Gaisma šaurajā sienas panelī nodzisa — kanālā ieslēdzās pavadoņa uztvērēji. Vienlaikus zelta rāmī iezaigojās pērļainais ekrāns. Tā centrā parādījās fantastiski palielināta smaidoša figūra, kas iezīmējās aizvien skaidrāk. Gurs Gans, viens no diennakts pavadoņa novērotājiem, izauga uz ekrāna kā teiksmains milzis. Viņš jautri pamāja ar galvu un, izstiepis trīs metrus garu roku, savienoja visu planētas ārējo staciju sistēmu. Zemes izstarotā enerģija saslēdza tās vienkopus, un visos kosmiskās telpas virzienos pavērās jutīgas uztvērēju acis. Nespodrais, sarkanais spīdeklis Vienradža, zvaigznājā, no kura planētām nesen uztvēra pirmos signālus, bija vislabāk saskatāms no piecdesmit septītā pavadoņa, un Gurs Gans orientējās uz to. Tikai trīs ceturtdaļstundas varēja turpināties Zemes neredzamais kontakts ar šo zvaigzni. Tātad laiks bija dārgs. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.
Pēc Dara Vetera mājiena Veda Konga nostājās uz zilganā, zaigojošā metāla apļa ekrāna priekšā. Neredzama staru plūsma manāmi padziļināja viņas iedegušās ādas zeltaino toni. Bez mazākā trokšņa sāka darboties elektronu mašīnas, kas pārtulkoja Vedas runu Lielā Loka valodā. Pēc trīspadsmit gadiem tumši sarkanā spīdekļa planētas uztvērēji pierakstīs pārraidītās svārstības vispārzināmajos simbolos,»un, ja tās iedzīvotāji runā, elektronu tulkošanas mašīnas savukārt pārvērtīs šos simbolus svešās valodas dzīvajās skaņās.
«Zēl,» nodomāja Dars Veters, «ka tur, tālumā, nedzirdēs Zemes sievietes maigo, skanīgo balsi, neizjutīs tās izteiksmīgumu. Kas zina, kā ierīkotas viņu ausis? Dzirdes veidi var būt ļoti dažādi. Tikai redze, kas visur uztver elektromagnētiskās svārstības, kuras spēj izlauzties cauri atmosfērai, ir gandrīz vienāda visā kosmosā, un tālās planētas iedzīvotāji, bez šaubām, ieraudzīs apburošo, dziļā saviļņojumā tvīkstošo Vedu.»
Nenovērsdams no draudzenes skatienu, Dars Veters sāka uzmanīgi klausīties.
Veda Konga stāstīja par mūsu vēstures svarīgākajiem posmiem. Cilvēces senvēsturi, lielo un mazo tautu nošķirtību, ekonomiskās un ideoloģiskās sadursmes, naidu starp dažādām valstīm viņa aplūkoja ļoti īsi. Siem posmiem bija piešķirts kopīgs nosaukums: SPĒ — Sašķeltās pasaules ēra. Bet ne jau iznīcinošu karu, briesmīgu ciešanu vai šķietami lielu valdnieku uzskaitījums, kas piepildīja no Antīkajiem gadsimtiem un Tumšajiem jeb Kapitālisma gadsimtiem saglabājušās" vēstures grāmatas, interesēja Lielā Loka ēras cilvēkus. Daudz svarīgāka viņiem bija vēsture, kas apraksta ražošanas spēku pretrunīgo attīstību un vienlaikus — ideju, mākslas, zināšanu izaugsmi, garīgo cīņu par īstu cilvēku un patiesu cilvēcību, tā vēsture, kas rāda, kā attīstījusies vajadzība izveidot jaunus priekšstatus par pasauli un sabiedriskajām attiecībām, cilvēka pienākumiem, tiesībām un laimi, priekšstatus, no kuriem izauga un saplauka mūsu planētas komunistiskās sabiedrības varenais koks.
SPĒ pēdējā, tā dēvētajā Atomu laikmetā ļaudis beidzot saprata, ka visas viņu nelaimes ceļas no sabiedriskās iekārtas, kas stihiski izveidojusies vēl mežonības laikos, saprata, ka viss cilvēces spēks un visa tās nākotne sakņojas darbā, brīvo cilvēku miljonu apvienotajos pūliņos, zinātnē un dzīves pārkārtošanā uz zinātniskiem pamatiem. Cilvēce sāka izprast sabiedrības attīstības svarīgākos likumus, vēstures dialektiski pretrunīgo gaitu un nepieciešamību izaudzināt katrā indivīdā stingru sabiedrisku disciplīnu, kuras nozīme pieauga proporcionāli planētas iedzīvotāju skaitam.
Veco un jauno ideju cīņa Atomu laikmetā saasinājās tik tālu, ka visa pasaule sašķēlās divās nometnēs ar dažādām ekonomiskām sistēmām. Vienā nometnē ietilpa vecās, kapitālistiskās, otrā — jaunās, sociālistiskās valstis. Pirmo atomenerģijas veidu atklāšana un vecās pasaules aizstāvju stūrgalvība toreiz tik tikko neiegrūda cilvēci drausmīgā katastrofā.
Bet jaunā iekārta nevarēja neuzvarēt, kaut arī šī uzvara aizkavējās sabiedriskās apziņas atpalicības dēļ. Lai pārkārtotu pasauli ūz komunistiskiem pamatiem, vajadzēja būtiski pārveidot ekonomiku, likvidēt nabadzību, badu un smagu, nogurdinošu darbu. Taču ekonomikas pārveidošana prasīja ļoti sarežģītu ražošanas un sadales pārvaldi un tādēļ bija iespējama, tikai izkopjot ikviena cilvēka sabiedrisko apziņu.
Komunistiskā sabiedrība neaptvēra visas tautas un zemes uzreiz. Lai izskaustu neuzticību un it īpaši melus, ko naidīgā propaganda izšķērdīgi sēja Atomu laikmeta idejisko cīņu gaitā, bija nepieciešamas milzīgas pūles. Ne mazums kļūdu pieļāva, arī veidojot jaunās cilvēku attiecības. Dažuviet pat notika sacelšanās, ko rīkoja vecās kārtības piekritēji. Savā gara tumsībā viņi mēģināja atdzīvināt pagātni, cerēdami tādējādi rast vieglu izeju no grūtībām, ar kurām cilvēcei nācās sastapties.
Taču jaunā dzīves kārtība nelokāmi un neatvairāmi izplatījās uz visas Zemes, un pamazām visdažādākās tautas un rases kļuva par vienotu, draudzīgu, gudru saimi.
Tā iesākās PAĒ — Pasaules apvienošanas ēra, kas sastāvēja no Valstu savienības, Dažādu valodu, Enerģijas iekarošanas un Kopējās valodas laikmetiem.
Sabiedrības attīstība nemitīgi paātrinājās, un ikviens jauns laikmets aizritēja ātrāk par iepriekšējo. Cilvēka vara pār dabu sāka augt nepieredzēti strauji.
Senajās utopiskajās fantāzijās ļaudis sapņoja par pakāpenisku atbrīvošanos no darba. Rakstnieki solīja, ka, strādājot ļoti maz — tikai divas trīs stundas dienā, cilvēki varēs apgādāt sevi ar visu nepieciešamo un pārējā laikā nodoties laimīgai slinkošanai.