Zilām un oranžām uguntiņām mirgojot, uz galda klusi iešķindējās stikla zvaniņi. Caurspīdīgajā starpsienā pavīdēja krāsaini gaismas vizuli. Lielā Loka ārējo staciju pārzinis Dars Veters joprojām vēroja Spirālceļa ugunis. Izslējis kupri pret debesīm, milzīgais viadukts meta blāvi dzeltenu atspulgu gar jūras krastu. Neatraudams no tā skatienu, Dars Veters izstiepa roku un pārbīdīja slēdzi uz iedalījumu P — pārdomas vēl nebija galā.
Šodien Dara Vetera dzīvē notika liela pārmaiņa. Rīta pusē no dienvidu puslodes apdzīvojamās joslas ieradās Mvens Mass, ko Astronautikas padome bija izraudzījusi par viņa pēcnieku. Pēdējo Loka raidījumu viņi vadīs kopīgi, pēc tam… Bet, lūk, tieši tas pagaidām nebija skaidrs. Sešus gadus viņš bija izturējis darbā, kas prasīja ārkārtīgu sasprindzinājumu un ko uzticēja tikai cilvēkiem ar izcilām spējām, lielisku atmiņu un plašām, enciklopēdiskām zināšanām. Kad ar liktenīgu neatlaidību saka atkārtoties vienaldzības lēkmes — šī vienaldzība pret dzīvi un darbu bija viena no smagākajām cilvēka slimībām, — viņu izmeklēja slavenā psihiatre Evda Nala. Daudzkart pārbaudītais līdzeklis — skumju akordu mūzika nomierinošu viļņu caurstrāvotā zilo sapņu istabā nepalīdzēja. Atlika tikai viena iespēja — mainīt nodarbošanās veidu un ārstēties ar fizisku darbu tur, kur muskuļu piepūle vēl bija nepieciešama ik dienas, ik stundas. Vēsturniece Veda Konga, viņa mīļā draudzene, vakar piedāvāja tam racēja vietu savā ekspedīcijā. Arheoloģiskos izrakumos mašīnas vēl nespēja padarīt visu — pēdējo posmu nācās veikt cilvēku rokām. Brīvprātīgo, pro" tams, netrūka, taču Veda solīja ilgstošu ceļojumu uz seno stepju apgabalu, kur viņš nemitīgi varēs būt dabas tuvumā.
Ak, kaut Veda Konga!… Lai nu kā, viņa zina visu. Veda mīl Ergu Nooru, Astronautikas padomes locekli, trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieku. Ergam Nooram vajadzēja atsūtīt ziņojumu no Zirdas. Bet, ja tāda ziņojuma nav, — un jāievēro, ka visi starpzvaigžņu lidojumu aprēķini ir ārkārtīgi precīzi, — tad nedrīkst domāt par Vedas mīlestību. Draudzības vektors — lūk, pats lielākais, kas var viņus savienot. Un tomēr viņš aizbrauks strādāt pie Vedas!
Dars Veters pārbīdīja sviru un nospieda podziņu. Istabu pārplūdināja spilgta gaisma. Kristālisks logs, kas aizņēma veselu sienu, vērās pasaulē augstu pāri zemei un jūrai. Pagriezis citu sviru, Dars Veters nolieca šo sienu pret sevi, un tā atklāja viņam zvaigžņotās debesis, vienlaikus ar savu metāla ietvaru aizsedzot ceļu, ēku un jūras piekrastes bāku ugunis.
Galaktiskā pulksteņa ciparnīca ar trim koncentriskiem iedaļu gredzeniem saistīja Dara Vetera uzmanību. Lielā Loka informācijas raidījumi notika pēc galaktiskā laika, ik pēc galaktiskās sekundes simttūkstošās daļas, t. i., reizi astoņās dienās jeb četrdesmit piecas reizes gadā pēc Zemes laika rēķina. Periods, kurā Galaktika izdara pilnu apgriezienu ap savu asi, tika uzskatīts par galaktisko diennakti.
Kārtējam un reizē viņa pēdējam raidījumam vajadzēja sākties pulksten deviņos no rīta pēc Tibetas observatorijas laika, tātad šeit, Padomes Vidusjūras observatorijā — pulksten divos naktī. Viņa rīcībā vēl bija nedaudz vairāk par divām stundām.
