— Gravitācijas lauks ir ļoti spēcīgs, — Ingrīda pusbalsī ieminējās. — Varbūt…
— Gaita jāpalēnina vēl vairāk, lai izdarītu pagriezienu! — iesaucās astronavigators. — Bet kur pēc tam ņemt degvielu jaunam paātrinājumam?… — liktenīga nedrošība skanēja viņa vārdos.
— Mēs jau esam šķērsojuši ārējo virpuļu joslu — Ingrīda atsaucās, — pievilkšanas spēks aug ātri un nepārtraukti.
No ārpuses aizvien biežāk atskanēja skaļi rībieni. Planetārie dzinēji sāka automātiski darboties, tikko elektronu mašīna, kas vadīja raķeti, sajuta priekšā milzīgo matērijas sablīvējumu. «Tantra» sašūpojās. Lai cik strauji zvaigžņu kuģis tika bremzēts, cilvēki pie vadības pults tomēr sāka zaudēt samaņu. Ingrīda nokrita uz ceļiem, Pels Lins savā krēslā veltīgi centās pacelt svina pielieto galvu. Keiju Bēru pārņēma nejēdzīgas, dzīvnieciskas bailes un bērnišķīga nevarība.
Dzinēju rībieni kļuva biežāki un beidzot saplūda nemitīgā dārdoņā. Zvaigžņu kuģa elektronu «smadzenes» turpināja cīnīties, aizstājot samaņu zaudējušos cilvēkus.
Šīs varenās «smadzenes» tomēr nebija tālredzīgas, jo nespēja aptvert savas rīcības sarežģītās sekas un atrast izeju tik ārkārtējos apstākļos.
«Tantra» pamazām pārstāja šūpoties. Stienīši, kas apzīmēja planetāro dzinēju jonizētās degvielas krājumus, ātri saruka. Atžirdzis no ģīboņa, Pels Lins saprata, ka gravitācija dīvainā kārtā pieaug tik strauji, ka nepieciešams tūdaļ pat rīkoties, lai apturētu kuģi un tad strauji mainītu kursu.
Ar roktura pagriezienu Pels Lins iedarbināja anamezona dzinējus. Getri gari, īpašā pults lodziņā redzami bora nitrīda cilindri iezaigojās no iekšpuses. Tad mežonīgi lēkājošas, spilgti zaļas liesmas pārvērtās zibenī, kas sagriezās, izveidodams četras blīvas spirāles. Tur, kuģa priekšgalā, spēcīgs magnētiskais lauks aptvēra dzinēju sprauslu sienas, pasargājot tās no acumirklīgas sagraušanas.
Astronavigators pārbīdīja rokturi vēl tālāk. Cauri zaļajai virpuļu sienai izlauzās virzošais stars — pelēcīga K-daļiņu plūsma. Vēl viena kustība, un gar pelēko staru uzliesmoja žilbinošs violets zibens — signāls, ka anamezons sācis strauji izplūst. Zvaigžņu kuģa korpusu tūdaļ pārņēma gandrīz nedzirdama, bet grūti panesama augstfrekvences vibrācija…
Ergs Noors paēdis gulēja pussnaudā, ļaudams neizsakāmi patīkamajai elektriskajai masāžai atspirdzināt nervu sistēmu. Lēnām saira aizmirstības šķidrauts, kas vēl tina smadzenes. Atmodas melodija skanēja aizvien mundrākā ritmā…
Pēkšņi kaut kas ļauns un draudošs ielauzās no ārienes, apslāpējot prieku, ko cilvēks allaž izjuta, mostoties pēc deviņdesmit dienu ilgā miega. Ergs Noors atcerējās, ka ir ekspedīcijas priekšnieks, un izmisīgi piepūlēja savu gribu, lai atgūtu apziņas skaidrību. Beidzot viņš noprata, ka zvaigžņu kuģis tiek steidzami bremzēts ar anamezona dzinējiem un tātad noticis kaut kas nopietns. Viņš mēģināja piecelties. Bet ķermenis vēl neklausīja, kājas saļodzījās, un viņš nogāzās uz kajītes grīdas. Pēc kāda laika viņam izdevās aizrāpties līdz durvīm un atvērt tās. Varenais gribas spēks pamazām atbrīvoja apziņu no miega plīvura. Gaitenī Ergs Noors uzrausās četrrāpus un beidzot krišus iekrita centrālajā komandpunktā.
Ļaudis, kas neatraudamies vēroja ciparnīcas un ekrānus, tramīgi atskatījās un pieskrēja pie ekspedīcijas priekšnieka. Vēl nespēdams piecelties, Ergs Noors izdvesa:
— Ekrānus, priekšējos… pārslēdziet uz infrasarkano… apturiet…. dzinējus!
Bora nitrīda cilindri nodzisa, un tai pašā mirklī noslāpa arī kuģa vibrācija. Labajā priekšējā ekrānā parādījās milzīga zvaigzne. Tā izstaroja nespodru, brūngani sārtu gaismu. Vienā mirklī visi sastinga, nenovēršot acis no prāvā diska, kas iznira tieši raķetes priekšā.
— Ak es muļķis! — Pels Lins saķēra galvu. — Es biju pārliecināts, ka mēs atrodamies tumšā mākonī! Bet tā taču ir…
— Dzelzs zvaigzne! — šausmās iesaucās Ingrīda Ditra.
Turēdamies pie krēsla atzveltnes, Ergs Noors beidzot piecēlās. Viņa parasti bālā seja bija ieguvusi zilganu nokrāsu, bet acis mirdzēja tikpat spoži kā vienmēr.
— Jā! Tā ir dzelzs zvaigzne, — viņš lēni teica, — astronautu drausmīgākais biedēklis!
Neviens nebija gaidījis sastapt to šajā rajonā. Dežurantu skatieni ar bailēm un cerībām pievērsās priekšniekam.
— Es domāju tikai par mākoni, — apzinādamies savu vainu, klusi sacīja Pels Lins.
— Tumšam mākonim ar tādu gravitācijas spēku vajadzētu sastāvēt no cietām, samērā lielām daļiņām, un, iekļuvusi šādā mākonī, «Tantra» jau sen būtu gājusi bojā. Izvairīties no sadursmes tādā spietā nav iespējams, — ekspedīcijas priekšnieks stingri atteica.
— Bet gravitācijas lauka intensitātes krasās maiņas un virpuļi? Tie taču norāda uz mākoni?
— Vai ari uz to, ka zvaigznei ir planēta, varbūt pat vairākas…
Astronavigators tik stipri sakoda lūpu, ka no tās izsūcās asinis. Priekšnieks uzmundrināja viņu ar galvas mājienu un pats nospieda atmodas mehānismu pogas.
— Dodiet ātrāk visus novērojumu rezultātus! Aprēķināsim izogravas
Zvaigžņu kuģis no jauna sašūpojās. Uz ekrāna zibens ātrumā pavīdēja kaut kas milzīgi liels, aizslīdēja un pazuda.
— Lūk, atbilde… Esam aizlidojuši garām planētai. Ātrāk, ātrāk pie darba! — Priekšnieka skatiens nejauši apstājās pie degvielas skaitītājiem. Viņš krampjaini ieķērās krēsla atzveltnī, gribēja kaut ko sacīt, bet nespēja pateikt ne vārda.
II NODAĻA
TUKĀNA EPSILONS