galīgi nešķiet, — Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, — kas baznīcā liks signalizāciju? Viņš atvēra durvis.
Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās drošības gaismas.
— Tiekam ārā no šejienes! — Fleimels pārkliedza signalizāciju.
Sofija un Džošs cieši sekoja aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni
pārvietojoties, kurnēdama pie katra sola.
Durvis atvērās šaurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavēšanās Fleimels izmetās cauri tām, un mirklī iekaucās vēl viena signalizācija. Viņš pagriezās pa kreisi milzīgā plašā telpā, kas smaržoja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sveču trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar signalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu IZEJA virs tām. Fleimels metās turp.
— Neaiztiec… — Džošs iesāka teikt, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.
Ieslēdzās trešā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.
— Es nesaprotu, kāpēc tās nav vaļā? — Fleimels jautāja. — Šī baznīca vienmēr ir atvērta. — Viņš pagriezās un paskatījās apkārt. — Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?
— Cik ilgi mēs ceļojām no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? — Sofija jautāja.
— Tas notiek acumirklī.
Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. — Parīzē laiks ir deviņas stundas ātrāks nekā Ojaias pilsētā? — viņa jautāja.
Fleimels pamāja. — Tagad ir aptuveni četri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta.
— Policija ir jau ceļā, — Skatija drūmi sacīja. Viņa pasniedzās pēc nunčakiem. — Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, — viņa nomurmināja.
— Ko mēs tagad iesāksim? — Džošs prasīja.
— Es mēģināšu izsist durvis ar vēja maģiju, — Sofija ierosināja.
— Es tev to aizliedzu, — Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņš pagriezās un norādīja pāri uz koka soliem un krāšņo altāri, kas bija veidots ar baltiem marmora greznojumiem. — Šis ir nacionālais piemineklis, es neļaušu tev to iznīcināt.
— Kur mēs esam? — dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradušas pie krēslas, viņi varēja saskatīt mazus sānu altārus, statujas stūros un svečturus. Viņi varēja atšķirt kolonnas, kas ēnā slējās augstu virs galvas. Ēka bija milzīga.
— Tā ir Svētās sirds bazilika — Sacre Coeur.
Sēžot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordinātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apmešanās vieta datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzās paaudzēs jau ilgi pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un kā daudzas citas zemes vecās pilsētās, arī tā tika izveidota tur, kur krustojās enerģijas līniju saišķi.
Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsētas kartē. Viņš zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Savienotajām Valstīm. Pēc visu līniju, kas negāja no austrumiem uz rietumiem, izdzēšanas viņš beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz sešām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņš vilka pa divām līnijām, kas tieši savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. Viena beidzās lielajā Parīzes Dievmātes katedrālē, otra — modernākā celtnē, bet vienlīdz slavenā Sacre Couer bazilikā Monmartrā.
Kuru līniju Fleimels lietojis?
Pēkšņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu sērija. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūkdams nolaidās. Vēsais nakts gaiss ievirmoja mašīnā. Tālumā, pāri jumtiem, otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap Sacre Couer, kas iezīmēja augstu pacēlušos ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Sarkanas signalizācijas gaismas pulsēja ap ēku.
Ap šo ēku.
Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņš klēpja datorā sameklēja programmu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. Ievadīt paroli. Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija viena no viņam vislabāk zināmajām grāmatām.
Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts latīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi turēja savus buramos vārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grāmatās, tā sauktās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pašu modernāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņš deva priekšroku glabāt savējās cietajā diskā.
Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus…
— Es dzirdēju sirēnas, — Džošs sadja, seju piespiedis koka durvīm.
— Ceļā ir divpadsmit policijas mašīnas, — Sofija teica, uzmanīgi klausoties, galvu pieliekusi uz vienu pusi, aizvērtām acīm. Viņas brālim pēkšņi tika atgādinātas māsas atmodinātās neparastās spējas. Visas Sofijas sajūtas bija nodarbinātas; viņa varēja redzēt un dzirdēt daudz labāk, nekā parasts cilvēks spētu. Tāds parasts cilvēks kā viņš.
— Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, — Fleimels izmisis sacīja. — Mums nav pases, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no šejienes!
— Kā? — dvīņi vienlaikus jautāja.
Fleimels papurināja galvu. — Jābūt vēl vienai ieejai… — viņš iesāka, tad apstājās, nāsīm ieplešoties.
Džošs vēroja abu — Sofijas un Skatijas — reakciju uz kaut ko, ko nespēja saost. — Kas…kas tas ir? — viņš prasīja, un tad pēkšņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zooloģisko dārzu.
— Nepatikšanas, — Skataha drūmi sacīja, ielikdama vietā savu nunčaku un izvilkdamas abus zobenus. — Lielas nepatikšanas.
PATEICĪBAS
Tikai viens vārds parasti parādās uz grāmatas vāka, bet aiz šā vārda ir dučiem cilvēku, kas ir iesaistīti tās radīšanā. Vienlīdz svarīgi, bet ne noteiktā kārtībā saku paldies
Kristai Marino, pacietīgākajai redaktorei, kas sacīja: — Mazliet vairāk perspektīvas…
Frenkam Veimanim no literārās grupas, kas sacīja: — Es to varu pārdot. — Un pārdeva.
Maiklam Karolam, kas pirmais to izlasīja un sacīja: — Mums jāparunā…
O. R. Melingam, kas sacīja: — Vai tu to jau esi pabeidzis?
Klaudetai Sazerlendai, kas sacīja: — Tev patiešām jāpadomā…
Un visbeidzot, protams, Berijam Krostam no BKM, kas pavisam noteikti ir alķīmiķa vecaistēvs un, iespējams, padarīs Džonu Sobanski par savu brāļadēlu!
PAR AUTORU
Autoritāte mitoloģijas un folkloras jomā Maikls Skots ir viens no veiksmīgākajiem īru autoriem. Fantāzijas, zinātniskās fantastikas un folkloras meistaru Irish Times dēvē par Fantāzijas valdnieku. Viņa darbi publicēti 33 valstīts, tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Par ieguldījumu bērnu literatūrā 2006. gadā viņš iekļauts 1000 ievērojamāko personību sarakstā Who is Who in Ireland. Pazīstams arī ar pseidonīmu Anna Dillon. Patlaban dzīvo un strādā Dublinā.
New Line Cinema veido filmu pēc "Alķīmiķa" motīviem.
Grāmata "Alķīmiķis" ieguvusi otro vietu Neiv York Times bestselleru listē.
Apmeklējiet rakstnieka vietni imvw.dillonscott.com