Saskaņā ar relativitātes teoriju kuģī, kas sasniedzis lielu (gaismas ātrumam tuvu) ātrumu, laiks rit lēnāk neka novērotajam, kas ir nekustīgs attiecībā pret zvaigžņu kuģi.
— Esmu nogulējis četrpadsmit stundas! Un jūs, Nīza, mani nemodinājāt! Tas… — viņš apklusa, ieraudzījis meitenes priecīgo seju. — Tūdaļ ejiet atpūsties!
— Ja atļausiet, pagulēšu šeit, tāpat kā jūs, — meitene aizskrēja nomazgāties, paēst un tad saritinājās krēslā.
Viņas spožās, tumšu loku ietvertās, brūnās acis slepus vēroja Ergu Nooru, kad tas, viļņu dušas atsvaidzināts, ieņēma vietu pie aparātiem. Pārbaudījis ESA — elektronu sakaru aizsardzības indikatoru rādījumus, Noors sāka nemierīgi staigāt pa komandpunktu.
— Kāpēc neguļat? — viņš pavēloši jautāja astronavigatorei.
Nīza sapurināja rudās cirtas, kuras jau bija laiks apgriezt, jo kosmiskajās ekspedīcijās sievietes neaudzēja garus matus.
— Es domāju… — viņa nedroši iesāka, — un tagad, kad mums draud briesmas, vēl jo vairāk apbrīnoju cilvēku varenību, kas ļāvusi tiem tik dziļi ielauzties izplatījumā. Jums šeit daudz kas ierasts, bet es esmu pirmo reizi kosmosā un joprojām nevaru aptvert, ka piedalos grandiozā ceļojumā uz jaunām zvaigžņu pasaulēm!
Ergs Noors pasmaidīja un ar roku pārbrauca pāri pierei.
— Man jāsagādā jums vilšanās vai, pareizāk, jāparāda mūsu varenības patiesais mērogs. Lūk, — viņš apstājās pie projektora, un kabīnes dibensienā uzliesmoja Galaktikas mirdzošā spirāle.
Ergs Noors norādīja uz tumsā tikko saskatāmu, plūksnainu spirāles zaru, ko veidoja retas, nespodriem putekļiem līdzīgas zvaigznes.
— Lūk, tuksnešains Galaktikas apgabals, nomale, kurā maz gaismas un dzīvības. Te atrodas mūsu Saules sistēma, te esam arī mēs. Taču pat šis niecīgais zars, kā redzat, stiepjas no Gulbja līdz Kuģa Ķīlim. Tas ir ļoti tālu no Galaktikas centrālajiem apgabaliem un turklāt ietver sevī tumšu mākoni, šeit... Lidojums «Tantrā» gar visu šo zaru ilgtu apmēram četrdesmit tūkstošus neatkarīgo gadu. Lai pārvarētu melno tukšumu, kas šķir mūs no blakus zara, nepieciešami četri tūkstoši gadu. Kā redzat, mūsu lidojumi izplatījumā pagaidām ir tikai mīņāšanās uz niecīga plankumiņa, kura diametrs nepārsniedz piecdesmit gaismas gadu! Cik maz gan mēs zinātu par pasauli, ja nebūtu Lielā Loka! Ziņojumi, domas un tēli, kas sūtīti no telpas, ko cilvēks savā īsajā mūžā nevar uzveikt, agri vai vēlu sasniedz mūs un ļauj iepazīt, tālas pasaules. Tā uzkrājas aizvien vairāk zināšanu. Sis process turpinās nepārtraukti!
Nīza klusēja.
— Pirmie starpzvaigžņu lidojumi, — domīgi turpināja Ergs Noors. — Nelieli kuģi, kam nebija ne ātruma, ne spēcīgu aizsardzības ierīču. Ari mūžs mūsu senčiem bija divreiz īsāks — lūk, kad izpaudās cilvēka patiesais diženums!
Meitene pacēla galvu kā aizvien, kad negribēja kaut kam piekrist.
— Vēlāk, kad atradīs citus paņēmienus, kā pārvarēt telpu, un vairs nevajadzēs tieši lauzties tai cauri, par jums teiks — lūk, varoņi, kas iekaroja Visumu ar tik primitīviem līdzekļiem!
Ekspedīcijas priekšnieks jautri pasmaidīja un izstiepa roku.
— Ari par jums to teiks, Nīza!
