— Cik briesmīgi!
— Tāds liktenis lemts katram zvaigžņu kuģim, kas nespēj sasniegt gaismas staram tuvu ātrumu. Starp kuģi un dzimto planētu tūdaļ nostājas gadu tūkstoši.
— Bet ko tad «Bura» ziņoja? — meitene nepacietīgi jautāja.
— Pavisam maz. Ziņojums bieži pārtrūka, un galu galā raidītājs pilnīgi apklusa. Atceros šo ziņojumu vārdu pa vārdam: «Es, Bura, es, Bura, lidoju no Vegas divdesmit sešus gadus… pietiek… gaidišu… Vegas četras planētas… nav nekā skaistāka… kāda laime!…»
— Bet viņi sauca palīgā, gribēja kaut kur gaidīt!
— Protams, citādi zvaigžņu kuģis netērētu tik milzīgu enerģiju ziņojuma pārraidīšanai. Bet ko tur var darīt — no «Buras» mēs nesaņēmām vairs ne vārda!
— Atceļā bija pagājuši divdesmit seši neatkarīgie gadi. Līdz Saulei atlika apmēram pieci… Raķetei vajadzēja būt kaut kur mūsu rajonā vai vēl tuvāk Zemei.
— Diezin… Varbūt vienīgi tajā gadījumā, ja viņi pārsniedza normālo ātrumu un tuvojās kvantu robežai[5]. Bet tas ir ļoti bīstami.
Ergs Noors īsumā paskaidroja, kāpēc, tuvojoties gaismas ātrumam, matērijas struktūrā notiek krass, graujošs lēciens, taču ievēroja, ka meitene klausās neuzmanīgi.
— Es saprotu! — viņa iesaucās, tikko ekspedīcijas priekšnieks apklusa. — Es saprastu tūlīt, bet zvaigžņu kuģa bojā eja aizēnoja man teorētiskā pierādījuma jēgu… Tas vienmēr ir tik briesmīgi, un ar to nav iespējams samierināties!
— Tagad jūs zināt pašu galveno, — Ergs Noors drūmi teica. — Viņi atklājuši kaut kādas sevišķi skaistas pasaules. Un es jau daudzus gadus sapņoju par izdevību atkārtot «Buras» ceļojumu — modernā tehnika dod iespēju to izdarīt ar vienu kuģi. Kopš jaunības man nedod miera Vega — zilā saule ar savām brīnišķīgajām planētām!
— Redzēt tādas pasaules!…. — Nīza iesaucās drebošā balsī. — Bet, lai atgrieztos, vajadzigi sešdesmit neatkarīgie vai četrdesmit atkarīgie gadi… Tā jau ir… puse no mūža!
— Jā, lieli sasniegumi prasa lielus upurus. Bet es to pat neuzskatītu par upuri. Dzīve uz Zemes man vienmēr bijusi tikai īss pārtraukums starp divām ekspedīcijām. Es taču esmu piedzimis zvaigžņu kuģī!
— Kā tas varēja gadīties? — meitene brīnījās.
— Trīsdesmit piektā zvaigžņu ekspedīcija sastāvēja no četriem kuģiem. Vienā no tiem mana māte bija astronome. Es piedzimu pusceļā uz dubultzvaigzni MN 19026+7AL un ļīļz ar to divkārt pārkāpu likumus. Divkārt tādēļ, ka augu pie vecākiem un mācījos zvaigžņu kuģī, nevis skolā. Bet ko lai dara! Kad ekspedīcija atgriezās, biju jau astoņpadsmit gadus vecs. Herkulesa jeb pilngadības varoņdarbos man ieskaitīja to, ka biju apguvis raķetes vadīšanu un kļuvis par astronavigatoru.
— Tomēr es nesaprotu… — iesāka Nīza.
— Manu māti? Kad kļūsiet vecāka, sapratīsiet! Lai nu kā, mani katru dienu ienesa tādā pašā vadības kabīnē, un es neizpratnē bolīju ačteles uz ekrāniem, kuros šūpojās neskaitāmas spožas zvaigznes. Mēs lidojām Vilka tetas virzienā, kur atrodas Saulei tuva dubultzvaigzne. Divi tumša mākoņa apslēpti punduri — zils un oranžs. Mans pirmais apzinātais iespaids bija nedzīvās planētas debesis, ko redzēju caur pagaidu stacijas stikla kupolu. Sakarā ar orbītu neregularitāti uz dubultzvaigžņu planētām parasti nav dzīvības. Pēc nolaišanās ekspedīcija septiņus mēnešus veica ģeoloģiskus pētījumus. Cik atceros, planētas virsma bija neiedomājami bagāta ar platīnu, osmiju un irīdiju. Neticami smagie irīdija klucīši kļuva par manām rotaļlietām. Un tad vēl šis debesis, manas pirmās debesis — melnas, ar spodrām nemirgojošu zvaigžņu uguntiņām un divām pasakaini skaistām saulēm — spilgti oranžu un gandrīz tumši zilu! Atceros, ka dažreiz abu sauļu stari krustojās un tad mūsu planētu pārplūdināja tik spēcīga, jautra zaļa gaisma, ka es kliedzu un dziedāju aiz sajūsmas!… Bet nu pietiks! — Ergs Noors piecēlās. — Es aizrāvos ar atmiņām, kaut gan jums sen laiks atpūsties.
— Turpiniet vien, es vēl nekad neesmu dzirdējusi tik interesantu stāstu, — Nīza lūdzās, taču priekšnieks palika nelokāms.
Viņš atnesa pulsējošo hipnotizatoru, un vai nu pavēlošā skatiena, vai aparāta ietekmē meitene iemiga tik cieši, ka pamodās tikai īsi pirms sestā riņķa sākuma.Jau pēc priekšnieka akmeņainās sejas Nīza noprata, ka «Algorabs» nav parādījies.
— Jūs pamodāties tieši laikā! — viņš sacīja, tikko Nīza bija atgriezusies no elektriskās viļņu peldes. — Ieslēdziet mūziku un atmodas gaismu. Visiem!
Nīza ātri nospieda vairākas pogas. Zvaigžņu kuģa kajītēs, kurās gulēja ekspedīcijas locekļi, sāka pamīšus uzliesmot dažādu krāsu gaisma un atskanēja zemi, vibrējoši akordi. Mūzika pakāpeniski pieņēmās spēkā. Tā pamazām un piesardzīgi tika modināta aiztures reakciju sastindzinātā nervu sistēma. Pēc piecām stundām cilvēki atguva normālas darba spējas, un tad visi ekspedīcijas dalībnieki, iepriekš atspirdzinājušies ar ēdieniem un nervu stimulatoriem, sapulcējās zvaigžņu kuģa centrālajā komandpunktā.
Ziņu par palīgkuģa bojā eju ikviens uzņēma citādi. Bet, kā jau Ergs Noors bija gaidījis, ekspedīcija visumā turējās godam. Neviens vārds neliecināja par izmisumu, neviens skatiens — par izbailēm. Pat Hiss, kas pie Zirdas nebija parādījissevišķu drosmi, mierīgi uzklausīja šo ziņu. Jaunā ekspedīcijas ārste Luma Lasvi mazliet nobālēja un slepus aplaizīja sakaltušās lūpas.
5
Kvantu robeža — ātruma robeža, tuva gaismas ātrumam, pie kura nopēj pastāvēt neviens telpisks ķermenis, jo masa kļūst bezgalīgi liela, bet laiks — nulle.