Siltais sārtums Grifa sejā likās kļūstam vēl siltāks. Viņš izstiepa roku.
— Penkbērn, tieši par to es jūs mīlu.
Aloīzijs saņēma viņa roku un skumji pašūpoja galvu.
— Grīf, — viņš drūmi sacīja, — jūs izdzināt man lepnību, un es baidos, ka uz ilgu laiku.
Kādā tveicīgā tropu dienā, kad nostāja pēdējās dienvidaustrumu pasāta brāzmas un tuvojās musonu sezona, «Kitiveika» gāja gar Frensisa salas mežaino krastu. Grifs ar kompasu un tālskati noteica Redskāra vulkānu, pagāja garām Ovena līcim un, norimstot pēdējai brāzmai, bija pie ieejas Likikili līcī. Divas laivas paņēma «Kitiveiku» tauvā, un, Karlsena vadīts, kuģis lēni iegāja dziļā un šaurā krasta ielocē. Sēkļu nebija. Mangroves auga pašā ūdensmalā, bet aiz tām kā siena slējās džungļi un vietumis rēgojās pa robotai klinšu smailei. Jūdzi no ieejas, kad dienvidrietumos rietumu virzienā parādījās balts stāvā krasta izcilnis, lote apstiprināja, ka «Rokasgrāmatai» bijusi taisnība, un enkurs dārdēdams iegrima deviņu asu dziļumā.
Dienas atlikušo daļu un nākamo dienu līdz dienas vidum visi palika uz «Kitiveikas» un gaidīja. Neredzēja nevienas kanoe. Nebija nekādu pazīmju, ka uz salas būtu cilvēki. Ja laiku pa laikam ūdenī nenoplunkšķētu kāda zivs vai neieķērktos kakadu, varētu domāt, ka sala ir izmirusi. Tikai vienu reizi augstu pāri mastiem uz džungļu pusi aizspurdza milzīgs tauriņš ar divpadsmit collu lielu spārnu atpletumu.
— Nav nekādas jēgas sūtīt laivu drošā navē, — teica Grīfs.
Penkbērns izturējās pret to neticīgi un gribēja doties uz krastu viens pats peldus, ja viņam neļaus braukt ar mazo laiviņu.
— Viņi nav aizmirsuši vācu kreiseri, — paskaidroja Grīfs. — Un es varu saderēt, ka džungļi čum un mudž no cilvēkiem. Kā jūs domājat, mister Karlsen?
Salu piedzīvojumu veterāns bija pilnīgi vienis prātis ar viņu.
Otrā dienā vēlu pēcpusdienā Grifs pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Viņš apsēdās priekšgalā ar papirosu mutē, turēdams rokā dinamīta ķermeni ar īsu degli, jo gribēja sazvejot zivis. Uz airsoliem gulēja seši vinčestri. Olbraits, kas apsēdās pie stūres, bija nolicis pa tvērienam mauzeri. Viņi īrās gar zaļo augu sienu. Lāgiem viņi mitējās airēt, lai ieklausītos dziļajā klusumā.
— Lieku divas sterliņu mārciņas pret vienu, ka krūmi mudž no viņiem, — nočukstēja Olbraits.
Penkbērns vēl bridi paklausījās un tad piekrita derībām. Pēc piecām minūtēm viņi pamanīja kefaļu baru. Tumšādainie airētāji iegūla airos. Grifs ar papirosu aiz- liesmoja degli un aizsvieda dinamītu. Deglis bija tik īss, ka ķermenis eksplodēja līdzko bija iekritis ūdenī. Tajā pašā mirklī piekraste atdzīvojās. Atskanēja mežonīgi kaucieni, un starp kokiem kā pērtiķi sāka lēkāt melni, kaili stāvi.
