— Viņš, tas ir viņš, — kliedza Purs Hiss, norādīdams uz Pelu Linu, — stulbenis, malkas pagale, aitasgalva!… — Astronoms aizrijās, pūlēdamies izsaukt atmiņā sen aizmirstus lamu vārdus.
Nīza, kas stāvēja viņam blakus, ar riebumu atvirzījās. Ergs Noors piecēlās.
— Biedra nosodīšana nelīdzēs. Pagājuši tie laiki, kad cilvēki varēja tīšām kļūdīties. Un šajā gadījumā, kā redzat, — Noors nevērīgi iedarbināja skaitļošanas mašīnu, — kļūdas varbūtība sasniedz trīsdesmit procentus. Ja vēl ievēro dežūras beigās nenovēršamo depresiju un zvaigžņu kuģa svārstību radīto satricinājumu, tad nešaubos, ka arī jūs, Pur His, pieļautu to pašu kļūdu.
— Un jūs? — ar vēl nenorimušu niknumu atcirta astronoms.
— Es? Nē! Man jau bija izdevība redzēt tuvumā līdzīgu briesmoni, kad piedalījos trīsdesmit sestajā zvaigžņu ekspedīcijā… Un tomēr esmu vainīgs. Nolēmis pats vadīt kuģi neizpētītajā rajonā, es neparedzēju visas iespējamības un aprobežojos ar vienkāršu instrukciju.
— Kā jūs varējāt zināt, ka viņi bez jums tik tālu aizmaldīsies?! — iesaucās Nīza.
— Man vajadzēja to zināt, — stingri atbildēja Ergs Noors, noraidīdams meitenes draudzīgo palīdzību, — par to ir vērts debatēt tikai uz Zemes…
— Uz Zemes! — Purs Hiss atkal iekliedzās, un pat Pels Lins mulsi sarauca uzacis. — Kā jūs varat tā runāt, kad viss zaudēts un mūs gaida nenovēršama bojā eja?
— Nevis bojā eja, bet liela cīņa, — Ergs Noors skarbi atcirta. — Sēdieties! Mums nav kur steigties, kamēr «Tantra» neizdarīs pusotra apgrieziena…
Klātesošie paklausīja bez ierunām. Par spīti bezcerīgajam stāvoklim, Nīza un Eons Tāls atrada sevī spēku apmainīties ar uzmundrinošiem smaidiem.
— Zvaigznei, bez šaubām, ir planēta, spriežot pēc izogravu līknēm, jādomā — pat divas. Kā redzat, — ekspedīcijas priekšnieks ātri uzmeta nelielu shēmu, — planētām jābūt lielām un tātad apveltītām ar atmosfēru. Nosēsties pagaidām nav vajadzības — mums ir vēl daudz cietā atomārā[8] skābekļa.
Koncentrēdamies Ergs Noors apklusa.
— Mēs sāksim riņķot ap planētu un kļūsim par tās pavadoni, — viņš pēc brīža turpināja. — Ja atmosfēra izrādīsies derīga un mēs būsim iztērējuši savu gaisu, planetārās degvielas pietiks, lai nosēstos un nodibinātu sakarus ar Zemi. Pusgada laikā izskaitļosim precīzo virzienu, pārraidīsim Zirdas novērojumu rezultātus, izsauksim palīgus un glābsim savu kuģi.
— Ja izdosies… — Purs Hiss saviebās, apspiezdams pēkšņi uzliesmojušo prieku.
— Protams, ja izdosies! — Ergs Noors piekrita. — Bet tas ir skaidrs mērķis. Un mums jāsakopo visi spēki, lai to sasniegtu. Jūs, Pur His un Ingrīda, novērojiet un aprēķiniet planētu izmērus! Bērs un Nīza pēc planētu masām aprēķinās parabolisko ātrumu un pēc tā savukārt orbitālo ātrumu un zvaigžņu kuģa orbītas optimālo rādiusu.
