— Vai tiešām viņi nekā nezina par Lielo Loku? — Veda Konga gandrīz ievaidējās, dziļā aizgrābtībā apbrīnodama savu daiļo māsu no kosmosa tālēm.
— Tagad droši vien zina, — Dars Veters atsaucās, — tas, ko mēs redzam, taču noticis pirms trīssimt gadiem.
— Astoņdesmit astoņi parseki, — Mvens Mass murmināja, — astoņdesmit astoņi. Visi, ko mēs redzam, jau sen miruši.
It kā apstiprinot viņa vārdus, brīnišķīgās pasaules ainava izgaisa un reizē nodzisa sakaru rādītāja zaļā acs. Lielā Loka pārraide bija beigusies.
Kādu brīdi visi joprojām nekustēdamies sēdēja savās vietās. Dars Veters attapās pirmais. īgni sakniebis lūpas, viņš steigšus pārbīdīja granātkrāsas rokturi un izslēdza virzītās enerģijas stabu. Dobja vara dūkoņa brīdināja enerģētisko staciju inženierus, ka varenā enerģijas plūsma jāievada atkal parastajos kanālos. Tikai pabeidzis visas manipulācijas ar aparātiem, ārējo staciju pārzinis pievērsās biedriem.
Jūnijs Ants, saraucis uzacis, šķirstīja piezīmju lapiņas.
— Mnemogramas (atmiņas piezīmju) daļa, kas attēlo griestos zīmēto zvaigžņu karti, nekavējoties jānosūta uz Dienvidu debess institūtu, — viņš sacīja Dara Vetera jaunajam palīgam.
Tas uzlūkoja Jūniju Antu tik izbrīnījies, it kā nupat būtu pamodies no skaista sapņa.
Skarbais zinātnieks apslēpa smīnu — patiešām, vai tad redzētais nebija sapnis par brīnumjauku pasauli, kas izstarots telpā pirms trīssimt gadiem? Sapnis, ko tagad tik skaidri ieraudzīs miljardiem cilvēku uz Zemes, kā arī Mēness, Marsa un Veneras stacijās.
— Jums bija taisnība, apgalvojot, ka šodien notiks kaut kas neparasts! — Dars Veters uzsmaidīja Mvenam Masam. — Pirmo reizi četru gadsimtu laikā, kopš Zeme iekļāvusies Lielajā Lokā, cilvēci no Visuma dzīlēm uzrunā planēta, kuras iedzīvotāji ir mūsu brāļi ne tikai garā, bet arī miesā. Es bezgala priecājos par šo atklājumu! Jūsu darbība sākusies labi! Mūsu senči to uzskatītu par laimes zīmi jeb, kā teiktu psihologi, notikusi apstākļu sagadīšanās, kas labvēlīga drosmei un pacilātībai turpmākajā darbā…
Dars Veters attapās, ka nervu reakcija padarījusi viņu daudzrunīgu. Bet liekvārdību Loka ērā uzskatīja par apkaunojošu trūkumu. Tādēļ ārējo staciju pārzinis pēkšņi apklusa teikuma vidū.
— Jā, jā! — Mvens Mass izklaidīgi atbildēja.
Saklausījis šajos vārdos dīvainu atsvešinājuma pieskaņu, Jūnijs Ants sāka ausīties. Veda Konga pieskārās Dara Vetera rokai un ar skatienu norādīja uz afrikāni.
«Varbūt viņš pārāk jūtīgs un viegli ietekmējams?» Dars Veters pēkšņi nodomāja un cieši palūkojās uz savu pēcnieku.
Pamanījis biedru apslēpto izbrīnu, Mvens Mass izslējās un kļuva par agrāko, vērīgo sava darba pratēju. Slīdošās kāpnes uznesa viņus augšā pie platajiem logiem un zvaigžņotās debess, kas atkal šķita tikpat tāla kā visus tos tūkstošus gadu, kopš uz Zemes dzīvo cilvēks vai, pareizāk, viņa paveids, tā dēvētais Homo sapiens — saprātīgais Cilvēks.
Mvenam Masam un Daram Veteram vajadzēja palikt observatorijā.