Astronavigatore pietvīka.
— Es lepojos, ka drīkstu būt šeit — kopā ar jums! Un esmu gatava atdot visu, lai vēl un vēlreiz piedalītos
šādos lidojumos.
— Jā, zinu, — Ergs Noors skumji sacīja. — Bet ne visi tā domā!…
Sievietes nojauta palīdzēja Nīzai izprast priekšnieka domu. Viņa kajītē divas brīnišķas zeltaini violetas stereoģīmetnes attēlo skaistuli Vedu Kongu, seno kultūru vēsturnieci, kuras debeszilās acis zem slaidajiem uzacu spārniem dzidri raugās pasaulē. Žilbinoši smaidīdama, Veda ceļ savas iedegušās rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem. Un otrajā ģīmetnē — smiedamās stāv uz bronzas lietgabala, sen aizmirstas pagātnes pieminek ņ.
Erģs Noors gausi atlaidās krēslā iepretim astronavigatorei.
— Ja jūs zinātu, Nīza, crk nežēlīgi liktenis tur, uz Zirdas, samīdīja manu sapni! — viņš neskanīgi teica un piesardzīgi uzlika plaukstu anamezona dzinēju iedarbināšanas rokturim, it kā gribēdams līdz pēdējai iespējai paātrināt zvaigžņu kuģa straujo gaitu.
— Ja uz Zirdas nebūtu notikusi katastrofa un mēs varētu dabūt degvielu, — viņš turpināja, atbildot uz Nīzas mēmo jautājumu, — es vestu ekspedīciju tālāk. Tā bija norunāts ar Padomi. Zirda paziņotu Zemei visu nepieciešamo, bet «Tantra» aizlidotu ar tiem, kas gribētu… Palicējus uzņemtu «Algorabs», ko pēc dežūras šeit izsauktu uz Zirdu.
— Bet kas tad paliktu uz Zirdas? — meitene sašutusi iesaucās. — Varbūt vienīgi Purs Hiss? Viņš ir liels zinātnieks, vai tiešām viņu neaizrautu jaunu atziņu alkas?
— Un jūs, Nīza?
— Es? Protams, dotos «Tantrai» līdz!
— Bet… uz kurieni? — Ergs Noors, cieši uzlūkodams meiteni, stingri noprasīja.
— Viss viens, kaut vai… — viņa norādīja uz melno bezdibeni starp diviem galaktiskās zvaigžņu spirāles atzarojumiem un, viegli pavērusi lūpas, atbildēja Nooram ar tikpat stingru skatienu.
— Nē, tik tālu ne! Jūs zināt, Nīza, mīļā astronavigatore, ka apmēram pirms astoņdesmit pieciem gadiem no Zemes aizlidoja trīsdesmit ceturtā zvaigžņu ekspedīcija. Tā bija savā ziņā daudzpakāpju ekspedīcija. Trīs raķetes, apgādājot cita citu ar degvielu, aizvien vairāk attālinājās Liras zvaigznāja virzienā. Divi kuģi, kuru apkalpē nebija pētnieku, atdeva anamezonu un atgriežas atpakaļ. Kādreiz alpīnisti, izmantojot šo paņēmienu, uzkāpa visaugstāko kalnu virsotnēs. Pēdīgi trešā raķete — «Bura»…
— Tā, kas nav atgriezusies!… — Nīza čukstēja dziļā saviļņojumā.
— Jā, «Bura» nav atgriezusies. Bet tā sasniedza mērķi un tikai atceļā gāja bojā, pie kam paspēja nosūtīt ziņojumu. Ekspedīcijas mērķis bija Vegas jeb Liras alfas lielā planētu sistēma. Cik daudzu cilvēku acis neskaitāmu paaudžu laikā ar patiku raudzījušās uz šo spilgti zilo debess ziemeļu puslodes zvaigzni! Veģu no Zemes šķir astoņi parseki. Tātad ceļā jāpavada trīsdesmit viens neatkarīgs gads. Cilvēki vēl nekad nebija aizlidojuši tik ļoti tālu no mūsu Saules. Lai nu kā, «Bura» sasniedza mērķi… Tās bojā ejas cēlonis nav zināms — sadursme ar meteorītu vai nopietns aparatūras bojājums. Iespējams, ka šī raķete vēl tagad joņo izplatījumā un varoņi, kurus mēs uzskatām par mirušiem, patiesībā ir dzīvi…