— Zvaigžņu kuģis! — reizē izdvesa vairāki novērotāji.
Nīza ar neslēptu triumfu palūkojās uz Puru Hisu. Ekrāns nodzisa, «Tantra» strauji attālinājās no televīzijas raidītāja. Taču biologs Eons Tāls jau fiksēja elektronu uzņēmuma lentu. Beidzot viņš nepacietībā drebošiem pirkstiem iebīdīja to pussfēriskā ekrāna projektorā. dobās puslodes iekšējā virsma atspoguļoja palielināto attēlu.
Pazīstamā cigāra forma ar paresnināto pakaļgalu un augstu izcelto līdzsvara regulētāja kori… Lai cik neticams likās šis skats, lai cik neiedomājama, neiespējama šāda tikšanās, — tas tiešām bija Zemes zvaigžņu kuģis! Balstīdamies uz varenajiem statņiem, kuģis bez jebkādiem ārējiem bojājumiem pilnīgi normāli gulēja horizontālā stāvoklī, it kā tikko būtu nolaidies uz dzelzs zvaigznes planētas.
Atrazdamās samērā tuvu planētai un tādēļ apriņķodama to ļoti ātri, «Tantra» nemitīgi raidīja signālus, kas tomēr palika bez atbildes. Pagāja vairākas stundas. Centrālajā komandpunktā atkal sapulcējās visi četrpadsmit ekspedīcijas dalībnieki. Beidzot Ergs Noors, kas visu laiku bija iegrimis dziļās pārdomās, teica:
— Es uzskatu, ka «Tantra» jānosēdina. Varbūt mūsu brāļiem nepieciešama palīdzība; varbūt viņu kuģis ir bojāts un nespēj turpināt ceļu. Tad mēs uzņemsim viņus pie sevis, pārkrausim anamezonu savā kuģī un visi izglābsimies. Aizsūtīt viņiem glābšanas raķeti nav nozīmes. Tā neko nevarēs izdarīt, lai mūs apgādātu ar degvielu, bet enerģijas patērēs tik daudz, ka tās vairs neatliks signāla raidīšanai uz Zemi.
— Bet ja nu viņi paši nokļuvuši šeit anamezona trūkuma dēļ? — Pels Lins piesardzīgi vaicāja.
— Tad viņiem katrā ziņā būs saglabājušies planetārie jonu lādiņi — viņi nevarēja iztērēt tos līdz galam. Redziet, zvaigžņu kuģis nosēdināts pēc visiem noteikumiem — tas nozīmē, ka nolaižoties viņi izmantojuši planetāros dzinējus. Mēs paņemsim jonu degvielu, atgriezīsimies šajā orbītā, izsauksim Zemi un gaidīsim palīdzību. Ja labi veiksies, vajadzēs gaidīt tikai astoņus gadus. Bet, ja izdosies dabūt anamezonu, — tad mēs būsim uzvarējuši!
— Varbūt viņi izmanto planetārajos dzinējos nevis jonu, bet fotonu lādiņus? — viens no inženieriem izteica savas šaubas.
— Arī tie mums var noderēt. Sādā gadījumā no palīgdzinējiem būs jāpārliek galvenajos dzinējos kausveida atstarotāji.
— Jūs acīm redzot jau esat visu pārdomājis, — inženieris piekāpās.
— Paliek vēl risks, kas saistīts ar nosēšanos uz tik smagas planētas, — Purs Hiss norūca. — Šausmas pārņem, iedomājoties šo tumsas valstību!
— Risks, protams, paliek, bet tas sakņojas mūsu stāvoklī, un diezin vai mēs nolaižoties to palielināsim. Toties planēta, uz kuras jau atrodas kāds mūsu zvaigžņu kuģis, nemaz nav tik slikta. Kaut tikai izdotos saglabāt «Tantru»!
Ergs Noors uzmeta skatienu ātrumu izlīdzinātāja ciparnīcai un strauji piegāja pie vadības pults. Kādu brīdi ekspedīcijas priekšnieks nekustīgi stāvēja daudzo kloķu un rokturu priekšā. Viņa mugura sakumpa, seja pārakmeņojās, un tikai slaidie pirksti ņirbēja, it kā meklējot akordus uz mūzikas instrumenta klaviatūras.
Nīza Krita nostājās priekšniekam blakus, drosmīgi paņēma viņa labo roku un pieglauda pie sava tvīkstošā vaiga. Ergs Noors pateicīgi nolieca galvu, noglāstīja meitenes kuplos matus un izslējās pilnā augumā.
— Tūlīt ienirsim atmosfēras zemākajos slāņos un tad nosēdīsimies! — viņš skaļi teica, nospiežot signāla pogu/
Iekaucās sirēna, un ļaudis skriešus devās uz savam vietām, lai ieslēgtos hidrauliskajos sēdekļos.
Ergs Noors atlaidās mīkstajā starta krēslā, kas pacēlās no īpašas lūkas komandpunkta grīdā. Mirkli vēlāk iedārdējās planetārie dzinēji, un zvaigžņu kuģis rēkdams metās lejup, pretim nepazīstamās planētas okeāniem un klintīm.
Lokatori un infrasarkanie atstarotāji taustīja pirmatnējo tumsu zem «Tantras». Augstumu skalā sarkanas ugunis dega pie dotā skaitļa — piecpadsmit tūkstoši metru. Kalnus, kas augstāki par desmit kilometriem, te nevarēja gaidīt, jo ūdens un melnās saules siltums, tāpat kā uz Zemes, nemitīgi nolīdzināja šās planētas virsmu.
Jau pirmais svešās pasaules aplidojums parādīja, ka tās lielākajā daļā sastopamas tikai nenozīmīgas augstienes, mazliet lielākas nekā uz Marsa. Acīm redzot iekšējo spēku darbība, kas rada kalnus, šeit bija vai nu pavisam izbeigusies, vai arī uz laiku apstājusies.
Ergs Noors pārbīdīja lidojuma augstuma ierobežotāju uz diviem tūkstošiem metru un ieslēdza spēcīgos prožektorus. Tur lejā uz visām pusēm pletās milzīgs okeāns — īsta šausmu jūra. Piķa melni viļņi cēlās un grima pāri noslēpumainām dzīlēm.
Lai noskaidrotu šīs jūras sāļumu vai mineralizācijas pakāpi, biologs, slaucīdams aiz piepūles nosvīdušo pieri, centās uztvert viļņu atspoguļoto gaismu aparātā, kas noteica visniecīgākās atspoguļošanas spējas — albedo svārstības.