Veda Konga pačukstēja Daram Veteram, ka nekad neaizmirsīs šo nakti.
— Es pati sev likos tik nožēlojama! — viņa pasmaidīja par spīti skumjajiem vārdiem.
Dars Veters saprata draudzenes domu un pakratīja galvu.
— Esmu pārliecināts, ka sarkanā sieviete, ja vien ta jūs redzētu, Veda, lepotos ar savu māsu. Patiesi, mūsu Zeme nav sliktāka par Tukāna pasauli! — Dara Vetera seja staroja mīlestībā.
— Tāda es liekos tikai jums, mīļais draugs, — Veda atteica. — Pajautājiet kaut Mvenam Masam!… — Viņa šķelmīgi aizsedza acis ar delnu un pazuda sienas līkuma.
Kad Mvens Mass beidzot palika viens, jau bija pienācis rīts. Vēsajā, nekustīgajā gaisā izplūda pelēcīgs spīdums. Jūra un debesis kļuva kristāldzidras: jūra — sudrabaina, bet debesis — iesārtas.
Mvens Mass ilgi stāvēja uz observatorijas balkona, ieskatīdamies puslīdz pazīstamajos ēku apveidos.
Tālumā, nelielā augstienē, pacēlās milzīga alumīnija arka, ko it kā pārsvītroja deviņas paralēlas alumīnija joslas, starp kurām vizēja opāla krāsas un sudrabaini balti plastiski stikli. Tā bija Astronautikas padomes ēka. Sās ēkas priekšā atradās piemineklis pirmajiem cilvēkiem, kas ielauzās pasaules telpā. Mākoņu un viesuļu ieskauta, stāv virsotne, un tās galā vissenākā tipa zvaigžņu kuģis — zivij līdzīga raķete, kuras smailais priekšgals vērsts uz vēl nesasniedzamiem augstumiem. Pa spirāli, kas apvij pieminekļa pakāji, cits citu atbalstot, ar neiedomājamu piepūli dodas augšup raķešu piloti, fiziķi, astronomi, biologi, rakstnieki-fantasti…
Pirmie ausmas stari jau sārtoja senā zvaigžņu kuģa korpusu un tuvējo ēku kontūras, taču Mvens Mass joprojām platiem soļiem mēroja balkonu. Vēl nekad savā mūžā viņš nebija izjutis tādu saviļņojumu. Audzināts Lielā Loka ēras garā, v-iņš ieguva skarbu fizisku rūdījumu un sekmīgi paveica Herkulesa varoņdarbus. Tā par godu senās Grieķijas skaistajiem mītiem dēvēja grūtos uzdevumus, ko ikvienam jaunam cilvēkam nācās izpildīt skolas perioda beigās. Ja jaunietis tika ar šiem uzdevumiem galā, tad uzskatīja, ka viņš ir cienīgs iegūt izglītības augstāko pakāpi.
Mvens Mass ierīkoja ūdens apgādi kādā Rietumtibetas kalnraktuvē, atjaunoja araukāriju mežu Nahebtas plakankalnē Dienvidamerikā un iznīcināja haizivis, kas atkal sāka parādīties pie Austrālijas krastiem. Sāda dzīves pieredze un izcilas spējas ļāva viņam izturēt daudzus neatlaidīgu mācību gadus un sagatavoties grūtu, atbildīgu pienākumu veikšanai. Šodien, pašā pirmajā savas jaunās darbības stundā, viņam laimējās ieraudzīt Zemei radniecīgu pasauli un viņa dvēselē dzima līdz šim neizbaudītas jūtas. Ar dziļu satraukumu Mvens Mass juta, ka pavēries kāds bezdibenis, kura malā viņš, nekā nenojauzdams, staigājis visu mūžu. Kaut izdotos vēlreiz ieraudzīt Tukāna epsilona planētu — šo pasauli, kura iemiesojušās Zemes cilvēku skaistākās teiksmas! Nemūžam viņš nespēs aizmirst sarkanādaino meiteni, viņas izplestās, aicinošās rokas un maigās, pusatvērtās lupas…