Pirms vairākiem gadsimtiem mēs būtiski pārveidojām savas planētas izskatu. Jau Atomu laikmetā tika atklāta kodolu enerģija. Toreiz ļaudis iemācījās atbrīvot tās niecīgu daļu un pārvērst to termiskā uzliesmojumā, kura iznīcinošās īpašības nekavējoties izmantoja ieroču ražošanai. Izveidojās drausmīgu bumbu krājumi, kurus pēc tam, komunisma laikmetā, mēģināja izmantot enerģijas iegūšanai. Taču drīz ļaudis saprata, kādas briesmas rada izstarojumi un kā tie ietekmē dzīvos organismus. Sis apstāklis nosprauda vecajai kodolu enerģētikai šauras robežas. Gandrīz vienlaikus astronomi, pētījot fizikālos procesus tālās zvaigznēs, atklāja divus jaunus kodolenerģijas veidus — Q un F, kas ir daudz efektīvāki un neatstāj bīstamos radioaktīvās sairšanas produktus.
Abus šos veidus izmanto arī tagad, kaut gan zvaigžņu kuģu dzinēju darbināšanai pēdējā laikā ieviests vēl viens kodolenerģijas veids. Tas saistīts ar anamezona degvielu lietošanu, par kurām mēs uzzinājām ar Lielā Loka starpniecību, novērojot Galaktikas milzu zvaigznes.
Visus veco termonukleāro materiālu — urāna, torija, ūdeņraža, kobalta un litija radioaktīvo izotopu krājumus cilvēki nolēma iznīcināt, tiklīdz izdomāja, kā nogādāt to sairšanas produktus ārpus Zemes atmosfēras. Toreiz, Pārkārtošanas laikmetā, izgatavoja mākslīgās saules, kuras pacēla augstu virs polārajiem apgabaliem. Tā mēs stipri samazinājām ledus cepures, kas bija izveidojušās ap zemeslodes poliem kvartārajā leduslaikmetā, un pārveidojām visas planētas klimatu. Okeānu līmenis pacēlās par septiņiem metriem, atmosfēras cirkulācijā krasi samazinājās polārās frontes un kļuva vājāki pasātu vēju loki, kas izkaltēja tuksnešu joslas tropu pievārtē. Gandrīz pilnīgi izbeidzās arī viesuļvētras un vispār jebkādas straujas laika pārmaiņas.
Siltās stepes aizsniedzās līdz sešdesmitajām paralēlēm, bet mērenās joslas pļavas un meži — pāri septiņdesmitajiem platuma grādiem.
Antarktīdas kontinents, kura trīs ceturtdaļas atbrīvojušās no ledus, kļuva par cilvēces minerālo bagātību krātuvi — tur saglabājušās neskartas rūdu atradnes, kas visos pārējos kontinentos bija stipri noplicinātas pēc neprātīgās metālu šķiešanas pagātnes iznīcinošajos karos. Pāri Antarktīdai izdevās saslēgt arī visus Spirālceļa atzarojumus.
Vēl pirms klimata radikālās pārveidošanas tika izrakti milzīgi kanāli un pāršķeltas kalnu grēdas, lai pilnīgi līdzsvarotu ūdens un gaisa masu cirkulāciju visas planētas mērogā. Mūžīgi dielektriski sūkņi palīdzēja apūdeņot pat Āzijas augstkalnāju tuksnešus.
Pārtikas produktu ražošanas iespējas neizmērojami pieauga, jaunās zemes kļuva noderīgas dzīvei. Siltās iekšējās jūras cilvēki sāka izmantot olbaltumvielām bagātu aļģu audzēšanai.
Vecās, trauslās starpplanētu raķetes tomēr deva iespēju sasniegt Saules sistēmas tuvākās planētas. Zemi aptvēra mākslīgo pavadoņu josla, no kuras cilvēki varēja daudz labāk iepazīties ar Visumu. Un tad pirms četrsimt astoņiem gadiem kāds izcili svarīgs notikums iezīmēja jaunu ēru cilvēces vēsturē — LLĒ, Lielā Loka ēru.
