— Un ja nu nav aizgājis bojā, bet cietis sadursmē ar meteorītu, tā ka nespēj vairs attīstīt ātrumu?… — iebilda rudmatainā meitene.
— Nespēj attīstīt ātrumu! — Ergs Noors atkārtoja. — Vai tad tas nav viens un tas pats, ja kuģi no mērķa šķir gadu tūkstoši? Vēl ļaunāk — nāve nenāks uzreiz, bezcerībā paies gadi. Varbūt viņi sauks pēc palīdzības — tad mēs uzzināsim… pēc kādiem sešiem gadiem… uz Zemes.
Ar enerģisku kustību Ergs Noors izvilka saliekamo krēslu, kas bija iebīdīts zem mazās elektronu skaitļošanas mašīnas «MNU-11». Lielā svara, apmēru un trausluma dēļ zvaigžņu kuģos līdz pat šim laikam nebija izdevies iebūvēt «ITU» tipa elektronu smadzenes, kas paredzētas vispusīgām operācijām, un pilnībā uzticēt tām kuģa vadīšanu. Dežurējošā navigatora klātbūtne komandpunktā bija nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka tik milzīgos attālumos gandrīz nemaz nav iespējams precīzi orientēt kuģa kursu.
Ar veiklību, kas darītu godu pat klavieru virtuozam, ekspedīcijas priekšnieka pirksti sāka skraidīt pa skaitļošanas mašīnas pogām un rokturiem. Viņa bālās sejas asie vaibsti sastinga kā akmenī cirsti, bet augstā piere, stūrgalvīgi noliekusies pār pulti, šķiet, meta izaicinājumu stihiskajiem likteņa spēkiem, kas apdraudēja izplatījuma dzīlēs iemaldījušos dzīvības saliņu.
Nīza Krita, jaunā astronavigatore, kas pirmo reizi piedalījās zvaigžņu ekspedīcijā, aizturējusi elpu, vēroja domās iegrimušo Nooru. Cik mierīgs, enerģisks, gudrs ir šis mīļotais cilvēks!… Jā, viņa mīl to jau sen, visus šos piecus gadus. Nav nozīmes slēpt no viņa… Un arī Ergs zina, Nīza to jūt… Tagad, kad notikusi nelaime, viņa ir priecīga, ka var dežurēt kopā ar Ergu Nooru. Trīs mēnešus viņi pavada divatā, kamēr citi zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi ieslīguši saldā, hipnotiskā miegā. Atlikušas trīspadsmit dienas, tad arī viņi iemigs uz pusgadu, līdz būs apritējušas vēl divas dežurējošo navigatoru, astronomu un mehāniķu maiņas. Pārējie — biologi un ģeologi, kuru darbs sākas tikai ceļojuma galapunktā, var gulēt arī ilgāk, turpretim astronomi — tiem tagad pats spraigākais darba laiks!
Ergs Noors piecēlās, un Nīzas domu pavediens pārtrūka.
— Aiziešu uz kabīni pārbaudīt zvaigžņu kartes. Jūsu atpūta sākas… — viņš paskatījās uz atkarīgā pulksteņa ciparnīcu, — pēc deviņām stundām. Pagūšu vēl izgulēties, iekams nākšu jūs nomainīt.
— Es neesmu nogurusi. Būšu šeit, cik vien ilgi vajadzēs, kaut tikai jūs varētu atpūsties!
Ekspedīcijas priekšnieks sarauca pieri, gribēdams kaut ko iebilst, taču vārdu maigais skanējums un zeltaini brūno acu sirsnīgais skatiens darīja savu. Noors pasmaidīja un klusēdams izgāja.
Nīza apsēdās krēslā, pārlaida acis aparātu skalām un iegrima dziļās pārdomās.
Viņai pretim melnoja spoguļekrāni, ar kuru palīdzību no centrālā komandpunkta varēja pārredzēt bezdibeni visapkārt raķetei. Dažādas krāsas zvaigžņu uguntiņas dzēla acīs kā nokaitētas adatas.
«Tantra» aizsteidzās garām planētai, un tās pievilkšanas spēks lika kuģim sašūpoties gravitācijas lauka mainīgās intensitātes dēļ. Ļauni zibošās majestātiskās zvaigznes mežonīgi lēkāja uz spoguļekrānu virsmas. Zvaigznāju apveidi mainījās tik ātri, ka tos bija grūti iegaumēt.