Aparāts uz galda atkal uzzibsnīja un iešķindējās. Aiz starpsienas parādījās cilvēks gaišā tērpā, kas lāsmoja kā zīds.
— Mēs esam sagatavojušies uztvert un raidīt, — viņš lakoniski ziņoja, neizrādīdams nekādas ārējas cieņas pazīmes, kaut gan viņa skatiens neapšaubāmi liecināja par priekšnieka apbrīnošanu.
Dars Veters klusēja. Klusēja arī viņa palīgs, joprojām saglabādams brīvu un lepnu stāju.
— Kubiskajā zālē? — Dars Veters beidzot jautāja un, saņēmis apstiprinošu atbildi, painteresējās, kur pašlaik atrodas Mvens Mass.
— Pie rīta svaiguma aparāta. Uzmundrinās pēc garā ceļa. Bez tam viņš, šķiet, uztraucies…
— Arī es viņa vietā uztrauktos, — Dars Veters domīgi sacīja. — Tā tas bija pirms sešiem gadiem…
Palīgs mazliet pietvīka, cenzdamies apslēpt saviļņojumu. Ar jaunekļa degsmi viņš juta priekšniekam līdz, varbūt apzinādamies, ka arī pats dienās izbaudīs priekus un bēdas kas aizvien saistīti ar lielu darbu un lielu atbildību. Ārējo staciju pārzinis nekādi neizrādīja savus pārdzīvojumus — viņa vecumā to uzskatītu par nepieklājību.
— Kad Mvens Mass ieradīsies, tūdaļ vediet viņu pie manis!
Palīgs aizgāja. Dars Veters devās uz istabas kaktu, kur caurspīdīgā starpsiena no griestiem līdz grīdai bija pārklāta ar melnu segumu, un strauji atvēra divas krāsaina koka panelī ielaistas durtiņas. Tūdaļ iedegās gaisma, kas plūda no spogulim līdzīgā ekrāna dzīlēm.
Ar īpaša kontakta palīdzību ārējo staciju pārzinis ieslēdza «draudzības vektoru» — tiešu savienojumu, ko ierīkoja tikai starp vistuvākajiem draugiem, lai dotu viņiem iespēju sazināties jebkurā brīdī. Draudzības vektors savienoja vairākas cilvēka pastāvīgās uzturēšanās vietas — dzīvojamās un darba telpas, kā arī iemīļotos atpūtas stūrīšus.
Ekrāns iemirgojās. Tā dziļumā parādījās daudzkārt redzetas augsto paneļu virknes ar neskaitāmiem šifru stabiņiem kas apzīmēja elektronu filmas, kuras jau sen bija aizstajušas arhaiskas grāmatu fotokopijas. Kad cilvēce pārgāja uz vienotu alfabētu, ko sarežģītu zīmju trūkuma deļ nosauca par lineāro, pat veco grāmatu filmēšana kļuva ļoti vienkārša un automātiskām mašīnām viegli paveicama. Zilās, zaļās un sarkanās svītriņas noradīja, kadā no centrālajām filmotēkām glabājas zinātniskie darbi, kurus jau sen izdeva ne vairāk kā desmit eksemplāros. Pietika izraudzīties noteiktu zīmju kombināciju, lai filmotēka-glabātuve automātiski pārraidītu attiecīgās grāmatas pilnu tekstu. Sī mašīna bija Vedas personīgā bibliotēka. Viegls klikšķis — ekrānsi nodzisa, tad atkaHezaigojās, parādīdams citu istabu, kas arī bija tukša. Pēc otrā klikšķa aparāts pārcēla attēlu uz zāli, kurā atradās dažas vāji apgaismotas pultis. Sieviete, kas sēdēja pie tuvākās pults, pacēla galvu, un Dars Veters ieraudzīja mīļu, šauru seju ar lielām, pelēkām acīm. Drosmīgi iezīmētās pilnīgās lūpas smaidot atsedza nevainojami baltus zobus, izcēla vaigus un mazliet uzrauto, bērnišķīgi noapaļoto degunu, kas padarīja šo seju vēl mīļāku, maigāku.