Ļaužu prātus jau sen nodarbināja jautājums par attēlu, skaņu un enerģijas pārraidīšanu lielos attālumos. Simtiem tūkstošu vistalantīgāko zinātnieku strādāja īpašā organizācijā, ko līdz pat šim laikam sauc par Virzīto starojumu akadēmiju, kamēr beidzot atklāja iespēju bez vadiem pārraidīt enerģiju jebkurā virzienā un attālumā. Tas notika, kad iemācījās apiet likumu, kas nosaka, ka enerģijas plūsma ir proporcionāla staru izkliedes leņķa sinusam. Paralēli staru kūļi nodrošināja pastāvīgus sakarus ar mākslīgajiem pavadoņiem un tādējādi ar visu kosmosu. Jonosfēras vairogs, kas sargāja dzīvību, vienmēr bija šķērslis radiosakaru uzturēšanai ar pasaules telpu. Ļoti sen, vēl Sašķeltās pasaules ēras beigās, zinātnieki konstatēja, ka no Visuma dzīlēm uz Zemi plūst varenu radiostarojumu straumes. Kopā ar zvaigznāju un galaktiku izstarojumiem mūs sasniedza ari domājošu būtņu aicinājumi un Lielā Loka raidījumi, ko atmosfēra noslāpēja un izkropļoja līdz nepazīšanai. Toreiz mēs nesapratām mīklainos signālus, kurus jau bijām iemācījušies uztvert, un uzskatījām tos par nedzīvās matērijas izstarojumiem.
Zinātnieks Kams Amats, pēc izcelšanās indietis, pirmais iedomājās izmantot mākslīgos pavadoņus eksperimentiem ar televīzijas uztvērējiem. Desmitiem gadu viņš ar bezgalīgu pacietību izmēģināja un apguva aizvien jaunas diapazonu kombinācijas. Beidzot viņam izdevās uztvert raidījumu no Gulbja 61 — sen pazīstamas dubultzvaigznes planētu sistēmas. Uz ekrāna parādījās būtne, kas ļoti maz līdzinājās mums, taču neapšaubāmi bija cilvēks, un norādīja uz kādu Lielā Loka simboliem veidotu uzrakstu. So uzrakstu izdevās atšifrēt tikai pēc deviņdesmit gadiem, un, pārtulkots Zemes valodā, tas vēl šobaltdien grezno Kama Amata pieminekli: «Sveiciens jums, brāļi, kas stājaties mūsu saimē! Mēs, ko šķir telpa un laiks, esam savienojušies dižena spēka lokā.»
Cilvēces toreizējā attīstības līmenī Lielā Loka simbolu, rasējumu un karšu valodu nebija grūti apgūt. Izmantojot tulkošanas mašīnas, pēc divsimt gadiem mēs varējām jau sarunāties ar tuvāko zvaigžņu planētu sistēmām, uztvert un pārraidīt dažādu pasauļu daudzveidīgās dzīves ainas. Tikai nesen mēs saņēmām vēsti no Gulbja zvaigznāja, kur četrpadsmit planētas riņķo ap lielu dzīvības centru Denebu — pārmilža zvaigzni, kas izstaro tikpat daudz gaismas, cik četri tūkstoši astoņi simti Sauļu, un atrodas no mums simt divdesmit divu parseku attālumā. Domas attīstība tur noritējusi pa citiem ceļiem, bet jau sasniegusi mūsu līmeni.
Tai pašā laikā no senajām pasaulēm — mūsu Galaktikas lodveida zvaigžņu kopām un milzīgas apdzīvotas joslas ap Galaktikas centru — no neizmērojamas tāles pienāk dīvaini skati un attēli, kas vēl nav izprasti, atšifrēti. Atmiņas mašīnas tos pieraksta un nodod Zinību robežu akadēmijai — tā sauc zinātnisko organizāciju, kas nodarbojas ar problēmām, kuras tik tikko sāk iezīmēties pie mūsu zinātnes apvāršņiem. Mēs cenšamies saprast domas, kas miljoniem gadu laikā sasniegušas ārkārtīgi augstu pilnības pakāpi un acīm redzot atšķiras no mūsējām sakarā ar citu dzīvības attīstības ceļu no zemākajām organiskajām formām līdz domājošām būtnēm.