— Veda, atlikušas divas stundas. Jums jāpārģērbjas, un man gribētos, lai jūs atnāktu uz observatoriju pēc iespējas agrāk.
Sieviete uz ekrāna pacēla rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem.
— Klausos, manu Veter, — viņa klusi iesmējās, — tūlīt iešu mājās.
Taču apmānīt Daru Veteru jautrais tonis nespeja.
— Drosmīgā Veda, nomierinieties. Katram, kas uzstājas Lielā Loka pārraidēs, jāsāk ar pirmo reizi…
— Netērējiet vārdus,Tai mani uzmundrinātu, — Veda Konga spītīgi atmeta galvu, — drīz būšu klāt.
Ekrāns nodzisa. Dars Veters pievēra durtiņas un pagriezās, lai sagaidītu savu pēcnieku. Mvens Mass ienāca platiem soļiem. Sejas vaibsti un tumši brūnā, gludi spīdīgā āda liecināja par izcelšanos no nēģeru senčiem. Balts apmetnis smagām krokām krita lejup no viņa atlētiskajiem pleciem. Mvens Mass cieši saspieda Dara Vetera rokas savās spēcīgajās, kalsnajās plaukstas. Abi ārējo staciju pārziņi — bijušais un nākamais bija ļoti gara auguma. Taču Veters, kura ciltskoks sakņojās krievu tautā, šķita masīvāks par slaido afrikāni.
— Man liekas, šodien notiks kaut kas svarīgs, — Mvens Mass iesaka tik tieši un atklāti, kā to mēdza darīt vienīgi Lielā Loka ēras cilvēki.
Dars Veters paraustīja plecus.
— Sī diena visiem trim nesīs svarīgus notikumus. Es atdošu savu darbu, jūs to pārņemsiet, bet Veda Konga pirmo reizi runās ar kosmosu.
— Viņa ir ļoti skaista… — Mvens Mass atsaucās, un tas skanēja vienlaikus gan kā jautājums, gan arī kā apgalvojums.
— Drīz redzēsiet. Starp citu, šāsdienas raidījumā nav nekā sevišķa. Veda nolasīs lekciju par mūsu vēsturi planētai KRZ-664456+BŠ3252.
Mvens Mass pārsteidzoši ātri aprēķināja galvā koordinātes.
— Vienradža zvaigznāja zvaigzne Ross 614. Sā spīdekļa planētu sistēma pazīstama no senseniem laikiem, bet līdz šim tā nav devusi nekādas dzīvības zīmes. Manpatīk veclaicīgi nosaukumi un vārdi, — viņš, it kā atvainodamies, piebilda.
Dars Veters klusībā nodomāja, ka Padome lieliski izraugās darbiniekus. Mvenam Masām viņš teica:
— Tad jums būs labi ar Jūniju Antu — elektronu atmiņas mašīnu pārzini. Viņš sevi dēvē par atmiņas lampu priekšnieku. Sis vārds atvasināts ne jau no lampas — senatnes nožēlojamā gaismekļa, bet no pirmajām elektronu ierīcēm, kas bija ieslēgtas neveiklās stikla kolbās un atgādināja toreizējos elektriskos gaismekļus.
Mvens Mass iesmējās tik sirsnīgi un atklāti, ka Dars Veters sajuta sevī augam simpātijas pret šo cilvēku.
— Atmiņas lampas! Mūsu atmiņas tīkli — kilometriem gari gaiteņi, kur savirknēti miljardi elementu-šūnu! Bet, — viņš atguvās, — es ļauju vaļu jūtām, kaut gan vēl neesmu noskaidrojis pašu galveno. Kad sākusi runāt šī planētu sistēma?
— Pirms piecdesmit diviem gadiem. Kopš ta laika viņi apguvuši Lielā Loka valodu. Mūs šķir tikai četri parseki. Vedas lekciju viņi saņems pēc trīspadsmit gadiem.
— Un tad?
— Pēc lekcijas iedarbināsim uztvērējus. Ar mūsu veco draugu starpniecību uzzināsim Lielā Loka jaunumus.
— Caur Gulbja sešdesmit pirmo?
— Droši vien. Lai gan dažkārt mēs uztveram raidījumus arī no Cūskneša simt septītās, ja lieto jūsu veco terminoloģiju.
Istabā ienāca vīrs tādā pašā sudrabainā Astronautikas padomes darbinieka tērpā, kādu valkāja Dara Vetera palīgs. Neliela auguma, kustīgs un apveltīts ar prāvu, kuprainu degunu, viņš cieši uzlūkoja klātesošos ar tumšām, ķiršbrūnām acīm. Pacēlis roku, ienācējs paberzēja apaļo, spīdīgo galvu.
— Es esmu Jūnijs Ants, — šos vārdus, kas acīm redzot bija domāti Mvenam Masam, viņš izrunāja neparasti spalgā balsī.
Uzrunātais godbijīgi sveicināja ienākušo vīru. Atmiņas mašīnu pārziņi, kā zināms, pārspēja visus ar savu erudīciju. Tieši viņiem bija jāizlemj, kādi ziņojumi jāiemūžina atmiņas mašīnās un kādi jānosūta uz vispārējās informācijas līnijām vai jaunrades pilīm.
— Vēl viens no brevaniem, — Jūnijs Ants nomurmināja, spiezdams roku jaunajam paziņam.
— Kā, lūdzu? — Mvens Mass nesaprata.
— Mans izdomājums. No latīņu valodas. Tā es saucu visus, kas nedzīvo ilgi — ārējo staciju darbiniekus, zvaigžņu flotes lidotājus, tehniķus zvaigžņu kuģu dzinēju rūpnīcās. Nu, un mūs, protams. Arī mēs taču nodzīvojam ne vairāk kā pusi no cilvēka normālā mūža. Ko lai dara? Toties, mūsu dzīve ir interesanta! Kur Veda?
— Gribēja atnākt mazliet agrāk… — Dars Veters iesāka.
Viņa vārdus nomāca trauksmaini muzikāli akordi, kas sekoja skanīgam klikšķim galaktiskā pulksteņa ciparnīcā.
— Brīdinājuma signāls visai Zemei, visām enerģētiskajām stacijām, visām rūpnīcām, tikla transportam un radiostacijām: pēc pusstundas izbeigt enerģijas piegādi un uzkrāt to kondensatoros tādā daudzumā, lai virzīta starojuma kanāls varētu izlauzties cauri atmosfērai. Raidlšanai vajadzīgi četrdesmit trīs procenti visas Zemes enerģijas. Uztveršanai nepieciešams tikai saglabāt kanālu, un tas prasa apmēram astoņus procentus, — Dars Veters paskaidroja.
— Tieši tā es to iedomājos, — Mvens Mass pamāja ar galvu.
Pēkšņi viņa vērīgajās acīs pavīdēja sajūsmas dzirkstis. Dars Veters atskatījās. Pie starojošas, caurspīdīgas kolonas stāvēja Veda Konga. Uz lekciju viņa bija ieradusies tērpā, kas visvairāk rotāja sievieti un bija izveidots vēl pirms gadu tūkstošiem, Krētas kultūras laikmetā.