Attēls pazuda, un tur, kur vēl nupat mijās dīvaini skati, atkal parādījās nospodrinātā akmens virsma.
Tie divi, kas bija ģērbušies zeltainajos tērpos, atkāpās sāņus, un viņu vietu ieņēma otrais pāris. Ar netverami ātru kustību viņi nosvieda apmetņus, un uz sienu pērļainā fona kā dzīva uguns iezaigojās divi tumšsarkani ķermeņi. Vīrietis izstiepa abas rokas pret sievieti, un viņa atbildēja ar tik lepnu un žilbinoši līksmu smaidu, ka arī Zemes cilvēki gribot negribot pasmaidīja. Tikmēr tur, neiedomājami tālās pasaules pērļu zālē, sākās lēna deja. Tā droši vien nebija deja dejas dēļ, bet drīzāk gan ritmiska pozēšana. Dejotāju mērķis acīm redzot bija parādīt savu ķermeņu pilnību, līniju daiļumu un plastisko vijīgumu. Ritmisko kustību maiņā varēja uzminēt majestātisku un tai pašā laikā skumju mūziku, kas izraisīja atmiņas par neskaitāmiem un nezināmiem dzīvības attīstības upuriem, par lielajām evolūcijas kāpnēm, ko vainagoja domājoša un daiļa būtne — cilvēks.
Mvenam Masam likās, ka viņš dzird šo melodiju — augstu, dzidru toņu vēdekli, kas balstās uz dobjiem, vienmērīgiem zemo skaņu akordiem. Veda Konga saspieda Dara Vetera roku, taču viņš šajā brīdī to nemanīja. Jūnijs Ants nekustēdamies, gandrīz vai neelpodams lūkojās ekrānā. Uz viņa milzīgās pie-res izspiedās sviedru lāsītes.
Tukāna ļaudis bija tik līdzīgi Zemes iedzīvotājiem, ka pakāpeniski izzuda svešas pasaules iespaids. Taču tālās planētas sarkano iemītnieku ķermeņiem piemita tāds izsmalcināts skaistums, kāds uz Zemes pagaidām bija sastopams galvenokārt mākslinieku sapņos un daiļradē. Dzīvē tas iemiesojās samērā reti — tikai atsevišķos, neparasti daiļos cilvēkos.
«Jo garāks un grūtāks bijis aklās, dzīvnieciskās evolūcijas ceļš līdz domājošai būtnei, jo lietderīgākas, pilnīgākas un tātad arī daiļākas ir dzīvības augstākās formas,» nosprieda Dars Veters. «Zemes cilvēki jau sen sapratuši, ka skaistums nav nekas cits kā instinktīvi uztverta uzbūves lietderība vai piemērotība noteiktiem uzdevumiem. Jo daudzveidīgāki uzdevumi, jo skaistāka forma, — šie sarkanie cilvēki droši vien ir daudzpusīgāki un veiklāki nekā mēs. Varbūt viņu civilizācija izveidojusies vairāk uz paša cilvēka, tā garīgo un fizisko spēju attīstības un mazāk uz tehnikas rēķina? Mūsu kultūra ilgu laiku bijusi viscaur tehniska un tikai pēc komunistiskās sabiedrības nodibināšanas galīgi pievērsusies paša cilvēka un ne tikai viņa mašīnu, mājokļu, ēdienu un izpriecu pilnveidošanai.»
Deja beidzās. Jaunā, sarkanādainā sieviete devās uz zāles vidu un viena pati palika aparāta redzes lokā. Viņas izplestās rokas un seja pievērsās griestiem.
Novērotāju acis neviļus sekoja meitenes skatienam. Zālē griestu vai nu vispār nebija, vai arī prasmīgi radītas optiskas ilūzijas rezultātā tur varēja redzēt debesis ar neparasti lielām un spilgtām zvaigznēm. Svešie zvaigznāji neizraisīja nekādus ierastus priekšstatus, Meitene pamāja ar kreiso roku, un tūdaļ uz viņas rādītāja pirksta iemirgojās zila lodīte. No tās izšāvās sudrabains stars, kas pārvērtās milzīgā rādāmā irbulī. Apaļais, gaišais plankumiņš stara galā apstājās griestos te pie vienas, te pie otras zvaigznes. Un ik reizi uz smaragdzaļā paneļa izveidojās nekustīgs attēls. Rādītāja stars lēni pārvietojās, un tikpat lēni uzpeldēja tuksnešainu vai apdzīvotu planētu ainavas.
Sarkanu, violetu wn dzeltenu sauļu staros drūmi zvīļoja klintis un smiltāji. Dīvaina, svina pelēka spīdekļa stari bija modinājuši dzīvei plakanus, elektrības piesātinātus kupolus un spirāles, kas, līdzīgi medūzām, peldēja planētas blīvajā atmosfērā un okeāna viļņos. Kāda sarkana spīdekļa pasaulē auga ar glumu, melnu mizu pārklāti neiedomājami gari koki, kas it kā izmisumā stiepa pret debesīm miljardiem līku zaru. Citas planētas šķita viscaur pārplūdušas ar tumšiem ūdeņiem. Visur peldēja milzīgas augu vai dzīvnieku salas, un rāmajos ūdeņos šūpojās neskaitāmi pūkaini taustekļi.
— Viņu tuvumā nav planētu ar augstākām dzīvības formām, — pēkšņi sacīja Jūnijs Ants, kas neatraudamies vēroja svešo zvaigžņotās debess karti.
— Nē, — Dars Veters iebilda, — tajā pusē atrodas plakana zvaigžņu sistēma, samērā vēls Galaktikas veidojums. Bet mēs zinām, ka plakanas un sfēriskas sistēmas, jaunas un vecas bieži vien izvietotas telpā pamīšus. Un tiešām, Eridānas virzienā viņiem kaimiņos ir sistēma ar domājošām būtnēm, kas iekļāvušās Lokā.
— VVR 4955+MO 3529… un tā tālāk, — Mvens Mass piemetināja. — Kāpēc tad viņi nekā nezina par šo sistēmu?
— Tā pievienojusies Lielajam Lokam pirms divsimt septiņdesmit pieciem gadiem, bet šis ziņojums nosūtīts agrāk, — Dars Veters paskaidroja.
Tālās pasaules sarkanādainā meitene tikmēr bija nokratījusi no pirksta zilo lodīti, pievērsusies skatītājiem un atplētusi rokas, it kā gatavodamās apkampt kādu, kas neredzams stāvēja viņas priekšā. Viņa tikko manāmi atlieca galvu un plecus, — taisni tā rīkotos arī Zemes sieviete, lai izteiktu kaislīgu aicinājumu. Meitenes pusatvērtās lūpas trīsēja, atkārtojot nedzirdamus vārdus. Tā viņa sastinga, aicinot, raidot izplatījuma saltajā tumsā savas kvēlās ilgas pēc biedriem — citu pasauļu cilvēkiem.
Un atkal viņas mirdzošais skaistums lika novērotājiem pamirt. Sajā meitenē nebija Zemes sarkanādaino cilvēku bronzas skarbuma. Apaļā seja ar nelielo degunu, milzīgām zilām acīm un mazo muti šķita drīzāk raksturīga mūsu planētas ziemeļu tautām. Kuplie, viļņainie, melnie mati nebija cieti. Ikvienā sejas un ķermeņa līnijā varēja nojaust vieglu un dabisku pašpaļāvību, ko ļaudis gluži neapzināti uztver kā spēka izjūtu.