Visas šautenes laivā bija gatavībā. Kādu laiku nogaidīja. Apmēram simts melnādaino, no kuriem daži bija bruņojušies ar vecmodīgajiem snaideriem, bet lielākā daļa ar kaujas cirvjiem, ugunī ārdētiem šķēpiem un bultām ar zivs kaula uzgaļiem, pulciņos sakāpa uz koku saknēm pie paša ūdens. Netika bilsts ne vārds. Katra puse vēroja pretinieku pāri divdesmit pēdu platai ūdens joslai. Vecs vienacains, rugājiem noaudzis melnādainais, piespiedis šauteni pie gurna, pavērsa to pret Olbraitu, kurš savukārt pagrieza pret melnādaino mauzeri. Sī aina ilga vairākas minūtes. Nogalinātās zivis uzpeldēja augšā vai arī pa pusei apdullinātas svaidījās skaidrajā dzelmenī.
— Nu labi, puiši, — mierīgi teica Grīfs. — Lieciet šautenes nost un ūdenī iekšā! Mister Olbrait, aizmetiet tabaku tam vienacainajam tēviņam!
Kamēr salinieki nira pakaļ zivīm, Olbraits aizlaida uz krastu tabakas paku. Vienacis pameta ar galvu un savilka seju tādā kā laipnības grimasē. Šautenes tika nolaistas, stopu stiegras atsprindzinātas un bultas iebāztas atpakaļ makos.
— Viņi zina, kas ir tabaka, — sacīja Grīfs, kad matroži bija ierāpušies atpakaļ laivā. — Viņi mūs apmeklēs. Attaisiet tabakas kasti, mister Olbrait, un dabūjiet apmaiņai pāris nažu. Lūk, kur kanoe!
Vecais vienacis, kā jau virsaitim un vadonim pieklājas, atīras viens pats, riskēdams ar dzīvību cilts labā. Karl- sens, noliecies pār rcliņu, lai palīdzētu viesim uzrausties uz klāja, pagrieza galvu un izmeta:
— Viņi ir izrakuši naudu, mister Grīf! Vecais ubags no vienas vietas apkāries ar to.
Vienacis steberēja pa klāju smīnēdams, velti pūlēdamies noslēpt bailes. Viena kāja viņam bija sakropļota, un uz tās bija collu dziļa drausmīga rēta, kas stiepās pār gūžu līdz celim. Viņam mugurā nebija neviena apģērba gabala, pat ne apsēja, bet degunā viņam bija izdurti apmēram divpadsmit caurumi, un tajos bija iebāztas kaula adatas, tā ka deguns izskatījās pēc sabozušās dzeloņcūkas. Ap kaklu un uz netīrajam krūtīm karājās zelta soverēni. Ausīs šūpojās sudraba puskronas, bet no skrimšļa, kas atdalīja nāsis, nokarājās liels angļu penijs, apsūbējis un zaļš, taču katrā ziņā īsts.
— Pagaidiet, Grīf, — teica Penkbērns ar lieliski notēlotu bezrūpību. — Jūs sakāt, ka viņi pazīst tikai krelles un tabaku. Ļoti labi. Paklausieties, ko es teikšu! Viņi ir atraduši noslēpto mantu, un mums būs tā jāiemaina. Sa- sauciet kopā komandu un iestāstiet matrožiem, ka viņiem jāizliekas, it kā viņi interesētos tikai par penijiem. Saprotat? Pret zelta naudu lai izturas nievājoši, pret sudrabu mazliet iecietīgāk. Uzmanība jāpievērš tikai penijiem.
Penkbērns tūliņ sāka maiņu. Par peniju, kas rēgojās vienacim zem deguna, viņš deva desmit paciņas tabakas. Tā kā katra paciņa maksāja Deividam Grifam centu, maiņa kļuva acīm redzami neizdevīga. Bet par puskronu Penkbērns deva tikai vienu paciņu. Soverēnu virteni viņš nemaz negribēja ņemt. Jo noteiktāk viņš tos atraidīja, jo uzstājīgāks kļuva vienacis. Beidzot Penkbērns aizkaitināts un sadusmots piekāpās un iedeva vecajam divas paciņas par virteni, kurā bija desmit soverēnu.