Nobažījies par sekām, kādas varētu būt saskarei ar nezināmām dzīvības formām, Ergs Noors pavēlēja izvilkt no zvaigžņu kuģa noliktavām bioloģiskās aizsardzības līdzekļus.
Beidzot «Tantra» pielīdzināja savu orbitālo ātrumu dzelzs zvaigznes tuvējas planētas ātrumam un sāka riņķot ap to. Milzīgās, asiņaini brūnās zvaigznes atblāzmā planētas vai, pareizāk, tās atmosfēras nespodri rūsganā virspuse kļuva redzama tikai elektronu invertorā. Ekspedīcijas locekļi visi bez izņēmuma novēroja to ar dažādiem aparātiem.
— Planētas virskārtas temperatūra apgaismotajā daļā — trīssimt divdesmit grādu pēc Kelvina[9].
— Pilnas apgriešanās periods — apmēram divdesmit diennaktis!
— Lokatori rāda gan ūdeni, gan sauszemi.
— Atmosfēras biezums — tūkstoš septiņi simti kilometru.
— Masa — četrdesmit trīs un divas desmitdaļas Zemes masas.
Ziņojumi nepārtraukti sekoja cits citam, un planētas raksturojums kļuva aizvien pilnīgāks.
Vākdams materiālus izdevīgākās orbītas aprēķināšanai, Ergs Noors sakopoja visus iegūtos datus. Četrdesmit trīs un divas desmitdaļas Zemes masas — planēta bija liela. Tās pievilkšanas spēks piespiedīs raķeti pie planētas virsmas, un cilvēki pārvērtīsies par nevarīgiem kukaiņiem līmes podā… Ekspedīcijas priekšnieks atcerējās briesmīgos, pa pusei leģendāros, pa pusei patiesos nostāstus par senlaiku zvaigžņu kuģiem, kas dažādu iemeslu dēļ bija nokļuvuši uz milzu planētām. Toreiz kuģi ar niecīgu ātrumu un vājam degvielām bieži vien gāja bojā. Motori kauca, bet kuģis nespēja izrauties no gravitācijas Ķetnām un, krampjaini trīcot, it kā pielipa pie planētas virsmas. Paši kuģi palika veseli, toties lūstot krakšķēja cilvēku kauli. Tādas bija neaprakstāmās šausmas, ko varēja nojaust, spriežot pēc aprautiem saucieniem pēdējos atvadu raidījumos…
«Tantras» apkalpei šāds liktenis nedraudēja, kamēr kuģis riņķos ap planētu. Bet, ja vajadzēs nolaisties, tad tikai visstiprākie cilvēki spēs panest sava ķermeņa svaru ekspedīcijas jaunajā miteklī. Miteklī, kurā nāksies pavadīt varbūt desmitiem gadu… Vai viņi izturēs tādos apstākļos? Drausmīga smaguma nomākti, blīvā atmosfērā un melnās, infrasarkanās saules mūžīgā tumsā? Bet, lai nu kā, — tā nav bojā eja, tā ir vienīgā cerība.glābties, un izvēles nav!
«Tantra» riņķoja pa savu orbītu pie pašas atmosfēras robežas. Ekspedīcijas dalībnieki nevarēja palaist garām izdevību iepazīties ar neizpētīto planētu, kas atradās samērā tuvu Zemei. Planētas apgaismotā vai, pareizāk, apsildītā puse atšķīrās no apēnotās ne tikai ar ievērojami augstāku temperatūru, bet galvenokārt ar milzīgiem elektrības sablīvējumiem, kas radīja lielus traucējumus lokatoru darbā un līdz nepazīšanai izkropļoja to rādījumus. Ergs Noors nolēma turpināt novērojumus ar bumbveida staciju palīdzību. No raķetes izmeta fizikālo staciju, un automāts drīz vien sniedza ziņas par apbrīnojamu brīvā skābekļa daudzumu neona un slāpekļa atmosfērā, par ūdens tvaiku koncentrāciju un temperatūru — ap divpadsmit grādiem virs nulles. Sie apstākļi visumā atgādināja Zemi. Tikai biezās atmosfēras spiediens apmēram vienu un četras desmitdaļas reizes pārsniedza normālo spiedienu uz Zemes, un arī smaguma spēks bija divarpus reizes lielāks.