Planēta K-2-2N-88, kas auksta un nedzīva riņķoja ap savu tālo spīdekli, bija pazīstama kā ērta zvaigžņu kuģu tikšanās vieta… Taču šoreiz tikšanās nebija notikusi. Piektais riņķis… Nīza iztēlojās kuģi, kas samazinātā ātrumā joņo pa gigantisku riņķi, kura rādiuss — viens miljards kilometru, ik reizes aizsteidzoties priekšā gliemeža gaitā slīdošai planētai. Pēc simt desmit stundām zvaigžņu kuģis pabeigs piekto riņķi… Un kas tad? Erga Noora varenais prāts šobrīd sakopojis visus spēkus, lai atrastu labāko atrisinājumu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris nedrīkst kļūdīties — pretējā gadījumā pirmās klases zvaigžņu kuģis «Tantra» līdz ar apkalpi, kurā ietilpst ievērojami zinātnieki, nekad neatgriezīsies no izplatījuma tālēm! Bet Ergs Noors nekļūdīsies…
Nīzu Kritu pēkšņi pārņēma drausmīga nelabuma sajūta. Zvaigžņu kuģis acīm redzot bija novirzījies no kursa par niecīgu grāda daļiņu, kas pieļaujams, tikai lidojot ar samazinātu ātrumu, jo citādi no «Tantras» apkalpes neviens nepaliktu dzīvs. Tiklīdz pelēkā migla meitenes acīs izgaisa, nelabuma sajūta atgriezās — kuģis uzņēma veco kursu. Kaut kur tālu priekšā melnajā bezdibenī ārkārtīgi jutīgie lokatori bija sataustījuši meteorītu — astronautu bīstamāko ienaidnieku. Elektronu mašīnas, kas vadīja kuģi (tikai tās spēj izdarīt visas manipulācijas nepieciešamajā tempā — cilvēka nervi nav piemēroti kosmiskajiem ātrumiem), sekundes miljondaļā novirzīja «Tantru» un, kad briesmas bija garām, tikpat ātri lika tai uzņemt agrāko kursu.
— Kāpēc šādām ierīcēm neizdevās glābt «Algorabu»? — Nīza atjēgusies jautāja sev. — Tas noteikti bojāts sadursmē ar meteorītu. Ergs Noors teica, ka vēl līdz šim katru desmito zvaigžņu kuģi sadragājot meteorīti, kaut gan izgudroti tik jutīgi lokatori kā Volla Hoda aparāts un enerģētiskie vairogi, kas atsviež sīkās daļiņas. «Algoraba» bojā eja nostādījusi viņus pašus bīstamā stāvoklī, lai arī likās, ka viss labi pārdomāts un paredzēts. Meitene sāka pārcilāt atmiņā svarīgākos notikumus kopš aizlidošanas brīža.
Trīsdesmit septītā zvaigžņu ekspedīcija tika sūtīta uz kāda samērā tuva spīdekļa planētu sistēmu Cūskneša zvaigznājā. Sā spīdekļa vienīgā apdzīvotā planēta — Zirda jau sen bija iekļāvusies Lielajā Lokā un nodibinājusi sakarus ar Zemi un citām pasaulēm. Piepeši tā bija apklususi. Vairāk nekā septiņdesmit gadu neizdevās uztvert neviena tās raidījuma. Zirdai vistuvākās Loka planētas — Zemes pienākums bija noskaidrot, kas ar kaimiņiem noticis. Šajā ekspedīcijā uzaicināja piedalīties vairākus izcilus zinātniekus, kuru rūpīgi pārbaudītā nervu sistēma izrādījās spējīga panest ilgstošo ieslodzījumu zvaigžņu kuģī. Degvielu rezervi anamezona dzinējiem nācās maksimāli ierobežot. Un ne jau anamezona svara dēļ, bet gan tāpēc, ka šīs vielas glabāšanai nepieciešami milzīgi konteineri. Anamezona krājumus cerēja papildināt uz Zirdas. Ja ar planētu būtu noticis kaut kas nopietns, otrās klases zvaigžņu kuģis «Algorabs» sagaidītu «Tantru» pie planētas K-2-2N-88 orbītas.