Katram gadījumam pētnieki sāka gatavoties «Tantras» nosēdināšanai. Biologs, ģeologs un ārste sagatavoja nomešanai automātisko izlūkošanas staciju, mehāniķis noregulēja lokatorus un prožektorus, kā arī samontēja raķeti-pavadoni ziņojuma pārraidīšanai uz Zemi.
Pēc pārciestajām šausmām un bezcerības darbs veicās sevišķi raiti un tika pārtraukts vienīgi tad, kad zvaigžņu kuģis sašūpojās gravitācijas lauka virpuļos. Taču «Tantra» jau bija tik stipri samazinājusi ātrumu, ka šīs svārstības vairs neapdraudēja cilvēku dzīvību.
Purs Hiss un Ingrīda noskaidroja, ka zvaigznei ir divas planētas. No tuvošanās ārējai planētai nācās atteikties. Milzīgā, aukstā planēta, ko ietina blīva un turklāt, domājams, indīga atmosfēra, solīja kuģim neizbēgamu bojā eju. Ja jau nepieciešams izraudzīties, kādā nāvē mirt, tad labāk sadegt pie dzelzs zvaigznes virsmas nekā noslīkt amonjaka atmosfēras tumsā, ietriecot kuģi tūkstošiem kilometru biezā ledū. Tikpat drausmīgas milzu planētas — Jupiters, Saturns, Urāns un Neptuns — bija ari Saules sistēmā.
«Tantra» nemitīgi tuvojās zvaigznei. Pēc deviņpadsmit diennaktīm tika noskaidroti iekšējās planētas apmēri — tā bija krietni prāvāka par Zemi. Atrazdamās nelielā attālumā no dzelzs saules, planēta trakā ātrumā joņoja pa savu orbītu — tās gads diezin vai bija garāks par diviem trim Zemes mēnešiem. Neredzamā T klases zvaigzne droši vien pietiekami apsildīja to ar saviem melnajiem stariem. Atmosfēras aizsardzībā tur varēja attīstīties dzīvība. Bet tādā gadījumā nolaišanās kļuva sevišķi bīstama…
Svešā dzīvība, kas uz citām planētām attīstījās pa citiem evolūcijas ceļiem, kaut arī saglabāja visam kosmosam kopīgo olbaltumvielu formu, bija Zemes iemītniekiem ļoti bīstama. Organismu aizsardzības līdzekļi, kas miljonu gadu laikā bija izveidojušies mūsu planētas apstākļos un spēja efektīvi cīnīties pret vielu maiņas procesa kaitīgajiem atkritumiem un slimību dīgļiem, izrādījās pilnīgi bezspēcīgi pret svešām dzīvības formām. Gluži tāpat uz Zemes nopietnas briesmas draudēja citu planētu iedzīvotājiem.
Visas dzīvnieku valsts galvenā funkcija: nogalinot — aprīt un aprijot — nogalināt, dažādu pasauļu dzīvniekiem saskaroties, izpaudās nomācoši kailā nežēlībā. Neiedomājamas slimības, zibenīgi uzliesmojošas epidēmijas, visādu kaitēkļu fantastiska savairošanās un drausmīgi miesas bojājumi gaidīja pirmos pētniekus, kas uzdrošinājās ielauzties zemāko organismu apdzīvotās pasaulēs. Pat planētām, uz kurām mita domājošas būtnes, nācās veikt daudzus izmēģinājumus un plašus priekšdarbus, iekams tās varēja stāties tiešos sakaros. Mūsu Zemi, kas atrodas tālu no Galaktikas centrālajām, biezi apdzīvotajām joslām, līdz šim vēl nebija apciemojuši svešu civilizāciju pārstāvji. Tikai nesen Astronautikas padome pabeidza priekšdarbus, lai uzņemtu draugus no samērā tuvajām Cūskneša, Gulbja, Lielā Lāča un Paradīzes Putna zvaigznēm.
8
Atomārais (cietais) skābeklis — skābeklis nevis molekulārā stāvoklī (O2), bet atsevišķu atomu veidā. Atomārā stāvoklī jebkura viela intensīvāk piedalās ķīmiskajās reakcijās un ir daudz lielākā mērā saspiežama nekā molekulārā stāvoklī.