— Pieminēsim bojā gājušos biedrus, — sacīja priekšnieks, ieslēgdams projektora ekrānu, uz kura — tūdaļ parādījās pirms «Tantras» aizlidošanas uzņemtais «Algorabs».
Visi piecēlās. Cits pēc cita lēni aizslīdēja garām septiņu «Algoraba» apkalpes locekļu — gan nopietnu, gan smaidošu cilvēku attēli. Ergs Noors nosauca katru vārdā, un ceļotāji atdeva bojā gājušajiem pēdējo godu. Tāds bija astronautu paradums. Zvaigžņu kuģos, kas devās kopīgā ceļā, vienmēr glabājās visu ekspedīcijas dalībnieku attēli. Pazudušie kuģi varēja ilgi klaiņot kosmosā un viņu iemītnieki — dzīvot vēl daudzus gadus. Tam nebija nozīmes — šie kuģi nekad neatgriezās. Sameklēt tos vai palīdzēt tiem nebija reālas iespējas. Kuģu mašīnu konstrukcija jau bija sasniegusi tādu pilnību, ka sīki bojājumi gandrīz nekad negadījās vai arī tos varēja viegli novērst. Turpretim likvidēt nopietnu avāriju kosmosā vēl ne reizi neizdevās. Dažkārt kuģi paspēja, līdzīgi «Burai», noraidīt pēdējo ziņojumu. Taču lielāko tiesu šie raidījumi nesasniedza mērķi, jo tos bija ārkārtīgi grūti pareizi orientēt. Lielā Loka raidījumu sistēmā visdrošākie virzieni bija atrasti tūkstošiem gadu ilgos meklējumos, bez tam Loka raidījumus bija iespējams variēt, virzot tos no planētas uz planētu. Turpretim zvaigžņu kuģi parasti atradās neizpētītos apvidos, kur raidījumu pareizo virzienu varēja tikai nejauši uzminēt.
Astronauti bija pārliecināti, ka kosmosā pastāv īpaši neitrāli lauki jeb nulles rajoni, kuros visi izstarojumi un raidījumi iegrimst kā akmeņi ūdenī. Taču astrofiziķi līdz šim uzskatīja šādus laukus par kosmosa ceļotāju viegli uzbudināmās fantāzijas augļiem.
Pēc skumjās ceremonijas un apspriedes, kas neprasīja daudz laika, Ergs Noors ieslēdza anamezona dzinējus. Četrdesmit astoņas stundas vēlāk tie apklusa, un zvaigžņu kuģis sāka tuvoties dzimtajai planētai par divdesmit vienu miljardu kilometru diennaktī. Līdz Saulei palika apmēram seši neatkarīgie gadi. Centrālajā komandpunktā un bibliotēkā-laboratorijā kūsaja darbs. Tur aprēķināja un pārbaudīja jauno kursu.
Visus šos sešus gadus vajadzēja lidot, patērējot aņamezonu tikai kursa precizēšanai. Citiem vārdiem, zvaigžņu kuģis bija jāvada tā, lai pēc iespējas taupītu degvielas. Nopietnas raizes visiem sagadaja neizpētītais apgabals 344+2U starp Sauli un «Tantru», kuru nekādi neizdevās apiet, jo no visām pusēm to ietvēra brīvo meteorītu joslas un turklāt, pagriežot kuģi, naktos zaudēt ātrumu.
Pēc diviem mēnešiem galīgi noteica lidojuma kursu, un «Tantra» sāka aprakstīt slaidu vienādas intensitātes līkni.
Lieliskais kuģis bija pilnīgā kārtībā, kustības ātrums atbilda aprēķiniem. Tagad tikai laiks — apmēram četri atkarīgie gadi — šķīra zvaigžņu kuģi no dzimtenes.
Ergs Noors un Nīza gulēja pēc nogurdinošās dežūras. Kopā ar viņiem uz vairākiem mēnešiem nebūtībā ieslīga divi astronomi, ģeologs, biologs, ārsts un četri inženieri.
Dežūru sāka nākamā maiņa — pieredzējušais astronavigators Pels Lins, kas jau otru reizi piedalījās kosmiskā ekspedīcijā, astronome Ingrīda Ditra un elektronikas inženieris Keijs Bērs, kas viņiem piebiedrojās brīvprātīgi. Ar Pela Lina atļauju Ingrīda bieži devās uz bibliotēku blakus centrālajam komandpunktam. Zirdas traģēdijas iedvesmota, viņa kopā ar savu veco draugu Keiju Bēru sacerēja tur monumentālu simfoniju «Planētas bojā eja». Kad aparātu mūzika un kosmosa melno bezdibeņu vērošana nogurdināja Linu, viņš atstāja savā vietā Ingrīdu, bet pats ar nerimstošu aizrautību pūlējās atšifrēt noslēpumainos uzrakstus, ko atrada uz kādas planētas Centaura dubultzvaigžņu sistēmā, kuru tās iedzīvotāji bija mīklainā kārtā pametuši. Pels Lins ticēja, ka viņa bezcerīgais pasākums galu galā tomēr vainagosies ar panākumiem.
Vēl divas reizes mainījās dežurējošie navigatori. Zvaigžņu kuģis bija tuvojies Zemei gandrīz par desmittūkstoš miljardiem kilometru, bet anamezona dzinēji šajā laikā strādājuši tikai nedaudz stundu.
Pela Lina grupas kārtējai dežūrai drīz vajadzēja beigties. Tā bija jau ceturtā astronavigatoru maiņa, kopš «Tantra» atstāja vientuļo, pelēko planētu, kuru nesasniedza bojā gājušais «Algorabs».
Pārbaudījusi aprēķinus, astronome Ingrīda Ditra pievērsās Pelam Linam, kas melanholiski vēroja gravitācijas intensitātes mērītāju sarkano bultiņu nemitīgo trīsēšanu uz graduēto pusloku fona. Parastais psihisko reakciju palēninājums, no kā nespēja izvairīties pat visstiprākie cilvēki, sevišķi krasi izpaudās dežūras otrajā pusē. Automātiskās aparatūras vadītais zvaigžņu kuģis mēnešiem un gadiem ilgi lidoja pēc noteiktā kursa. Bet, ja nu pēkšņi atgadījās kaut kas ārkārtējs, ko vadības automāti tūdaļ nespēja aptvert, kuģis gandrīz neizbēgami gāja bojā, jo arī apkalpes iejaukšanās to vairs nevarēja glābt. Cilvēka smadzenes, lai cik attīstītas un trenētas, nekad nespēja reaģēt ar nepieciešamo ātrumu.
— Manuprāt, mēs jau sen lidojam neizpētītajā apgabalā 344+2U. Priekšnieks pats gribēja šeit dežurēt, — Ingrīda uzrunāja astronavigatorus.
Pels Lins palūkojās uz dienu skaitītāju.
— Atlikušas vēl dīvas dienas, mūs tik un tā drīz nomainīs. Pagaidām es neredzu nekā tāda, kas pelnītu ievērību. Vai labāk nepaliksim līdz galam?
Ingrīda piekrītoši pamāja ar galvu. Vadības kabīnē ienāca Keijs Bērs un apsēdās savā parastajā vietā pie līdzsvara mehānismu statnes. Pels Lins nožāvājās un piecēlās.
— Es pagulēšu dažas stundas, — viņš sacīja, pievērsies Ingrīdai.
Astronome paklausīgi atstāja savu galdu un ieņēma vietu pie vadības pults.