— Seit var dzīvot! — biologs vāji pasmaidīja, atdodams priekšniekam stacijas ziņojumu.
— Ja mēs varam dzīvot uz tik drūmas un smagas planētas, tad te neapšaubāmi kāds jau dzīvo, droši vien — sīks un kaitīgs!
Kad zvaigžņu kuģis piecpadsmito reizi sāka apriņķot planētu, ekspedīcijas dalībnieki sagatavoja nomešanai otru bumbveida staciju ar spēcīgu televīzijas raidītāju. Taču šī otrā fizikālā stacija, kas nokļuva planētas apēnotajā daļā, pazuda, nenoraidījusi neviena signāla.
— Iekrita okeānā, — īgni saviebusi lūpas, konstatēja ģeoloģe Bīna Leda.
— Ar galveno lokatoru pamatīgi jāiztausta planētas virsma, iekāms nometām televīzijas robotu. To mums ir tikai divi!
Izstarojot virzītus radioviļņu kūļus, «Tantra» lidoja pāri planētai. Atmosfēras elektrisko lādiņu radītie izkropļojumi neļāva skaidri saskatīt kontinentu un jūru apveidus. Pakāpeniski redzes lokā tomēr iezīmējās milzīgs līdzenums, kas iesniedzās okeānā vai arī atdalīja divus okeānus gandrīz tieši uz planētas ekvatora. Galvenā lokatora stars aprakstīja līkloču līniju, ietverot apmēram divsimt kilometru platu joslu. Piepeši lokatora ekrānā uzliesmoja spilgts punktiņš. Svilpiens, kas iedarbojās uz skatītāju sasprindzinātajiem nerviem kā pātagas cirtiens, apstiprināja: tā nav halucinācija.
— Metāls! — ģeoloģe iesaucās. — Vaļējā atradne.
Ergs Noors pakratīja galvu:
— Lai cik īslaicīgs bija uzliesmojums, es paspēju ievērot tā kontūru noteiktību. Tas ir vai nu prāvs metāla blāķis — meteorīts, vai arī…
— Kuģis! — Nīza un biologs vienlaikus nobeidza.
— Murgi! — atcirta Purs Hiss.
— Varbūt tomēr īstenība, — Ergs Noors iebilda.
— Vienalga, šis strīds ir neauglīgs, — Purs Hiss joprojām nepiekāpās. — To nekādi nav iespējams pārbaudīt. Tādēļ vien taču neriskēsim nosēsties…
— Pārbaudīsim tieši pēc trim stundām, kad «Tantra» atkal pārlidos līdzenumu. Ievērojiet — metāliskais priekšmets atrodas tādā apvidū, ko arī es izraudzītos kuģa nosēdināšanai… Mēs izmetīsim televīzijas raidītāju tieši tur. Pārceliet lokatora staru par sešām sekundēm uz priekšu!
Ekspedīcijas priekšnieka plānu izdevās sekmīgi realizēt, un nākamajās trīs stundās «Tantra» vēlreiz apriņķoja tumšo planētu. Tagad, tuvojoties kontinentālajam līdzenumam, zvaigžņu kuģi sagaidīja telerobota ziņojums. Cilvēku skatieni urbās uztvērēja ekrānā. Ar vieglu klikšķi ieslēdzās raidītājs, un tā stars, gluži kā cilvēka acs vērdamies uz visām pusēm, uzzīmēja tālu lejā, tūkstošiem kilometru dziļajā bezdibenī esošo priekšmetu apveidus. Keijs Bērs uzskatāmi iztēlojās stacijas lēni rotējošo galviņu, kas izlīdusi no cietajām bruņām. Automāta apgaismotajā joslā pāri ekrānam slīdēja nelieli uzkalni, gravas un melnas, līkumotas izskalojumu vagas, kas vienlaikus tika arī fotografētas. Pēkšņi uz ekrāna pavīdēja spožs, zivij līdzīgs ķermenis, tad visapkārt atkal iestājās tumsa, kurā telerobota stari laiku pa laikam sataustīja lēzenu pauguru terases.